Andris Ramoliņš: 'Asiņainās' koksnes imports jāaizliedz!

Skatoties uz Zaļo kursu kā uz svarīgu ilgtermiņa projektu un nozīmīgu reformu, redzam, ka šī ir retā joma, kur citu valstu vidū Latvija uzņēmusies līdera lomu. Turklāt līderība ir ieviešot grūti pamatojamus pārspīlējumus. Diemžēl jāsecina, ka aiz cēliem mērķiem un vēlmes būt pirmajās rindās, piemirsies padomāt par prioritātēm - vai uz Eiropas fona biezi apmežotajai Latvijai šis ir nepieciešamākais līderības virziens.

Zaļā kursa uzstādījumi paredz tuvāko sešu gadu laikā 10% no dalībvalstu sauszemes teritorijas novirzīt stingrai dabas aizsardzībai, apturot šajās platībās jebkāda veida saimniecisko darbību. Vēl līdz 30% teritorijas jānosaka par aizsargājamām, kas būtiski ierobežos saimniecisko darbību tajās. Latvijas gadījumā dabas aizsardzībai varētu tikt novirzīti līdz pat 250 000 hektāru pieaugušo, līdz šim saimnieciski izmantoto mežu. Tā ir vairāk nekā puse no tuvākajos gados koksnes ieguvei pieejamām platībām.

Ieviest proporcionāli vienādas prasības valstīm, kas vēsturiski savu dabu iznīcinājušas un tām, kas savu dabu ir taupījušas, ir netaisnīgi. Par to nozare daudz diskutējusi ar valdības pārstāvjiem, aicinot izvērtēt vai tiešām uz mums, kas spējuši savas dabas bagātības saglabāt, jāattiecina līdzīga proporcija kā Holandei, Beļģijai, Grieķijai, Francijai un Vācijai, kuras savus mežus ir izcirtušas? Skaidrs, ka šīm valstīm būtu jārīkojas proporcionāli vairāk nekā Latvijai, kas bijusi saudzīgāka pret dabu, prātīgi un ilgtermiņā tālredzīgi apsaimniekojot pieejamos resursus.

Tas nenozīmē, ka mums jāpaliek malā – dabas aizsardzības vajadzības sniedzas tālu aiz ES robežām. Latvija varētu uzņemties līderību citā ne mazāk svarīgā jomā, novirzot savu enerģiju un pūles uz “pelēkā” koksnes importa apkarošanu. Jau divus gadus pāri ES valstu robežām nekontrolēti un gandrīz netraucēti plūst sankcionēta Krievijas un Baltkrievijas koksne ar viltotiem sertifikātiem no tādām “mežu pārpilnām kokrūpniecības lielvalstīm” kā Gruzija, Kazahstāna, Uzbekistāna, Turcija. Koksnes imports no šīm valstīm tieši pēdējo divu gadu laikā desmitkāršojies, kas liek uzdot jautājumu, vai un kā šis process tiek kontrolēts? Atbilde ir acīmredzama – nekā. Tikmēr Eiropas Savienības ražotājiem ES Atmežošanas regula (EUDR) nosaka prasību no š.g. 30. decembra izsekot katra ražošanā izmantotā koka izcelsmei, bet, piemēram, Turcijas bērzam kontrole netiek piemērota vispār. Tāpēc pirms ieviest drastiskas prasības ES ražotājiem, būtu jānosaka līdzīga rakstura stingrība ārpus ES ražotājiem, jo skaidrs, ka mūsu tirgū caur trešajām valstīm mēģina ielavīties abu sankcionēto kaimiņvalstu koksne.

Šobrīd ES birokrātiskais aparāts izcili tiek galā ar iekšējā tirgus regulēšanu, nosakot arvien jaunas, stingrākas un brīžiem bezjēdzīgas prasības dalībvalstu ražotājiem, bet vienlaikus parādot pilnīgu bezspēcību ārējo importētāju uzraudzībā. Šī pieeja būtu kardināli jāmaina, nekavējoties aizverot robežas koksnes importam ārpus ES un nosakot stingrāku koksnes izcelsmes kontroli, uzliekot importētājiem par pienākumu pierādīt koksnes izcelsmi.

Skaidrs, ka ir daudz vienkāršāk un drošāk turpināt “žņaugt” likumpaklausīgus pašmāju ražotājus un eksportētājus, pārnesot uz viņiem un meža īpašniekiem visu Zaļā kursa nosacījumu slazdu. Daudz grūtāk un laikietilpīgāk ir cīnīties ar agresīvu un bezkaunīgu sankcionētas koksnes importētāju rīcību. Taču, cik ilgtspējīga un ilgtermiņā efektīva ir izvēle iet vienkāršāko ceļu? Bezspēcīgi acis pieverot un ļaujot šim procesam notikt pašplūsmā, prātam neaptverami koksnes eksporta apjomi no Krievijas un Baltkrievijas nonāk ES tirgu, nepārtraukti lejot ūdeni uz agresora dzirnavām un atbalstot kara turpinājumu.

Svarīgi, lai ES kopumā un konkrēti Latvijas birokrātijas pūles tiktu mazāk novirzītas uz iekšējo procesu kontroli, vairāk uzmanības pievēršot ārējo risku mazināšanai. Ja Zaļais kurss patiešām rūpētos par Eiropas ilgtspējīgāku nākotni, ar šo jautājumu būtu jāsāk strādāt nekavējoties.