Ceļā uz Pita salu. Latviešu ceļotāju neticamie piedzīvojumi Irānā (12. daļa)

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Ivara stāsts: 

Armēnijas robeža - Irāna

"Braukšana līdz Irānas robežai bija diezgan auksta un slapja, bet, protams, ar naivu cerību, ka pēc robežas šķērsošanas iebrauksim karstumā un iestigsim siltās smiltiņās, meklējot, kur atbrīvoties no visām siltajām drēbēm. 

Irāna, Tuvie Austrumi – bez iepriekšējas klimata izpētes tomēr man kaut kā asociējas ar plašu, plakanu tuksnešainumu un karstumu, kurā pārvietojas kamieļu karavānas. Turklāt, ir taču jaunā gada sākums – Irānā pirms vienas dienas iestājies 1394. gads – pēc persiešu kalendāra gads sākas tieši ar astronomiskā pavasara iestāšanos, tradicionāli, šajās dienās arī esot silts un labs laiks.

Pēc armēņu puses pārbaudēm un somu rentgena skenēšanas, gatavojamies atstāt iespēju komunicēt krievu valodā un šņabja upes, kas parasti tecēja mūsu virzienā, viesojoties pie vietējiem, aiz muguras, kā arī sagatavojamies tam, ka tiksim vēl piecreiz rūpīgāk pārbaudīti - no slapjajām kurpēm līdz matu galiņiem, jo ierodamies taču striktajā Irānas Islama Republikā. Mums par lielu pārsteigumu, iekļūšana islama republikā izrādās ātrāka un vieglāka nekā izkļūšana no Armēnijas, un neviens pat nemēģina noskaidrot, cik mums litru sīvā paslēpti somās (necik, vienīgais, kas mums tur bija – muzejnieku dāvātais bebra dziedzeru uzlējums). Jau robežpunktā sākam sastapties ar irāņu neizmērojamo prieku, ka pie viņiem beidzot ieradies kāds ceļotājs. Kāds no sastaptajiem darbiniekiem apgalvo, ka mūsu vienīgais iemesls, kāpēc esam Irānā, vispār ir tas, lai viņi visi mums izpalīdzētu kādā vien veidā nepieciešams. 

Šeit tas ir vēl vieglāk nekā Baltkrievijā (tur vajadzēja 80 eiro, lai tiktu pie miljons rubļiem) – izmainot piecdesmitnieku, mēs iegūstam 1,7 miljonus Irānas riālu. Kā jaunizcepti miljonāri izdomājām, ka jāizmēģina arī vietējā ēstuve – Irānā ēdiens esot tik lēts! Persiešu cipari nav šķērslis un izburtojam, ka porcija maksā 10'000, tātad apmēram 0,35 eiro. Izklausās tieši tik lēti, lai liktos ļoti lēti un atbilstoši necilā paskata iestādījumam, bet ne tik super-neticami-lēti, lai jau pirmajā mirklī saprastu, ka kaut kas te "nav īsti košer". Ēdot milzu rīsu porciju ar vistas kāju, gan radās aizdomas, kas pēc tam arī apstiprinājās – esam kļuvuši par upuriem jau kaut kad lasītajam, bet nu sastaptajam riālu/tomanu sajukumam. Irānas riāls (IRR), kas ir šobrīd pasaulē vismazvērtīgākā valūta, jau tā padara parastas tirgus tantiņas par matemātiķiem, kas galvā operē ar skaitļiem, kam galā sešas nulles, bet, lai visu sarežģītu vēl vairāk, ikdienā irāņi spītīgi pieturas pie iepriekšējās naudas – tomanu – lietošanas cenās. Tātad, tas, ko mums pēc maltītes centās paskaidrot darbinieks – centu vietā esam paēduši par trīsarpus eiro. Tomani persiešu sirdīm ir tik tuvi, ka viņi pat neapzināt bieži saka "rial", bet tāpat domā "toman". 

Lai arī kopumā pārtika Irānā ir nedaudz lētāka kā Latvijā, ilūzijas par dzīvošanu par eiro dienā uz cilvēku jāatmet un jāsaprot, ja kaut kas liekas pārāk lēts – tātad pie kases cenai jāpievieno vēl viena nulle.

Ne miņas no Saules, smiltiņām un kamieļu karavānām tuksnesī, bet braucam jau pa Irānas teritoriju. Patiesībā, nekas nav mainījies – kalni, auksts vējš, lietus, tāpat kā robežas otrā pusē. Bet, lai nedomātu, ka esam izbraukuši cauri kādam portālam un joprojām esam bijušajā Padomijā, divas lietas, kas, tiešām nomainījās līdz ar pārkāpšanu pāri līnijai – ceļu kvalitāte pēkšņi ir lieliska un uz tiem vairs neviena žiguļa. Tuvojoties pirmajai pilsētiņai (ciematam) mūsu ceļā, es kaut kur no malas izdzirdu skaļu dziedāšanu, nodomāju: "Re, irāņi arī ir dziedātāju tauta," kad pēkšņi ieraugu, ka, pilnā rīklē aurodams, kāds drāžas lejā no kalna ceļa virzienā. 

Skrējējs/dziedātājs izrādās kungs gados, kurš pārtver mani uz ceļa un tūliņ pat izšauj manā virzienā visu savu angļu valodas arsenālu: "Welcome to Iran! Where are you from? I speak English only very little." Vienlaicīgi viņš turpina skriet pa ceļu man līdzās un ik pa pāris sekundēm velk no savas kabatas ārā un dod man kaut kādas zālītes. Žestu valodā noskaidrojam, ka tie ir augi, no kuriem pagatavot ļoti veselīgu un garšīgu tēju. Šādi, kopā ar skrienošo opi un kalnu tēju, viņiem par lielu uzjautrinājumu, mani sagaida arī Dainis un Laura. "Goodbye!" un onkulis dodas tālāk savās gaitās.

Rītā pēc pirmās nakts Irānā, kā mūsu modinātājs kalpoja suņu rejas un persiešu valoda. Mūs uzcēla irāņu armijnieki un laipni, bet uzstājīgi centās paziņot, ka tūlīt pat jādodas prom. Izrādās, ka telts vietu bijām izvēlējušies 300 metru attālumā no Aras upes, kas šajā vietā ir arī Irānas robeža ar Nahčivanu. 

Robežsargi visu šo procesu ļoti cītīgi monitorēja un, mums attālinoties, vēl kādu laiku pavadīja ar skatieniem.

Kamēr izmetu nelielu līkumu, lai atrastu slēpni pie ūdenskrituma, Dainis ar Lauru turpināja ceļu uz pirmo lielāko pilsētu mūsu ceļā – Džolfu. Slēpnis, starp citu, paslēpts pirms pieciem gadiem, un neviens vēl iepriekš to nebija meklējis, bet man izdevās to atrast un iegūt pirmatradēja godu. Es šajā vietā un Dainis ar Lauru Džolfā pirmoreiz saskārāmies ar to, kas mūsu turpmākajā laikā Irānā pārvērtās par katras dienas neatņemamu sastāvdaļu un darbu. Kad irāņi ierauga kādu ceļotāju ar gaišāku ādas krāsu un matiem, viņi tūlīt to aplenc un no visām pusēm tiek vilkti ārā viedtelefoni, pašīšu nūjas un apstulbušais tūrists pēkšņi ir slavenība.

Cilvēki arī ļoti grib ar tev runāties. Ne tikai grib – viņi runājas, tikai ir neliela problēma – es nesaprotu ne persiešu, ne turku valodu, bet viņi, ak vai, ne latviešu, ne angļu, ne krievu. Tas, ka es kratu plecus, plātu rokas un visādi citādi cenšos pateikt un parādīt, ka es šo valodu nesaprotu, nebūt neliek irāņiem aizdomāties, ka nav jēgas turpināt man uzdot jautājumus savā valodā. Dažreiz es vienkārši sāku atbildēt ar: "Žāžā krā, meh habā hurdil kalikisī!" Tad, protams, viņi ļoti pārsteigti izrāda, ka nesaprot, ko es saku. 

Droši vien jau tas ir saistīts ar to, ka ikdienā lielākajā daļā Irānas tūristi ir ļoti reta parādība, un, tā kā Irāna ir liela valsts ar ļoti daudz iedzīvotājiem, savā ziņā diezgan noslēgta no ārpasaules, cilvēkam parastajam ir gluži vienkārši ļoti grūti aptvert, ka kāds, ko viņš redz savā valstī, varētu nezināt farsi (persiešu valodu). No otras puses man, arī apzinoties šos apstākļus, reizēm ir ļoti grūti nedomāt, ka lielākā daļa cilvēku te ir vienkārši padumji. Pa ceļam mani aptur kādā robežsargu/militāristu postenī. Protams, domāju, pārbaudīs dokumentus, vīzu un tamlīdzīgi. Piebraucu. Šie smaida, "welkomē" mani un cenšas parunāties savā valodā. "Hello! … OK, goodbye!" un es braucu tālāk. Arī tas, ka, daudzreiz atkārtojot vienu un to pašu nesaprotamo teikumu, man tas skaidrāks nepaliks, viņiem nav skaidrs.

Pa ceļam no Džolfas uz Marandu man sanāca iekļūt kādas ģimenes piknikā – garāmbraucot, no ceļmalas man aktīvi māja, lai piestāju. Uzreiz tiek piedāvāta tēja, lavašs ar sieru un dārzeņiem, cepumi, augļi. Šajās dienās – jaunā gada iestāšanās tiek atzīmēta 13 dienas – irāņi, kuri dzīvo pilsētās, uzpako paklāju un savu automātisko telti uz mašīnas jumta, apgādājas ar proviantiem un dodas piknikos. Džolfas apkārtne šajā provincē ir ļoti populāra vieta, kur doties pavadīt "pleasure time". Kamēr sēžam, man uzdod jautājumu, vai zinu, kaut ko par DAIISH grupu. Es izskatoties kā viens no viņiem. Man nav ne jausmas, bet noskaidrojam, ka tas ir saīsinājums, kādā irāņi sauc ISIS jeb ISIL (Islāma valsts). Esot Irānā, saucienus: "Daiiš! Daiiiš!" dzirdēju ik pa laikam, bet parasti jau tie tika raidīti ar smaidu sejā.

Maranda ir pilsēta, kurā, kā Dainis izlasījis, dzīvo kāds entuziasts, kurš uzņem viesos pilnīgi visus velotūristus. Turklāt parasti ar viņu neviens nesazinās, viņš vienkārši parādās uz aizved pie sevis. Tā nu arī kādā brīdī, kad Dainis apstājies atpūšas kādu gabalu pirms pilsētas, maģiski parādās mašīna, kurā iekšā sēž tas pats leģendārais Akbars un sacienā ar dzērienu bundžiņām. Kad tur ierodos es, Akbars atkal bija devies savās gaitās – esot padzirdējis, ka no citas puses ierodoties vēl kāds velobraucējs. Nekādu kontaktu – lai tik braucot iekšā pilsētā un viņš mūs atradīšot. Tā arī notiek, neilgi pēc iebraukšanas, viņš, šoreiz uz divriteņa un jau kopā ar citu ceļotāju, mūs pārtver. Lēnā kruīzā, Akbara vadīti, izbraucam pilsētas lielāko ielu. Šķiet, galvenais ceļš šajā mirklī jebkurā situācijā ir mums – visi apstājas, māj, pīpina sveicinot.

Karavānas gala pietura – veikals, kas pieder mūsu vadonim. Šeit ir viss – sākot no dehidrētiem citroniem un beidzot ar noputējušām skūšanās želejām. Veikala ārpusē lielos maisos stāv irāņu maizes grēdas, čipsu paku stends, dzērienu pudeles. Protams, ka arī tad, kad veikals slēgts, un pa nakti arī tas viss turpat paliek un no rīta tur nav kļuvis ne par vienu čipsu paku mazāk. Tā tas ir pie daudziem veikaliņiem Irānā, taču Akbara veikalu atšķirīgu padara plakāti par smēķēšanas kaitīgumu, dabas piesārņošanas problēmām un velotūrismu. Akbars pats arī ir tālu no tipiskā irāņa – viņš necentās ar mums īpaši daudz runāt un neizturējās tā, it kā mēs būtu pasaules centrs. Gluži otrādi – kādā mirklī viņš vienkārši kaut kur nozūd un mēs turpinām stāvēt pie veikala, nesaprotot vai mums būs, kur šonakt palikt, vai laiks sākt meklēt telts vietu.

Uztraukumam nebija pamata – vai varbūt tieši jāuztraucas vairāk – veikalnieks pēkšņi parādās kopā ar vēl diviem riteņbraucējiem no Francijas. Dienas izskaņā pie veikala stāvēja jau seši velotūristi: mēs un trīs francūži – Maksims, Flo un Klemenss. Neskaitot vietējo bariņu, protams.

Beigu beigās, Akbars kādā brīdī vienkārši paziņo: "Braucam!" Atvadāmies no savu jauniegūto 'draugu' bariņa pie veikala un atkal barā kaut kur braucam. Ierodamies, izrādās, ne pie Akbara, bet pie viena no nupat iepazītajiem cilvēkiem. Mistiskais veikalnieks atkal vienkārši nozied un mēs esam atstāti likteņa varā vietā, kur neviens, izņemot mūs sešus, angliski īsti nerunā. Tomēr vakars izvēršas ļoti patīkams, pirmoreiz izbaudījām īstas irāņu vakariņas, īstā irāņu ģimenes mājā, īstā irāņu istabā, uz īstiem irāņu paklājiem. 

Palielā dzīvojamā istaba šķiet vēl jo lielāka, jo tajā tikpat kā nav mēbeļu – tādas muļķīgas "uzpariktes" kā galdi, krēsli, dīvāni, te nav. Šeit es droši paklājus sauktu par mēbelēm – skatoties TV, sēdi uz paklāja, ēdot – sēdi uz paklāja, pieņemot viesus – uz paklāja. Un tā tālāk. Ej gulēt – uz paklāja. Toties tas nozīmē, ka nemaz nav jāpiepūlas, lai atrastu guļamvietas sešiem vai vairāk viesiem, kas pie tevis paliek pa nakti.

Visu laiku, protams, tiek dzerta tēja. Melnā tēja ir vienīgais karstais dzēriens, ko irāņi ikdienā patērē. Patērē milzīgos apmēros. Es gūstu arī izskaidrojumu lietai, ar ko vienreiz saskāros jau iepriekš – kā izmaisīt cukuru tējā – nekā. Irāņi dzer daudz tējas ar daudz cukuru, taču nekur nav redzama karotīte vai kaut kas, ar ko cukuru izmaisīt. Pareizā tējas ar cukuru dzeršanas metode: paņem cukura kubiciņu, nedaudz iemērcē to tējā – tā skaistā vilnītī uzsūcas uz augšu pa visu kubiņu, iekrāsojot to maigi brūnu – tad šo cukuru ieliek starp lūpām un, dzerot tēju, tas tiek ievilkts mutē. Īsti nezinu, kāda ir vispareizākā tehnika tam, kā rīkoties ar kubiciņu mutes iekšienē, jo to īsti nevar novērot, bet pieņemu, ka ar mēli cukuru pietur, 'filtrējot' tēju caur to, kamēr tas sadalās un pilnībā izšķīst. Šādi vienai parastai irāņu tējas krūzītei (ap 100 mililitri) tiek 'piekosti klāt' vairāki cukura kubiki. Lai arī parasti es tēju dzeru bez cukura, šis ir pietiekami interesanti, lai turpmāk Irānā pārietu uz šādu tējas dzeršanas veidu.

Vakars paiet, cenšoties saprast, kā ir iespējams mierīgi nosēdēt pozās, kurās irāņi tur kājas, nepārtraukti dzerot tēju un ēdot cepumiņus, kā arī sveicinoties ar daudzajiem viesiem, kuri uzrodas šajās mājās.

Kādā brīdī paklājs tiek transformēts par vakariņu galdu – istabas vidū vienkārši uzklāj plēves galdautu un – voila! – galds! Vakariņās katram atkal milzīgs rīsu kalns. Visvairāk jau jāpierod pie tā, ka nav īsti nekādas mērces, tikai neliels sviestiņš, ko iemaisa rīsos. 

Pirms gulētiešanas piedzīvojam vēl vienu jaunā gada tradīciju – naudas dāvināšanu. Puisis, ar kuru iepazināmies – Davods – visiem ceļotājiem uzdāvina parakstītas un svaigas 5000 (aptuveni 15 centi) riālu banknotes. Pirmo reizi redzam tik labā stāvoklī esošas naudaszīmes. Tā kā Irāna ir skaidras naudas karaļvalsts, lielākoties, apritē esošā nauda ir pamatīgi nodilusi, saplēsta, salīmēta kopā ar skoču, aprakstīta un izskatās kā pabijusi cauri ellei. Dāvināšanai jaunajā gadā cilvēki iepriekš ejot uz banku un stāvot rindās pēc jaunām, skaistām banknotēm, kad iznāk jauns banknošu 'metiens'.

Pirmo no daudzām reizēm turpmāk, ejam gulēt uz paklājiem, bet daudzas citas lietas, piemēram, irāņu tualetes izmantošana mums vēl priekšā."