Liekas, vientulība un bailes vienmēr iet roku rokā lielu pilsētu burzmā. Jau ilgāku laiku vairāki paziņas man ir mēģinājuši iegalvot, ka Londonas tube ir ļoti vienkārši veidots un sasniedzamāks, nekā tā līdzinieki citur. Nezinu kā viņus, bet mani patiešām satrauc negaidīta apstāšanās tumšā, saspiestā tunelī vai arī paziņojums, ka vilciens tālāk neies, un ja vēl piedevām redzi "dīvaina" izskata vīrieti ar "dīvainas" formas somu rokās, baiļu fantāzijas iegūst neiedomājamus apmērus. Tieši tāpēc metro brauciens, piemēram, no Trafalgara laukuma līdz Oldgeitai, kur izvietojusies Vaitčepelas galerija, vairāk atgādina nevis pārvietošanos no viena punkta līdz otram, bet gan piespiedu ceļojumu nezināmajā pašam sevī.
Bet Oldgeita, laikam jau pateicoties tam, ka atrodas blakus Londonas Sitijai, laika gaitā no necila dzelzceļa satiksmes krustpunkta ir pārtapusi par mākslas galeriju rajonu. Tiek izdoti pat ceļveži, kas ar baltiem kvadrātiņiem, melniem krustiņiem vai vēl sarežģītākām zīmēm norāda uz daudzo galeriju specifiku un izvietojumu. Starp tām Vaitčepela tiek uzskatīta par vietēju radošo ļaužu centru; šo uzskatu gan, manuprāt, veicina brīnišķīgā ēdnīca un bārs galerijas otrajā stāvā.
Nezinu, kur ir vai nav mākslas centrs, bet par Vaitčepelas kuratoru iztēli vēl varētu pastrīdēties, jo, piemēram, šobrīd tik aizdomīgs sauklis kā "visu cilvēku prāti ir fundamentāli vienādi" ir izvēlēts par jaunās izstādes "Inner Worlds Outside" vadmotīvu. Vismaz psihofizioloģijas pētījumi vēl nav nogājuši tikpat garu ceļu kā izstāžu kuratori, lai varētu mētāties ar līdzīgiem sloganiem. Lai nu kā, ekspozīcijas kopējā ideja ir savienot tos, kurus dēvē par insaideriem (tie, kas ar mākslu uztaisījuši naudu un slavu) un autsaideriem (tie, kurus neviens nekad nav zinājis un kuri ērtākajā gadījumā vēl izrādās "slimi ar galvu"). Huans Miro, Makss Ernsts, Marsels Dišāns, Vasilijs Kandinskis un citas zvaigznes tiek pieskaitītas pirmajiem, bet par otrajiem var vienkārši izlasīt bukletā. Diezgan vienmuļi - tie ir vai nu psihiatrisko klīniku pacienti, bomži vai vardarbīgi recidīvisti, kas, kārtējo reizi atsēžot termiņu, pievērsušies mākslai. Kad skatiens nonāk līdz darbiem, tomēr izrādās, ka abas puses veikli saplūst, abām vienlīdz labi piedien pulsējošas sirdis, kropli skatieni, iedomātas pilsētas, neproporcionālas ainavas, mandalas, nezvēri, teksti.
Un ir kāds, kas visā šajā jūklī ir pelnījis īpašu ievērību; viens no autsaideriem - Henrijs Dārdžers. Skaidrībai jāpasaka, ka Dārdžera darbi veidoti no kopā savienotām lapām, ir apmēram metru augsti un trīs līdz četrus metrus plati, tāpēc vispirms pārsteidz šīs episkās formas, kas ļauj autoram uz nebēdu organizēt milzīgas tēlu kompozīcijas.
Vizuālā stāsta pamatā ir karš, kas norit starp divām nācijām uz milzīgas, vārdā nenosauktas planētas. Konfliktu izraisījuši glandekieši, kuri aktīvi praktizē bērnu paverdzināšanu, bet tiem pretī stājas bērnu-kristiešu tauta - abinieši. Kara laikā simtiem miljonu bērnu tiek iznīcināti ugunsgrēkos, plūdos, karadarbībā, tornado (pats autors divdesmit gadu vecumā piedzīvoja, ka tornado iznīcina Kantrībaumas pilsētiņu Ilinoisā), milzu eksplozijās. Ar apbrīnojamu nežēlību glandekiešu kareivji moka un izvaro kailos bērnus, bet vietām parādās autora pašportreti, kuros viņš sevi dēvē par "bērnu aizstāvi" un "glandekiešu slepkavu". Nevajag būt pārāk atjautīgam, lai saprastu, ka autsaideru mākslas kritizētājiem tā bija medusmaize - iespēja kvalificēt mākslinieku kā nesodītu pedofilu vai sērijveida slepkavu.
Iespējams, ka Dārdžeram tā arī nekad nebija gadījies būt muzejā un ka viņam par mākslas vēsturi bija ļoti aptuvena izpratne. Bērnībā ilgāku laiku pavadījis psihiatriskajās slimnīcās, šis dīvainis gluži kā sentimentālās Holivudas filmās visu dzīvi nostrādāja dažādās Čikāgas slimnīcās, veicot trauku mazgātāja, apkopēja, durvju sarga pienākumus. Viņš bija dziļi reliģiozs, apmeklēja mesu katru dienu, dažreiz pat vairākas reizes dienā, reti runājās un, ja to darīja, tad arī galvenokārt pats ar sevi. Tas viss viņu norobežoja no apkārtējās pasaules, piešķirot viņa darbiem, kā viņš pats vēlāk rakstīja savā atmiņu grāmatā, kas tika atrasta kopā ar pārējiem darbiem, tikai privātu nozīmi, bez domas par to publiskošanu.
Savus varoņus viņš bija iemācījies kopēt no bērnu grāmatām un erotiskajiem komiksiem, bieži piezīmējot mazajām meitenēm neapmatotus krāniņus, mākslas kritiķi ātri piemeklēja vajadzīgos dr. Freida rakstus, lai pierādītu, ka Dārdžers tā arī nepieauga, vēlējās būt meitene, ka viņam nebija seksuālās dzīves un vispār nekādu zināšanu par sievietes anatomiju. Tādējādi Rietumu mākslas ortodoksāļiem viņš nebija nekas vairāk kā noziedzīgs psihs, nemācīts ekscentriķis un neapgāžams atspēkojums uzskatam, ka mākslā neprāts ir pārāks par apziņu. Sokrats gan uzskatīja citādi, sakot, ka cilvēks, kurš vēlas ieiet mākslā, neskarts no mūzu neprāta, nekad savos darbos nesasniegs pilnību, turklāt viņš pazudīs iedvesmota neprāta ēnā.
Ne velti mākslinieki bez diagnozes bieži mēģina sev piekārt šizofrēniķu birkas, lai vēlāk, attaisnojot paša radītu sūdu, dziļdomīgi varētu atsaukties uz savas "iekšējās" pasaules projekciju. Tas jau vienalga, vai viņi izstādē piekāruši kreklu ar sviedru pleķi vai eksponē tukšumu, galvenais, lai viņi izskatās mazliet "kukū". Nabaga autsaideri, ieskaitot Dārdžeru, izrādījās pārāk stulbi, lai to iemācītos un izbīdītu vajadzīgās PR lietiņas, un tas nu visiem kalpo par galveno argumentu tam, ka šo plānprātiņu māksla nav nopietna. Netiek ņemts vērā pat tas, ka atšķirībā no profesionālajiem māksliniekiem (pirkšanas-pārdošanas speciālistiem), šiem atstumtajiem māksla vienmēr paliek vienīgais viņu eksistences nosacījums.
Tāpēc arī Dārdžera citādajā pasaulē jūs nemaz neesat aicināti, viņš jau sen aizskrējis jums garām. Psihiatrijas speciālisti var spriedelēt par Dārdžera personību pēc viņa darbiem vai mākslas kritiķi par darbiem pēc viņa personības, bet pašam autoram jau sen ir vienalga. Dārdžera mazās meitenītes turpinās spēlēties uz vilciena sliedēm, zinot, ka lokomotīve tās tūlīt notrieks. Viņām pietiks ar sevi, jo viņas zina - ja visi vēlas vienu un to pašu un visiem patīk būt līdzīgiem, tad tiem, kas jūt citādi, labprātīgi jāiet trako namā. Ja beigās atklāsies, ka kādam no viņiem ir piemitis īpašs talants, tad slimnīca vēlāk uztaisīs reālu kapitālu uz "ģeniālā autora" rēķina. Tā tad arī būs mākslas patiesuma ciniskā mēraukla. Bet nemainīsies tas, ko reiz domāja humānists Marsīlio Fičīno, sakot, ka iedvesmots mākslinieks iet pa taku, kurai abās pusēs ir viņa prāta bezdibenis. Un viņš iet tāpēc, lai būtu augstāk par vienkāršajiem mirstīgajiem. Atliek tikai pajautāt, vai šo pastaigu vientulība arī nav saprāta augstākais punkts?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!