Foto: Rozā toņos iekrāsotais Retbas ezers, kur iegūst tonnām sāls

Agrāk Retbas ezers bija lagūna, kas caur šauru kanālu savienojās ar okeānu. Taču Atlantijas okeāna viļņi sajaucās ar kanāla un lagūnas dibenā esošajām smiltīm un pārvērtās par diezgan dziļu sālsūdens ezeru. 1970. gadā Senegālā bija sausuma periods, kā rezultātā ezers kļuva ievērojami seklāks un arī ieguva neparastu nokrāsu.

Iespaidīgā un unikālā krāsa izveidojās, pateicoties ezerā esošajām zilaļģēm. Pārsteidzošā kārtā, ņemot vērā ezerā esošo augsto sāls koncentrāciju, zilaļģes ir vienīgie dzīvie organismi, kas šeit mīt. Retbas ezerā sāls koncentrācija ir gandrīz pus otru reizi lielāka kā Nāves jūrā – 380 grami litrā. Gan Retbas ezerā, gan Nāves jūrā ir neiespējami ienirt zem ūdens, lielais sāls daudzums nodrošina, ka cilvēki var mierīgi gulēt uz ūdens virsmas, lasot grāmatu vai sapņojot lūkoties debesīs.

Ūdens krāsa var mainīties no gaiši rozā līdz pat brūnai. Krāsu piesātinājums ir atkarīgs no diennakts laika, no mākoņu daudzuma un it īpaši no vēja – jo spēcīgāks vējš, jo zilaļģes vairāk aktivizējas un ražo vairāk fermentus, kas ūdeni iekrāso rozā toņos.

Retbas ezera krasts ir pārpildīts ar nelielām laiviņām. Atšķirībā no citiem ezeriem, šeit tās nekalpo zivju noķeršanai, bet gan sāls ieguvei. Ezers saražo milzīgu sāls daudzumu – apmēram 25 tūkstošus tonnu gadā.

Katru rītu liels skaits vietējo vīriešu ņem nepieciešamo ekipējumu, dodas uz ezera vidu un kāpj ārā no laivas sāļajā ūdenī. Viņi no ezera dibena sāls nogulsnes iegūst ar speciāliem āķiem, tad iegūto sāli noņem nost un krauj laivās. Sāļajā ūdenī cilvēks var atrasties ne ilgāk kā 10 – 20 minūtes, citādi uz ādas var veidoties nopietnas čūlas. Lai no tām izvairītos, sāls ieguvēji pirms došanās ezerā kārtīgi sasmērējas ar šī sviestu, kas palīdz aizsargāt ādu no milzīgā sāls daudzuma.

Kad laiva ir pilna ar sāli, vīrieši dodas krastā un viņu misiju pārņemt sievietes – viņas no laivām krauj ārā lielos sāls daudzumus. Sievietes mitro sāli ieliek lielos grozos un nes uz galvas krastā, kur sāls tālāk nožūst. Sievietēm šis nav nekāds vieglais darbs, jo katrs grozs sver vairāk nekā 25 kilogramus.

Sākotnēji sāls ir tumši pelēkā krāsā, taču, žūstot tropu saules karstumā, tas pamazām kļūst balts. Uz katras sāls kaudzes atrodas informācija, kas ir tās īpašnieks. Ezera krastā sāls var nostāvēt pat 1 līdz 2 gadus, līdz to iegādājas vairumtirdzniecības pārstāvji.

Sāls ieguvēji dzīvo ezera krastos, mazā ciematiņā, būdās, kas celtas no metāllūžņu materiāliem: metāla loksnēm un vecām riepām, kā arī plastmasas plēvēm un cukurniedrēm. Viņi šeit ierodas no dažādām Āfrikas valstīm un no Senegālas provincēm, taču paliek šeit tikai pāris gadus, jo darba apstākļi ir ļoti sarežģīti un smagi. Tomēr, salīdzinot ar citām darba vietām valstī, viņi nopelna ļoti labu algu.  

Aktīvās sāls ieguves rezultātā, Retbas ezers ar katru gadu kļūst aizvien seklāks. Pēdējo 10 gadu laikā ezera platība ir samazinājusies gandrīz 3 reizes. Ja tuvāko gadu laikā netiks veikti pasākumi, lai aizsargātu šo dabas objektu, tas var pazust no zemes virsas uz visiem laikiem.

Apkārt ezeram ir septiņas vai astoņas viesnīcas, kuras bieži ir pārpildītas ar tūristiem. Viņi šo brīnumaino vietu ir iecienījuši un dod priekšroku 2 izklaidēm – 2 stundu ilgam braucienam apkārt ezeram un laivošanai pa rozā ūdeni. Ezera krastos vienmēr ir aktīva suvenīru tirdzniecība – sievietes tos pārnēsā lielos grozos uz galvas, kas šeit jau ir kā tradīcija.

Lai apskatītu neparasto ezeru, jādodas uz Dakāras lidostu, uz kuru var nokļūt no Madrides (ar aviokompāniju Iberia), no Frankfurtes (Lufthansa), Parīzes (Air France), Milānas (Alitalia), Kasablankas (Royal Air Maroc), Alžīrijas (Air Algerie) un Tunisijas (Tunisair). No Dakāras uz Rozā ezeru var nokļūt ar taksometru.

Materiāla tapšanā izmantota informācija no portāla udivitelno.com.