Latvieša vērojumi un piedzīvotais Saules pilsētā – bīstamajā Haiti graustu rajonā  (3)

Vairāk par šo ceļojumu lasiet blogā "Kā tur ir" vai "Facebook" lapā .

Dažreiz dzīvē gadās, ka par tikko apmeklētu vietu vairāk informācijas uzzini tikai pēc tam. Un saproti, ka labi, ka tā. Man paveicās haitiešu Saules pilsētu piedzīvot ar vietējiem apstākļiem maksimāli atvērtu, iepriekšējas informācijas neietekmētu prātu – biju tāds porolona bālģīmis ar ieplestām acīm, rotējot ap savu asi un kāri uzsūcot visapkārt redzamo sevī. Kā cilvēks nejauši nokļūst vietā, kas vikipēdijā tiek saukta par vienu no bīstamākajām visā Rietumu puslodē? Apstākļu sakritību rezultātā, protams. Kad biju pāris dienas pavadījis Haiti galvaspilsētā Portoprensā, sapratu, ka vienīgais veids, kā sakarīgi apskatīt pilsētu, ir, ņemot palīgā kādu vietējo. Īrēju istabu kādā aiz augsta žoga izvietotā brīvprātīgo misijā, tur arī uzdevu darbiniekiem jautājumu, cik reāla ir iespēja atrast kādu, kas būtu ar mieru man parādīt pilsētas grūtāk sasniedzamākos kaktus.

Un izvilku laimīgo loterijas biļeti – drīz vien atrasta, sazvanīta, atbraukuša haitiešu jaunekļa izskatā. Villio par nelielu, taisnīgu atlīdzību bija gatavs pavadīt dienu kopā, parādot savu Portoprensu. Kopā apceļojām baisi haotisko pilsētas centru, apmeklējām vudū mošķu tirgu, un tad, tā starp citu, Villio teica, ka tagad vajadzētu doties uz Saules pilsētu. Saprazdams, ka tas ir pilsētas nabadzīgākais rajons, izteicu bažas par to, vai mēs tur jutīsimies droši. Mans gids tikai smējās un teica, ka tur kopā ar viņu es jutīšoties visdrošāk visā Haiti.

Izrādījās, viņš ir tāds kā pozitīva krimināla autoritāte, viens no šī rajona dibinātāju dēliem vai mazdēliem, un tāpēc visā teritorijā zināms un respektēts. Jau drīz mēs bijām tap-tapā, kas devās uz turieni.

Pirms sāku stāstu – daži informācijas krikumi no "internetiem". Iedzīvotāju skaits – līdz pat 400 000. Lielā daļā teritorijas – atvērta kanalizācijas sistēma, būtībā – visuresoši smirdīgi kanāliņi. Puse no ēkām ir viendabīgas, betona sienām un skārda jumtiem, puse – salasīta no pieejamajiem materiāliem. Vēl pirms dažiem gadiem ielas kontrolēja un iedzīvotājus terorizēja līdz pat 30 bruņotas bandas, tagad to ietekme ir stipri mazinājusies, taču joprojām dažādi smagi noziegumi ir aktuāli, ņemot vērā kopējo situāciju sabiedrībā. Uz visu iedzīvotāju daudzumu ir divas skolas. Publiskie servisi ir tik švakā nodrošinājumā, ka pēc 2010. gada zemestrīces humānā palīdzība šo, pie galvaspilsētas lidostas esošo rajonu, esot sasniegusi tikai pēc divām nedēļām. Pēc statistikas, lielākā daļa rajona iedzīvotāju ir bērni.

Pēc kolorīta brauciena izkāpjam kādā laukumā. Te sākas Saules Pilsētas galvenā iela. Pie ieejas rajonā redzamas nopietnākas, noliktavu tipa ēkas.

Taču turpat sākas arī tipiskais Saules pilsētas cienījamākās daļas skats – ar grafiti noklātas betona ēciņas, kurās iekārtojušies dažādi stihiski veikaliņi.

Cilvēki neizskatās graustīgi. Tīras drēbes, bērns, pēc visa spriežot, apmeklē vienu no divām skolām.

Redzami dažādi amatniecības paveidi. Gultu rāmju bizness. Lietotu sadzīves preču tirgošana turpat galvenās ielas malā.

Laivu būvētava.

Taču jo dziļāk, jo skati paliek interesantāki. Turpat ielas malā kāds iet improvizētā dušā.

Kārtējais veikaliņš – galds ar, iespējams, degvielu.

Jo tālāk, jo parādās vairāk gruvešu. Visticamāk – zemestrīces sekas.

Villio sveicinās pa labi, pa kreisi. Saprotu, ka viņš ir mans vienīgais iekļūšanas un izkļūšanas garants šajā vietā. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja es ar savu fotokameru te klīstu viens pats. Ik pa brīdim, mums garāmejot, kāds skaļi uzvaicā – "kam ir šis baltais", un nevar saprast, cik joka ir šajā daļā patiesības.

Ielas malas kafejnīciņa. Arī mans visu respektētais pusmafijas gids Villio vēlāk stāsta, ka vakaros piepelnās, šejienes ielās pārdodot paša smērētas sviestmaizes ar olu. Pilnīgi cienījams bizness vietējos apstākļos.

Viena no rajona fasādes ieliņām. Te nav nevienas automašīnas. Arī elektrība pārsvarā ir bez maksas, no nelegālajiem pieslēgumiem. Tur, kur tā ir, protams.

Mūs pamana un nevērīgi pienāk aprunāties divi vietējie pusbandīti. Sajūta ir sirreāla, gluži kā būtu nokļuvis filmā "Dieva pilsēta". Interesanti, ka šie mazie mafiozi uzkrītoši man gandrīz nepievērš uzmanību. Villio izrunā lietas, un mēs tiekam "palaisti".

Apciemojam Villio mammu, kas dzīvo pavisam nopietnā mājā, ar slēdzamu terasi. Mēģinu bildēt arī interjeru, bet nekas nesanāk, iekšpusē vai nu nav logu, vai arī tie ir rūpīgi aizklāti – piķa melna tumsa.

Visapkārt ņudz bērneļi, kas, mani ieraugot, sāk skriet pakaļ, skaļi bļaujot "Hey you!" Villio pastāsta, ka tas esot uzmanības pievēršanas paradums, kas radies, te esot amerikāņiem, cik atceros, zemestrīces seku likvidēšanas sakarā. Tie esot dalījuši bērniem saldumus, līdz ar ko arī es uzreiz asociējos ar lielu šokolādes konfekšu maisu. Tas gan šajā karstumā būtu visai lipīgs un pakusis.

Nonākam ieliņā, kurā dzīvo pats Villio. Te ir teju vai mājīgi. Bruģītis, pat dažu koku paēna. Te vēlreiz uzraujamies uz marihuānu atklāti smēķējošu jauniešu bariņa, kas mani no visām pusēm nopēta, un, protams, nezina tādu valsti Latvija.

Bēdīgi slavenais, atklātais notekūdeņu kanāliņš draiski vijas starp mājiņām. Nemanot betona būves pārvērtušās par skārda plākšņu salipinājumiem.

Te arī pats Villio ar savu mazo meitiņu. Satiekam arī bērna mammu. Ir interesanti vērot pāra savstarpējās attiecības. Par siltām mūsu izpratnē tās gluži nevar nosaukt. Villio ar kundzi, meitu un ASV karogu. Kā redzams, mobilie sakari darbojas, un telefonsērga ienāk arī Saules pilsētā.

Pa pavērtajām durvīm redzama viņa viesistaba, maksimums seši kvadrātmetri. Iedzīve sastāv no matrača un mantu kaudzītes stūrī.

Turpinām ceļu. Ieliņas kļūst arvien šaurākas, labirintīgākas. Faktiski visas mājas tagad sastāv no dažādām metāla loksnēm un jūras transportkonteineru daļām.

Visur šajos labirintos redzami bērni. Cik novēroju, tie pilnvērtīgi tiek likti pie darba. Mazgā traukus, piemēram. Un, protams, sauc: "Hey you!" Bet, pārsvarā, kā jau bērni – smiekli un nebēdnība.

Kopumā man šeit pievērš pārsteidzoši maz uzmanības. Neviens neko neaizrāda par kameru, tikai vēro.

Nonākam graustu pilsētiņas nomalē, pie ūdens. Te ielu struktūras vairs nav, ir tikai haotiski saceltas mājiņas pie ūdens esošā dūksnājā. Pa vidu tām ganās lielas, melnas cūkas.

Īpašums pie jūras, skumji nākas secināt.

Bail iedomāties, kā šie Nif-nifa namiņi izskatās pēc kārtējās viesuļvētras, kas reģionu apmeklē regulāri. Turpat aiz mājiņām sākas ārkārtīgi piedrazota ūdens zampa, pilsētas kanalizācijas esence.

Ejot pa šejieni, zem kājām kraukšķ milzums gliemežvāku.

Turpat pie zampīgā līča ir arī atvērta jūra, kurā redzamas zvejas laivas un cilvēki, kas mazgājas ūdenī.

Jauna māmiņa ar mazuli, kura nākotnes izredzes, augot šajā vietā, diemžēl nav pārāk iepriecinošas.

Bērni te uzdarbojas visur. Kaut ko meklē zemē esošajās drazās. Improvizēts rotaļlaukums ir visapkārt. Brīžiem nevar saprast, kā viss tas turas kopā.

Šajā visgraustīgākajā Saules pilsētas daļā nākas redzēt, ka cilvēki turpat pie mājām atklāti arī nokārtojas. Jo nekādas kanalizācijas sistēmas vienkārši nav. Tomēr tie, kas var atļauties, tīrības standartus uztur. Starp būvēm daudzviet žāvējas drēbes.

Pusķemmēts mazulis ar pusapēstu mango.

Virtuve vārda tiešākajā nozīmē, ar šeit gatavotiem virumiem. Tie gan acīmredzami netiek līdz šeit klaiņojošajiem, galīgi bēdīga paskata sunīšiem.

Arī Saules Pilsētā neizbēgami atrodams galvenais haitiešu izklaides avots – loterija. Šejienes apstākļi jo īpaši mudina uz cerību par lielo laimestu, cilvēki čakli aizpilda biļetes.

Mango veikaliņš.

Improvizēta savstarpējās palīdzības frizētava.

Apkārt redzamie dzīvnieki nepārtraukti meklē barību, cūkas šajā nodarbē izskatās veiksmīgākas. Vai arī tiek piebarotas, skaidru iemeslu dēļ.

Atkal izejam pludmalē, tādā kā zvejniecības sektorā. Tīkli, laivas, jūra.

Turpat krastā izskalots pusnogrimis kuģītis.

Sirreāla kombinācija vienā kadrā – rajona čaļi, kas ķimerējas ap laivu, vietējais datorfrīks un sivēni, kas turpat blakus atvēsinās atkritumiem pilnajā ūdenī.

Salīdzinot ar nupat apskatīto, drūmo vietu pie netīrā zampasdīķa, bērni šeit izskatās krietni priecīgāki.

Zvejnieki ar brienamtīklu darbojas turpat pie krasta. Kaut kā pārgāja vēlēšanās pamēģināt vietējos zivju ēdienus, pēc šeit pieredzētā.

Kokosriekstu tirgotāja. Te ir pilns ar cilvēkiem, kam ir ikdienas gaitas, kurās doties. Sievietes tīra zivis, bērni peldas, valda rosība.

Sīkie kliegdami lec ūdenī un pieprasa, lai viņus nobildēju. Kad manā acu priekšā ūdenī salec vesela armija, visi rāpjas atpakaļ uz dēļiem, un metas pie manis, atprasīt sabildēto. Viens ir dusmīgs, ka nav nobildēts. Rādu fotoaparāta ekrānā tieši tādu pašu pliku sīko, ko, neredzot seju, tāpat nevar atšķirt. "Nē, tas neesmu es!" ir neapmierināts daiļlēcējs.

Pēkšņi redzu, ka tālumā, mani ieraudzījis, ar kliedzienu mūsu virzienā metas kāds puika. Acīmredzami ar kādu ģenētisku niansi, viņš pieskrien pie manis un ārkārtīgā sajūsmā skaļi runājot, man bāž sejā kaut kādu bukletu, kurā tikai pēc atgriešanās mājās, šajā fotogrāfijā saskatu informāciju par kādu retu, ķermeni deformējošu slimību. Šī ir viena no tām gana retajām situācijām, kurās tu vienkārši nonāc un tiešām nezini – ko darīt.

Adrenalīns ir uzņemts pusgadam uz priekšu, pamazām meklējam ceļu ārā no graustu labirintiem. Pa ceļam vērojot krāšņus vietējo dāmu tērpus. Darba apstākļus. Apmeklējot gana iespaidīgu vietējo mākslinieku darbnīcu. Bijām arī vēl iespaidīgākā zārku darbnīcā, bet turienes meistari kategoriski neļāva bildēt ne sevi, ne produktu – par spīti Villio ietekmei rajonā.

Vēl viens mazais biznesiņš – iespēja piezvanīt pa telefonu.

Skaistumsalons, rotāts ar skaistiem gliemežvākiem.

Un duša divatā, lai taupītu ūdeni.

Tiklīdz esam ārpus Saules pilsētas, uzreiz kāpjam tap-tapā. Jo Villio atzīstas, ka šeit viņa kontrole atkal zūd. Runājot par manu drošību, protams.

Tā mēs pametam šo vietu, ko nevarēšu aizmirst nekad. Paradoksālā kārtā nosaukums atbilst gana sarežģītajai realitātei. Saule ir vienīgais, kā šajā pilsētā tiešām netrūkst.

Ārlietu ministrija aicina izvērtēt nepieciešamību apmeklēt Haiti. Atrodoties Haiti, Ārlietu ministrija iesaka ievērot piesardzību, jo valstī saglabājas augsts noziedzības līmenis, iespējamas bruņotas laupīšanas, uzbrukumi ārvalstu tūristiem un cilvēku nolaupīšanas gadījumi, lai iegūtu izpirkuma maksu. Ārlietu ministrija stingri iesaka Latvijas valsts piederīgajiem neapmeklēt galvaspilsētas Portoprensas graustu rajonus Karefūru (Carrefour), Sitē Soleija (Cite Soleil), Martisāna (Martissant) un Belēra (Bel Air), kur policijas klātbūtne ir ierobežota, tāpēc nav iespējams garantēt ceļotāju drošību.

Viesuļvētru sezona valstī ilgst no jūnija līdz novembrim. Gadījumā, ja ceļojums šajā laikā ir neatliekams, iesakām sekot līdzi laika ziņām un ievērot piesardzību.

Vairāk informācijas: www.mfa.gov.lv

Latvijas pilsoņiem, ceļojot uz Haiti uz laiku līdz 30 dienām, ieceļošanas vīza nav nepieciešama, bet var lūgt uzrādīt atpakaļceļa biļeti.

Latvijas nepilsoņiem, dodoties uz Haiti, nepieciešama vīza. Informāciju par vīzu noformēšanas kārtību var iegūt, sazinoties ar Haiti vēstniecību Beļģijas Karalistē: ambassade@amb-haiti.be vai Vācijas Federatīvajā Republikā: amb.allemagne@diplomatie.ht