Neviens tā arī neuzzinātu par Henriju Dārdžeru, ja pēc viņa nāves 1973. gadā netīrajā, grabažu un mīzalu smakas piepildītajā Čikāgas dzīvoklītī zem gultas nebūtu atrasta vesela kaudze zīmējumu un tekstu. Šī kaudze izrādījās nekas cits kā Dārdžera mūža darbs - 15 000 lapu garais, 12 sējumos sakārtotais opuss "The Story of the Vivian Girls, in What is Known as the Realms of the Unreal, of the Glandeco-Angelinnian War Storm, as caused by the Child Slave Rebellion".
Lai arī, līdzīgi kā daudziem citiem autoriem, par Dārdžera nāvi ir zināms vairāk nekā par viņa dzimšanu, viņa biogrāfi (psihoterapeiti) turpina mulst, ja kāds uzdod tiešu jautājumu: no kurienes varēja nākt un kas bija šis bīstamais un noslēpumainais cilvēks? Viens gan ir skaidrs, spriežot pēc atstātajiem tekstiem, jau vairākus gadus pirms nāves viņš bija juties ļoti vientuļš.

Liekas, vientulība un bailes vienmēr iet roku rokā lielu pilsētu burzmā. Jau ilgāku laiku vairāki paziņas man ir mēģinājuši iegalvot, ka Londonas tube ir ļoti vienkārši veidots un sasniedzamāks, nekā tā līdzinieki citur. Nezinu kā viņus, bet mani patiešām satrauc negaidīta apstāšanās tumšā, saspiestā tunelī vai arī paziņojums, ka vilciens tālāk neies, un ja vēl piedevām redzi "dīvaina" izskata vīrieti ar "dīvainas" formas somu rokās, baiļu fantāzijas iegūst neiedomājamus apmērus. Tieši tāpēc metro brauciens, piemēram, no Trafalgara laukuma līdz Oldgeitai, kur izvietojusies Vaitčepelas galerija, vairāk atgādina nevis pārvietošanos no viena punkta līdz otram, bet gan piespiedu ceļojumu nezināmajā pašam sevī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit