Vēl septītā gadsimta politiskā laulība starp daiļo, gudro, labām manierēm apveltīto ķīniešu Tanu dinastijas princesi Venčengu un Tibetas karali simbolizēja mieru un draudzību starp abām tautām. Šim stāstam gan ir tik daudz versiju ar dažādām niansēm, ka brīžiem šķiet – tā ir leģenda vai pasaka, pēc kuras motīviem tiek uzvestas teātra izrādes. Arī šodien Ķīna visiem spēkiem tiecas pieskaņot Tibetu savai izpratnei par tautu saskaņu, atšķiras vienīgi labumi, kurus Ķīna piedāvā Tibetai šodien. Ja toreiz Ķīna atveda lauksaimniecības kultūru, zīdu un medicīnas grāmatas, tad šodien tā ir mūsdienīga infrastruktūra un, kā izrādās – arī tūrisms.
Tibeta – autonomais reģions, ko jau gadu desmitiem pieņemts uzskatīt par slēgtu, joprojām varētu tāds šķist, taču lēnām tas kļūst par mītu, jo nokļūt tur kļūst arvien vieglāk. Piemēram, šobrīd no Latvijas dažāda ilguma un mērķu ceļojumus un ekspedīcijas piedāvā liela daļa vietējo tūrisma aģentūru. Arī Tibetas tūrisma biroja dati liecina par iespaidīgu tūristu pieplūdumu – piemēram, reģiona galvaspilsētu Lhasu 2015.gadā vien apmeklēja 11,8 miljoni tūristu, atstājot tur apmēram divus miljardus eiro. Lai gan tūristu skaits gada griezumā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, lielākā daļa apmeklētāju ir paši ķīnieši, kuriem, atšķirībā no ārvalstniekiem, iebraukšanai Tibetā nav nepieciešama speciāla atļauja. Ārzemnieku skaits, kuri pērn apmeklēja Tibetu, ir vien ap diviem miljoniem cilvēku, turklāt ziemā Tibeta ārzemniekiem ir slēgta. Tūrisma attīstība turpināsies – iecerēts, ka līdz 2020.gadam Lhasa ieguldīs vēl ap 13 miljardiem eiro tūrisma infrastruktūras attīstībā.
Spriežot pēc milzīgajām daudzdzīvokļu māju jaunbūvēm, tūrisms varētu būt tikai daļa no Ķīnas plāna – acīmredzot tā varētu atšķaidīt pārapdzīvotību savā teritorijā, stimulējot ķīniešu pārcelšanos uz dzīvi Tibetā.
Elpu aizraujošie kalni
Jebkurš, kas ir redzējis mākslinieka Nikolaja Rēriha Tibetas gleznas, bet nav bijis Tibetā, var padomāt, ka viņš tajās ir pārspīlējis visu – gan kalnu augstumu, gan to gleznainību, plašumus, krāsas… Tomēr pēc Himalaju apmeklējuma var droši teikt, ka pārspīlēts nav nemaz.
Tibetā nelielā kompānijā es pavadīju nedēļu, ceļojot no Lindži pilsētas Tibetas dienvidaustrumos uz nelieliem ciematiem tās apkārtnē un galapunktu – Lhasu. Braucām ar mikroautobusu pa dažādiem ceļiem – gan 400 kilometru garo šosejas būvlaukumu, gan neasfaltētu serpentīnu, kur acīm paveras elpu aizraujoši dabasskati visās šo vārdu nozīmēs. Var teikt, ka tie ir civilizācijas neskarti, un priecē arī tas, ka tā tas paliks vēl ilgi – tādēļ, ka milzīgo nelīdzena reljefa teritoriju milzīgā augstumā vienkārši nav iespējams ātri "apgūt" pat ar Ķīnas investīcijām.
Mūsu ceļš visu laiku gāja vismaz 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa, un augstākā ar auto sasniegtā vieta bija 5013 metru – kas būtu tas pats, kā ar auto uzbraukt Monblānā un vēl divsimt metru augstāk. Šādā augstumā nesagatavotam cilvēkam elpošana ir traucēta skābekļa trūkuma dēļ, kā rezultātā bieži var būt jūtamas galvassāpes, reibonis vai citi blakusefekti. Par laimi, mūs tie gandrīz neskāra un skābekļa balons, ko vietējie tūristu pavadoņi vienmēr ved sev līdzi, nenoderēja.
Pat asfaltētie ceļu posmi brauciena laikā nespēj izdzēst no prāta jautājumu – kā tad tibetieši tiek kalnos, lai salasītu savvaļā augošus augus, ziedus, zāles, ko izmanto tik izslavētajā tibetiešu medicīnā vai, piemēram, tējās. Kalnu nogāzēs jebkurā augstumā ir manāmi Tibetā populārie lopi – jaki, ko tibetieši izmanto pēc pilnas programmas – gan ļaujot fotografēties ar tiem tūristiem, gan pārtikā, izmantojot pilnīgi visu līdz pat nagiem un ragiem. Piemēram, jaku ragus stiprina mājsaimniecības virs ieejas durvīm – tibetieši uzskata, ka tas pasargā mājiniekus no ļaunajiem gariem.
Kā tibetieši spēj saganīt jakus, kas izklīst pa visu kalnu pa vienam, diviem – joprojām ir mīkla. Iespējams, tieši kalnainās vides un fiziski grūtās nokļūšanas dēļ padzīvojušiem tibetiešiem ir acīmredzamas problēmas ar kāju veselību.
Pretrunīgā galvaspilsēta
Viennozīmīgi pretrunīgākā Tibetas pilsēta ir galvaspilsēta – Lhasa, bez kuras vizītes Tibetas apmeklējums nav iedomājums. Tajā atrodas gan Potalas pils, gan viens no senākajiem budistu tempļiem – Džokang, gan Barghoras iela – suvenīru un vietējo preču tirdziņš, un protams, daudz citu apmeklējuma vērtu objektu.
Lhasa sagaida ar pārsteigumiem – piemēram, es nekādi negaidīju "nekurienes vidū" piedzīvot automašīnu sastrēgumus, nebeidzami signalizējošus autovadītājus, kuri tādā veidā pieprasa dot ceļu, un haotisku braukšanas kultūru. Nekādi negaidīju ieraudzīt trīs milzīgas stikla piramīdas ar uzrakstu "Intercontinental", kas izjauc visu burvīgo kalnu ainavu. Arī vēsturisko dalailamu mājvietu, cēlo Potalas pili, kuru vēl 7. gadsimtā uzcēla Tibetas karalis, bet pēc kāzām ar princesi Venčengu paplašināja līdz 999 istabām, es fantazēju ieraudzīt kādā klusā un mierīgā vietā kalna pakājē, nevis vienkārši centrālās ielas malā.
Pēc šiem un citiem pārsteigumiem vēl pārējo ceļojuma daļu galvā nebeidz uzvirmot domas – kā tad tā, civilizācija "uzbrūk" kultūrai un vairs neļauj ieraudzīt daļu autentiskās Tibetas. Protams, neesmu pirmā, ko satrauca šis jautājums – tas ik pa laikam uzpeld visas pasaules sabiedrības un mediju dienaskārtībā. Jāsaka, ka pārdomu rezultātā es nonācu pie diezgan egoistiska secinājuma – ja civilizācija, kuru finansē Ķīnas valdība, neienāktu Tibetā, tad tādi kā es diezin vai Tibetā jebkad nokļūtu. Tibeta, protams, varētu saglabāt visu savu autentiskumu, ieskaitot dzīvi teltīs bez komunikācijām un ar sausajām tualetēm (kuras joprojām "rotā" daudzu tibetiešu mājas), saglabājot arī reģionu kā slēgtu svešinieku acīm. Tomēr, lai kaut ko iegūtu, kaut ko nākas arī ziedot – arī mēs ieguvām hidroelektrostaciju Staburaga vietā, kas vienlaikus ir gan skumji, gan ne pārāk. Diez vai pārējai pasaulei ir tiesības noteikt, cik strauji attīstīties šim (vai jebkuram citam) reģionam, tiesa, ja vien paša reģiona iedzīvotāji to vēlas un ļauj.
Rūpēs par nākamo paaudzi
Komunisms, kas valda Ķīnā un ir jūtams uz katra soļa arī Tibetā, protams, nav tā valsts iekārta, pēc kā tiekties. Tomēr, nokļūstot nule uzbūvētā skolā ar mūsdienīgu stadionu, atskārtu, ka šis nav mazāk iespaidīgs skats par kalnu grēdām vai Lhasas tempļiem. Disciplīnas elementi, kurus piekopj skolās, principā būtu pārņemami arī pie mums, demokrātijā. Piemēram, atskaitot regulārās sporta stundas, tibetiešiem divreiz dienā pa 30 minūtēm ir obligāta vingrošana, kad visi skolēni iziet stadionā un izvingrina rokas, kājas, galvu.
Papildus tam klasēs skolotāju uzraudzībā tiek veikti atsevišķi vingrinājumi acu atpūtināšanai, ko vietējie sauc par "acu masāžu". Vēl viens fakts, kurš burtiski krīt acīs, ir valodu politika – jau no pirmās klases mācības notiek trīs valodās (tibetiešu, ķīniešu un angļu), nodrošinot pārsteidzoši labas komunikācijas spējas angļu valodā pat pirmklasniekiem. Tas jebkurā tautā nāktu tikai par labu. Turklāt uz tibetiešiem neattiecas ne viena, ne divu bērnu politika, kādu piekopj Ķīna, kas nozīmē – tibetiešu bērniem un ģimenēm būs iespēja saglabāt un nodot paaudzēm savas tautas senās saknes.
"Ja ir kas īsteni patiess un neviltots, tad tas ir tibetietes(-ša) smaids" – pie tāda secinājuma nonācu ne tikai es, bet visa mūsu nelielā latviešu grupa. Patiešām, vērojot atklātos smaidīgos cilvēkus, prātā nenāk nekādi pārdzīvojumi – tikai tibetiešu iekšējais miers un laime. Rūpība un uzmanība, ar kādu tibetieši paveic jebkuru iesākto darbu, kā arī prieks, kuru pavada tradicionālas tibetiešu dziesmas, ļauj saprast, cik pamatīgi viss tiek padarīts – pamatīgi kā Potalas pils mūri, Himalaju grēdas, lūgšanas karogu kalni vai budistu tempļi. Tieši šis atbruņojošais smaids ļauj ticēt, ka nekas nespēj stāties pretim tibetiešu dzīvot gribai un viņu garīgajām vērtībām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
