Rīgas piejūra: īsts kuģa vraks Daugavas grīvā un Ķeizarakmens Mangaļsalā  (9)

Aptuveni kilometru uz austrumiem no Daugavas grīvas, 230 metrus no krasta, jūras sēkļa smiltīs iestigušas avarējuša zviedru betona kuģa "Lady Cotlin" atliekas. 1951. gadā kuģis vedis uz Rīgu sāli un vētras laikā uzsēdies uz sēkļa. Komandai izdevies izglābties.

Nostāsti vēsta, ka kuģa kravas tilpnēs bijis paslēpts kontrabandas spirts, un visa komanda stipri iereibusi. Vēlāk vietējie iedzīvotāji krastā esot atraduši kannas ar ugunsdziru. Pēc Rīgas 31. vidusskolas muzeja materiālu ziņām, kuģis piederējis norvēģiem.

Te jāatzīmē, ka 1917. gadā pirmo dzelzsbetona kuģi radīja norvēģu inženieris Nikolajs Fogners (Nicolay Fougner). Sākumā būvētos betona kuģus parasti izmantoja naftas un sauso beramkravu pārvadāšanai, jo, atšķirībā no metāla kuģiem, to iekštelpas bija sausākas. Arī izturības ziņā tie pārspēja koka un metāla konstrukciju kuģus, taču to mūžs parasti nepārsniedzot 10 gadus.

Dzelzsbetona kuģu būve, pateicoties ātrumam un materiāla lētumam, plaši izplatījās Otrā pasaules kara laikā. "Lady Cotlin" atliekas ir iecienīta jūras kraukļu uzturēšanās vieta. 2015. gada vasaras sezonā uz tām un blakus (jūrā) pastāvīgi uzturējās ap piecdesmit šo lielo putnu.

Jūras kraukļa sirreālo tēlu organiski papildina balss — kazu blējieniem un dēmoniskiem smiekliem līdzīgas skaņas, kas saklausāmas jau Mangaļsalas kāpās. Agrāk šī suga Latvijā bija reta un pat ierakstīta Sarkanajā grāmatā. 20. gadsimta beigās jūras kraukļu populācija piedzīvoja demogrāfisko sprādzienu, un tagad putnu skaits ir tik liels, ka suga no Latvijas Sarkanās grāmatas svītrota.

Uzmanību! Peldēt līdz vrakam ir bīstami, jo pastāv liela iespēja gūt ievainojumus ar ūdenī iegrimušajām betona atlūzām, metāla armatūru vai asiem gliemežvākiem. Turp var nokļūt ar laivu vai SUP dēli vasarā, vai pa ledu, ja tas ir drošs.

Ķeizarakmens, saukts arī par Carakmeni, novietots Mangaļsalā, Daugavas krasta nostiprinājumu dambī, ap 0,3 kilometrus no jūras. Sarkanbrūnā laukakmenī iekalts uzraksts par godu Krievijas imperatora Aleksandra II apmeklējumam: "Valdnieks imperators Aleksandrs II atļāvās apskatīt dambi 27. maijā 1856".

Līdzās atrodas otrs laukakmens, kur iegravētais uzraksts veltīts troņmantinieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumam 1860. gadā.

20. gadsimta 90. gados akmeņi vandāliski sabojāti. Atlikušie fragmenti ar uzrakstiem iemūrēti betona pamatnē.

18 soļus no akmeņiem dienvidu virzienā atrodas neliels akmens ar gadskaitli "1851", kurš, iespējams, saistīts ar Mangaļsalas dambja būvdarbu sākumu.

Apkārtējie zvejnieki Ķeizarakmeni izvēlējušies par galamērķi zvejas laivu ātruma sacensībās. Par sacīkšu dalībnieku savākto naudu iegādājās degvīnu, desas un baltmaizi, ko salika grozā un nogādāja pie Ķeizarakmens. Starta vieta atradusies Bolderājas kuģīšu piestātnē. Laivas traukušās pa Buļļupi līdz Daugavai un šķērsām tai pāri. Grozs ticis pirmajiem.

Apgāds "Jumava" sadarbībā ar SIA "Rīgas Meži" laidis klajā Aivara Jakoviča grāmatu "Rīgas piejūra" 2. daļu, kas turpina pērn izdoto Rīgas ekotūrisma ceļvedi.

Jau kopš 13. gadsimta Rīgu pasaulē pazīst kā pilsētu pie jūras. Rīgas piejūras galvenās dabas bagātības ir jūras piekraste ar gandrīz 14 kilometrus garu baltu smilšu liedagu, jūrmalas kāpas, priežu meži, Latvijas dižupju — Daugavas un Lielupes — ietekas jūrā, bioloģiski augstvērtīgas pļavas un daudzas reti sastopamas un aizsargājamas dzīvnieku sugas. Daudzi pilsētnieki atpūtai izvēlas Vecāķu un Mangaļsalas pludmali, taču tikpat saistošs ir arī Daugavas labais krasts — Vecdaugava, Rīnuži, Vecmīlgrāvis, Ķīšezers, ar kuru plašāk lasītāji var iepazīties, lasot ekotūrisma ceļvedi "Rīgas piejūra". Ceļvedī izmantotas aculiecinieku atmiņas, vēsturiski dokumenti, kartes un attēli, kas palīdz lasītājiem virtuāli izstaigāt grāmatā iekļautos Rīgas piejūras sešus maršrutus un gūt pilnīgāku priekšstatu par to apkārtni.