Ceļojuma stāsts: latvieši meklē ideālo pludmali Ekvadorā

Lūk, neliels ieskats, kā latviešu ceļotāji meklē ideālo pludmali Ekvadorā.

"Sākās mūsu pludmaļu tūre... Nolēmām uz Ekvadoras galvaspilsētu Kito doties gar Klusā okeāna piekrasti. Tā kā lielāko Latvijas vasaras daļu (Dienvidamerikas ziemu) pavadījām Andos, ar minimālām iespējām peldēties, ilgi nebija jādomā, lai izvēlētos šo nestandarta maršrutu gar piekrasti. Turklāt jaunapgūtā sērfošana arī ir gana labs iemesls darīt tieši tā.

Ceļotājiem Ekvadora ar pludmalēm tik ļoti nesaistās, taču šajā valstī ir vienas no skaistākajām pludmalēm Dienvidamerikā, kas ceļvežos nav izceltas, tādēļ lielākoties izvēle krīt par labu Ekvadorai piederošajām Galapagu salām vai aktivitātēm Andos. Protams, Ekvadoras pludmaļu stāsts nebūs par izklaidēm piekrastes piecu zvaigžņu viesnīcās, jo tas nav tas, ko sagaidām no šīs valsts.

Lai nokļūtu piekrastē, no Kvenkas (Cuenca) vispirms devāmies uz Gvajakilu (Guayaquil). Pārmaiņas pēc šis pārbrauciens autobusā bija tikai četras stundas īss, tādēļ to varējām veikt dienasgaismā (laika taupīšanas nolūkā Peru visus pārbraucienus, kas ilgāki par astoņām stundām, izvēlējāmies veikt naktī). Sākumā braucām pa kalnu ceļu, tieši cauri Cajas Nacionālajam parkam un baudījām Andu panorāmas. Vēlāk daba nomainījās uz zaļākiem toņiem. Brīžiem nācās arī skumji noskatīties uz apjomīgajām banānu un eļļas palmu plantācijām. Ņemot vērā, ka Ekvadora ir viena no mazākajām valstīm Dienvidamerikā, tā ieņem pirmo vietu pasaulē kā lielākā banānu eksportētājvalsts. Paskatieties uz "Rimi" pirkto banānu uzlīmītēm, visticamāk tur ir Ekvadoras vārds.

Gvajakilā cēli iebraucām pa garo tiltu, kas uzbūvēts pāri platajai Gvajas upei. Gvajakilā plāns bija vienkārši pārsēsties autobusā uz Montaņitu, tāpēc vienīgā uzkavēšanās vieta pilsētā mums bija autoosta. Turklāt visai ievērības cienīga autoosta – izbūvēta vairākos līmeņos, ar iepirkšanās centru pirmajā stāvā, vairāk atgādinot lidostu. Un, pats galvenais, nekādas galamērķu nosaukumu izkliegšanas, pie kā tik ļoti bija pierasts Peru un Bolīvijas autoostās.

Līdz ar tumsu ierodamies Montaņitā. Pilsētiņa ir maza, drīzāk liela ciema izmērā, kas pamatā dzīvo no tūrisma. Montaņita, piemēroto viļņu dēļ, galvenokārt piesaista sērfotājus vai vienkārši bohēmas baudītājus. Par to arī pārliecinājāmies, kad ieradāmies rezervētajā hostelī, kur administrators mums istabas atslēgas piešķīra, ģitāras skaņu un zālītes smaržas pavadīts.

Par Montaņitu iepriekš dzirdēts, ka tā ir ballīšu pilsētiņa, kur ceļotāju dienas paiet sērfojot, bet vakari lokālajos bāros un klubos. Un tiem, kam trausls miegs, esot līdzi jāpaķer ausu aizbāžņi. Attiecīgi arī Montaņitu redzējušie iedalās divās grupās – tajos, kam šī pilsētiņa ļoti patīk, un tajos, kas nav spējuši to izbaudīt. Ballēšanās šoreiz īsti nebija mūsu mērķis, jo bijām mazliet saguruši no pēdējo nedēļu nepārtrauktajām aktivitātēm un pārvietošanās. Mierīgai grāmatu lasīšanai, guļot guļamtīklā, mūsu hostelis "Moai" izrādījās izcila izvēle, jo tas atrodas otrpus upei, kas ir piecu minūšu gājienā no pilsētas centra. Pilsētā notiekošo ballīšu skaņas vien dzirdam kaut kur tālumā. Arī tik ilgi gaidītā pludmale bija lieliska, ar gaišām un mīkstām smiltīm. Tā nu mēs nākamajā dienā pagarinājām palikšanu uz vēl vienu nakti.

Nākamās dienas rītā, mūsu istabā ieskrēja mazs kaķēns un taisnā ceļā metās uz vannas istabu dzert ūdeni, kas palicis uz grīdas pēc dušas. Pēc padzeršanās kaķēns ielēca gultā un murrājot iemiga. Kā vēlāk uzzinājām no darbiniekiem, tas ir hosteļa kaķēns Sumo. Ne tādi vien radījumi dzīvo hostelī un ap to. Jānis, atgriežoties no veikala, sauca mani ārā kaut ko skatīties. Turpat netālu, upes krastā, stāvēja liela iguāna un nemaz nelikās traucēta, kad gāju tuvāk un sāku to fotografēt.

Vietā, kur palikām, valdīja ļoti patīkama noskaņa, un nolēmām palikt vēl pāris dienas. Bijām arī sadraudzējušies ar hosteļa darbiniekiem, meiteni no Austrijas un puisi no Čīles. Arī viņi ir ilgtermiņa ceļotāji, kas šobrīd bez atalgojuma strādā hostelī, par to saņemot vietu, kur palikt bez maksas. Vēl īsti nebija sākusies pludmales sezona, kas vienkārši izpaudās kā mākoņains laiks un reizēm smalks lietutiņš, tādēļ hostelī nebija daudz viesu. Tādēļ ar visiem ātri bijām pazīstami un vakari pagāja hosteļa pagalmā, mierīgās sarunās un pa klēpjiem gulšņājošiem hosteļa kaķiem Sumo un Betmenu.

Kādā no vakariem nolēmām iemēģināt pa kokteilim tā sauktajā "Coctail Alley". Tā burtiskā nozīmē ir kokteiļu aleja, kur gar gājēju ielas malām ir novietoti stendi, pie katra stenda ir galdiņš vai divi, kur bārmeņi pasniedz kokteiļus. Iela ir visai trokšņaina, jo katrs bārmenis pie stenda spēlē arī savu mūziku. Cenas un kokteiļu piedāvājums visos stendos ir daudzmaz līdzīgs. Tāpēc lēnām izvēlējāmies savu bārmeni un piesēdām pie tā, kurš piedāvā "Happy Hour" jeb divus kokteiļus par viena cenu. Mūsu bārmenis kokteiļu pagatavošanā bija prasmīgs, tādēļ, dodoties atpakaļ uz hosteli, mums "netīšām" sanāca ieiet vienā no vietējiem deju klubiem. Meitenēm ieeja un kokteiļi tur bija bez maksas līdz pulksten 12 naktī, bet puišiem bija jāmaksā 10 ASV dolāri, par to arī saņemot bezmaksas dzērienus. Mūzikas repertuārs bija izvēlēts pēc tūristu gaumes, lai iekustinātu kājas pie šobrīd populārām dziesmām. Uz skatuves aizrautīgi dejoja kāds vīrietis, kas bija novilcis kreklu un izrādīja savus tetovējumus, blakus skatuvei atradās neliels baseins. Drīz vien jau vīrietim uz skatuves pievienojās pirmie gringo, vēl pēc brīža uzradās pirmais puišu trio, kas ielēca baseinā. Kad bijām labi izdejojušies, nolēmām doties uz hosteli, pirms uzrodas vēlme lēkt baseinā.

Maigu smilšu pludmale; pirmie saules apdegumi; sērfotāji; garneļu pārdevējs, kas katru rītu iet gar hosteli un kliedz "camarón!"; ballītes skaņas no pilsētas, nešķirojot dienas; puiši Jamaikas karoga krāsas cepurēs, kas pludmalē piedāvā zālīti (bet maskējas aiz pagaidu tetovējumu kataloga); gardas jūras veltes; labākā pica ceļojuma laikā – tas ir tas, ar ko mums turpmāk saistīsies Montaņita.

Mums patika pēc Andu apceļošanas pabūt relaksētā vietā. Lielā mērā par to paldies mūsu hostelim "Moai" un tā cilvēkiem. Tieši viņu dēļ mēs palikām Montaņitā piecas dienas, plānoto pāris dienu vietā.

Nākamā pietura bija Puertolopesa (Puerto Lopez), kas atrodas 40 kilometru attālumā no Montaņitas. Puertolopesa pamatienākumi veidojas no tūrisma un zvejniecības. Laivu piestātnē bija redzami daži zvejas kuģi un ļoti fotogēniskas, zilas zvejnieku laivas.

Ūdenī peldēja un virs līča lidinājās pelikāni, kaijas, nazcas un citi ūdensputni. Labākais skats uz tiem esot no rīta, kad zvejnieki atgriezušies no zvejas un simtiem pelikānu lido ap kuģiem, cenšoties pakampt pa kādai zivtelei.

Pilsētnieku galvenā rosība notiek ap okeāna krastu, kur izvietoti dažādi veikaliņi, restorāni, tūrisma aģentūras un viesnīcas. Tur bija skaista balto smilšu pludmale, taču tā nebija visai labi apsaimniekota, krastā un ūdenī bija manāmi atkritumi.

Puertolopesā nebijām ieradušies pašas pilsētas dēļ, bet tādēļ, ka šī ir vieta, no kurienes visērtāk doties uz Sudraba salu (Isla de la Plata) un Machalilla nacionālā parka pludmalēm. Līdz tam bijām rezervējuši viesnīcas istabu pašā promenādes malā un pēc sarunas ar viesnīcas īpašnieci tikām pie lielas istabas ēkas augšējā stāvā, ar skatu uz okeānu.

No vietējiem uzzinājām, ka drīzumā pilsētā ieradīsies Ekvadoras prezidents uz jaunās promenādes oficiālo atklāšanu. No balkona loga vērojām, kā intensīvi notiek pēdējā piepucēšana – promenādes tīrīšana un defektu piekrāsošana. Uz tā fona, ka lielākā daļa Puertolopesas ielu nav asfaltētas, jaunā promenāde izskatījās patiešām futūristiska. Dažādas viļņotas līnijas, ietvē iebūvētas dekoratīvas lampiņas ar zilu gaismu un tādā garā. Šķita, ka prātīgāk par šo naudu gan būtu bijis nepārtraukti uzturēt pludmali tīru un sakoptu, kas uz tūrismu atstātu labāku iespaidu nekā futūristiska promenāde. Nu labi, no malas skatoties, jau visi gudri.

Tieši manā vārda dienā, 15. novembrī, gadījās doties uz vienu no skaistākajām Ekvadoras pludmalēm – "Los Frailes". Šī un vēl divas citas izolētas pludmales atrodas Machalilla nacionālā parka teritorijā. Machalilla, vienīgais Ekvadoras piekrastes nacionālais parks, sevī ietver koraļļu veidojumus, divas piekrastes salas, tropisko sauso mežu, arheoloģiskās vietas un 20 hektārus okeāna.

Nokļūšana nacionālajā parkā pavisam vienkārša. Ar mototaksi devāmies uz autoostu, kur kāpām jebkurā autobusā, kas dodas uz pilsētām parka virzienā. Brauciens aizņēma vien 20 minūtes. Mūs izlaida uz lielceļa netālu no nacionālā parka reindžeru ēkas, kur bez maksas jāpiereģistrējas, un varējām sākt četru kilometru pārgājienu, kura finišā nokļuvām "Los Frailes" pludmalē.

Bija ļoti karsts. Pa sauso grants ceļu nogriezāmies uz takas, ko ieskāva šķietami sausi krūmi un zemi kociņi. Savulaik šāds tropiskais sausais mežs stiepies gar Klusā okeāna krastu no Dienvidamerikas līdz pat Centrālamerikai. Skumji, bet šobrīd tas ir novests tuvu izzušanai, to vietā izbūvēti ceļi, pilsētas un plantācijas.

Pirmā pludmale maršrutā bija "Playita Negra". Šķita, ka visā pludmalē bijām tikai mēs un simtiem krabīšu, kas skraidīja un veikli leca izraktajos caurumos smiltīs. Pie pludmales esošajā klintī ir ala, uz kuru vēlējāmies doties. Tur tomēr ieraudzījām kādu pāri, kas plikiem dupšiem pārģērbās. Nolēmām netraucēt. "Playita Negra" spēcīgo zemūdens straumju dēļ ir aizliegts peldēt, tādēļ devāmies vien tālāk.

Kā nākamo sasniedzām "Playa Tortugita". Neviens pludmales nosaukumā ietvertais bruņurupucis gan nebija manāms, bet visapkārt atkal skraidīja krabīši. Arī šī pludmale ir bīstama peldēšanai, jo spēcīgie viļņi triecas pret ūdenī esošajām klintīm. Tuvu pie krasta ir sala, kuras dēļ pludmalē ir izveidojies zemesrags, ko nosaucām par Mini Kolkas ragu un devāmies tālāk.

Apgājām klinti, un mūsu skatam parādījās "Los Frailes" pludmale. Gara zeltainu smilšu pludmale ar zili zaļu ūdeni okeānā. Jānis nespēja sagaidīt peldi un noparkojāmies turpat, pludmales sākumā. Tālumā bija redzami arī citi saules un ūdens baudītāji. Un arī šeit amizantie krabīši, kas bija tik veikli, ka īsti neizdevās tos nofotografēt. Kamēr peldēju, Jānis bija novērojis ķildu starp diviem sugas brāļiem, kas cīnījušies par vienu un to pašu smilšu caurumiņu.

Atpakaļ uz parka ieeju nolēmām doties pa grantēto ceļu, jo tur varēja sarunāt mototaksi, kas mūs aizveda. Tikām pie vienīgā redzamā mototakša, kam bija koka piekabe. Tajā arī tikām iesēdināti. Braucot pa grubuļaino ceļu, saskatījāmies pie katras stiprākas skaņas, kas liecināja, ka kaut kad šī uzparikte viennozīmīgi plīsīs. Par laimi, mūsu brauciena laikā tas nenotika.

Vēl pēdējais dienas uzdevums – tikt atpakaļ uz Puertolopesu. Uz lielceļa gaidījām autobusu, kas devās pilsētas virzienā, taču labas 20 minūtes neviens neparādījās. Pie mums apstājās kāds auto, un tā šoferis piedāvāja aizvest uz Puertolopesu. Ideāli! Mašīnā bija trīs puiši no Francijas, kas ar īrētu auto apbraukā Ekvadoras pludmales. Ar citiem ceļotājiem sarunu temats nav tālu jāmeklē un sarunās ceļš uz pilsētu šķita vien pāris minūtes īss. Turklāt veiksmīgi sagadījās, ka puiši mūs izlaida pie pašas viesnīcas, jo viņu viesnīca bija turpat blakus.

Lai apmeklētu "Isla de la Plata" un Machalilla Nacionālo parku, Puertolopesā nakšņojām trīs naktis. Bija laiks doties tālāk.

Mūsu nākamais mērķis bija zvejnieku un sērferu pilsētiņa Kanoā (Canoa). Agnese no Austrijas, ar ko iepazināmies Sudraba salā, mums pastāstīja, ka ceļu, braucot no Kanoā uz Puertolopesu, esot veikusi ar septiņiem dažādiem autobusiem. Pēc apvaicāšanās autoostā izvēlējāmies veikt maršrutu: Puertolopesa – Puertoviejo – Kanoā. Un septiņu autobusu vietā galamērķī nokļuvām ar diviem. Katram no posmiem nevajadzēja būt ilgākam par divām stundām, tomēr galamērķī nokļuvām vien pēc kādām sešām stundām. Toties abos autobusos bijām noskatījušies pa ķīniešu bojevikam, klausījušies skaļu latino mūziku un bijām arī pabaroti, jo, caurbraucot pilsētiņas, autobusā ieleca gan našķu (empanadas, augļi, cepumi, čipsi utt.), gan dzērienu tirgotāji, kas par lētām naudiņām tirgoja tīri labu produkciju.

Kanoā ieradāmies saulrieta laikā. Nebijām rezervējuši naktsmājas un staigājām pa smilšainajiem ceļiem, vaicājot par istabu cenām. Pilsētiņa šķita drūma, hosteļu pagalmi tukši, ēdināšanas iestādes aizvērtas. Ne miņas no sērfotājiem un tiem līdzi nākošās gaisotnes.

Atradām hosteli, kur, tā vien šķita, apmetušies tie retie Kanoā viesi, kas tur vispār ieradušies. Mums ierādīja istabu ar sešām gultām, kur smaržoja pēc pelējuma un bija novietots motocikls, bet vienās no durvīm, kas izgāja pa tiešo uz hosteļa bāru, bija ievietots rūcošs ledusskapis. Nu labi, vienai naktij to varētu pieciest.

Gājām uzmeklēt kaut ko ēdamu vakariņām un atradām šķietami vienīgo stalto ēku pilsētiņā, kur bija restorāns. Iepazināmies ar iestādes saimnieku, kas uz Ekvadoru pārvācies no Spānijas. Restorāna ēdienkartē jūtama Spānijas ietekme – to pārbaudījām, nomēģinot astoņkāji ar kartupeļiem olīveļļā. Izrādījās, šajā pašā ēkā ir arī viesnīca un istabas cena daudz neatšķīrās no mūsu izvēlētās. Atgriežoties mūsu hostelī, tā darbiniece bija atsaucīga un gatava atdot iemaksāto naudu, kad paziņojām, ka labprāt tomēr nakšņotu citur. Paņēmām mugursomas un devāmies atpakaļ uz restorāna ēku.

Šajā viesnīcā bija galda teniss, kas kļuva par vakara galveno izklaidi. Bijām jau nolēmuši, ka nākamajā dienā dosimies prom, un Kanoā pludmale paliks neiemēģināta. Vien pāris dienas vēlāk uzzinājām iemeslu, kādēļ Kanoā radīja sajūtu, ka pilsēta vēl ir būvniecības procesā un trūkst pludmales pilsētiņas gaisotnes. Pirms septiņiem mēnešiem arī šī pilsētiņa bija starp tām, ko skāra spēcīga zemestrīce un tā joprojām vēl īsti nav spējusi atgūties pēc smagā notikuma.

Nākamajā rītā devāmies uz Mompiči (Mompiche), nomaļu piekrastes pilsētiņu, uz ko likām lielas cerības ideālās pludmales meklējumos. Vai tā būs īstā, par to raksta otrajā daļā pēc nedēļas."

Latvijas Ārlietu ministrija iesaka ievērot piesardzību, uzturoties Ekvadorā, un aicina izvairīties no atrašanās masu pulcēšanās un demonstrāciju norises vietās. Ministrija stingri iesaka neapmeklēt Ekvadoras ziemeļaustrumu daļas aizliegto 20 km zonu gar sauszemes robežu ar Kolumbiju, izņemot oficiālo robežas šķērsošanas vietu Tulkanas (Tulcan) pilsētā Karči (Carchi) provincē. Ceļotājiem arī jāizvairās apmeklēt El Angel dabas rezervātu, kas atrodas aizliegtajā 20 km zonā.

Tāpat Ārlietu ministrija iesaka neceļot uz Sukumbiosas (Sucumbios) provinces Tarapoas (Tarapoa) pilsētu un Kujabeno (Cuyabeno) rezervātu, kas atrodas ārpus aizliegtās 20 km zonas.

Bruņotu laupīšanu gadījumi tiek novēroti arvien biežāk, tāpat samērā regulāri notiek sīkas zādzības.

Ārlietu ministrija brīdina, ka Ekvadora atrodas seismiski aktīvā zonā. Zemestrīces un vulkānu izvirdumi ir iespējami valsts piekrastes rajonos. Ministrija neiesaka tuvoties Tungurahuas (Tungurahua), Reventadoras (Reventador), Čileses (Chiles) un Sero Negro (Cerro Negro) vulkāniem, ņemot vērā to aktivitāti pēdējā laikā.

Vairāk informācijas šeit.