Klusajā okeānā izmētātās Filipīnas. Latviešu ceļotājas pieredze, klejojot pa salām  (2)

Tā nu manu uzmanību piesaistīja Klusajā okeānā izmētātā valsts – Filipīnas (sevī ietverot vairāk nekā 7000 salu). Jāpiebilst, ka ik reizi, pētot karti, zināju tikai to, ka nevēlos doties uz tādām vietām kā Vjetnama, Taizeme un līdzīgi. Gribēju doties citur – redzēt vietas pirms tās skāruši lielie tūristu kvantumi. Tā kā ceļoju ar pavisam nelielām finansēm, pāris dienas pirms lidojuma, arsociālo tīklu palīdzību centos sameklēt vietas, kur pastrādāt apmaiņā pret ēdienu un gultas vietu. Piesaucot savu veiksmi, biju atradusi apbrīnojamu vietu kalnos – Kalnu provincē, Tadianas pilsētiņā "Layog Country Farm" (organiskajā fermā). Tur arī nolēmu sākt savu piedzīvojumu Filipīnās.

Ielidojot Manilā (Filipīnu galvaspilsētā, Lusonas salā), sajutu neaprakstāmu sutoņu/ karstumu. Ārā bija ap 35 grādiem, taču šķita kā 40 grādi. Pēc pavadītas nakts galvaspilsētā devos uz starppilsētu autobusu, lai 12 stundas pavadītu uz riteņiem. No attīstītās Malaizijas biju atgriezusies pie vienkāršā, pieticīgā dzīves stila – ikarusiem, kalnu veikaliņiem, grabošām mašīnām, mopēdiem un aukstām dušām. Nenoliegšu – šķita, ka atkal esmu mājās. No Manilas līdz pat kalnu provincei nespēju novērst acis no apbrīnojamajiem skatiem, ielejām, mežiem un saullēkta, ko sanāca noķert ap pieciem no rīta. Jau tad jutu, ka Filipīnās slēpjas kaut kas īpašs.

"Layog Country" fermā pavadīju nedaudz vairāk par trim nedēļām. Vēl viena paradīze zemes virsū.
Šajā vietā bijām astoņi brīvprātīgie no astoņām dažādām pasaules valstīm. Darījām dažādas, interesantas lietas – mācījāmies strādāt ar bambusa kokiem (sējām maisiņus pie to zariem, lai tie izlaiž saknes un varam tos veiksmīgi pavairot), ravējām, arām, sējām pupiņas, gleznojām, cirtām saulespuķes un smalcinājām to kātus īpatnējam mēslojumam (tā sastāvā bija tikai brūnais cukurs, rīsi un saulespuķu kāti), stādījām zīdkokus, strādājām ar banānkokiem – pārstādījām tos, lai tie spētu augt stipri, cirtām to lapas, smalcinājām dažādus augus un dārzeņus, no kuriem paši taisījām dabīgo mēslojumu. Šajā procesā papūlējos ar mačeti iecirst sev pirkstā. Laimīgā kārtā tiku cauri tikai ar nocirstu daļu naga un pirksta spilventiņa (bez panikas, jo nākamo sešu mēnešu laikā pirksts izskatījās gandrīz kā jauns. Vienmēr apsveru domu, ka varēja sanākt arī trakāk).

Šī bija vieta, kurā izbaudīju saikni ar zemi un māti dabu. Ēdām tikai to, kas auga fermā (garšīgi un dabīgi). Jāpiemin, ka kopā ar vietējiem strādniekiem un īpašniekiem kopā bijām aptuveni 11 cilvēki un tikai divi uzturā lietoja gaļu. Tā kā esmu viena no tiem, kas atturējusies no gaļas lietošanas jau vairāk kā divus gadus, šī vieta un cilvēki lika justies ļoti piederīgi viens otram.

"Layog" fermā atkal sastapos ar lidojošajiem insektiem, skudrām un zirnekļiem. Tad arī nāca pārsteidzošais secinājums, ka prusaki prot lidot. To sapratu mirklī, kad taisoties pie miera, manā pierē (vislielākajā cietspārņu ātrumā) ietriecās viens no šiem radījumiem. Jāatzīst, ka tas mani ļoti pārsteidza, un pat pele, kas dzīvoja zem manas gultas, nespēja mani sabiedēt vairāk kā doma par to, cik maz zinu par insektiem.

Pirms virzos uz ieskatu apmeklētajās vietās, gribu pieminēt vietējo paštaisīto zemesriekstu sviestu. Lai gan nekad neesmu bijusi liels fans šim produktam (jo Latvijā tas nav īpaši aktuāls), atverot sviesta burciņu, jebkurš varēja zaudēt prātu. Visgaršīgākais produkts, ko visā savā dzīvē esmu ēdusi. Ik dienu iztukšoju aptuveni 250-400 gramus zemesriekstu sviesta. Jāpiebilst, ka nedrīkst aizmirst par riekstu pārdozēšanu, jo man pašai uz kājām izmetās kodumiem līdzīgi plankumi un pēc pāris dienu ilgas blusu vainošanas sapratu, ka vaina nebija blusās, bet pārlieku lielajos kvantumos apēstā garduma.

Dzīvojot fermā, pirmo reizi izmantoju stopēšanu kā pārvietošanās veidu. Jāpiebilst, ka sievietei nekādā gadījumā neieteiktu stopot vienatnē – ļoti bīstami, tāpēc pat es (visticamāk, viena no neapdomīgākajiem ceļotājiem) nebiju gatava izaicināt likteni. Vienmēr stopēju ar kādu kopā. Interesanti, ka, apstādinot mašīnu, vienīgais, kas šoferim bija jāzina, bija virziens, kurā dodies un, ja tas sakrita abiem ceļa biedriem – varēja lēkt uz jumta, vai iekārtoties piekabē (pārsvarā pilnā ar akmeņiem vai citiem objektiem). Tikai lielākās pilsētās bija iespējams atrast vietu mašīnu salonos.

1. Bušalanas (Buscalan) ciems

Mazs ciems kalnos, uz kuru var tikt, tikai stopojot un pēc tam ejot aptuveni divas stundas līdz galamērķim. Šī vieta vienmēr paliks manā atmiņā ar skaistajiem rīsu laukiem, kalnu skatiem un, protams, pasaules vecāko Butbut cilts Kalinga provinces tetovētāju - Whang Od (šī gada februārī šai pasaules slavenajai sievietei apritēja 100 gadi). Viņa ir pazīstama visā pasaulē ne tikai sava vecuma dēļ, bet arī savu tetovējumu dēļ, ko pārņēmusi no saviem priekštečiem. Šie raksti radušies laikos, kad cilvēki pārtika tikai no pašu nomedītā. Whang Od neizmanto nekādas tetovēšanas mašīnas, bet gan koka nūju ar adatu galā, ko vēlāk, iemērcot tintē, ar āmuriņa palīdzību iesist klientam zem ādas.

Šajā ciemā tiek audzēta arī marihuāna, ko pārdod kā šķidrumu ārstniecības nolūkos. Protams, maza pudelīte šīs maģiskās dziras, kas izārstē praktiski visu, maksā aptuveni 300 eiro.

2. Sagadas pilsēta

Pilsēta, kas atrodas 1524 metrus virs jūras līmeņa, pārsteigs jebkuru ceļotāju ar saviem slavenajiem objektiem: Atbalss ieleja un Karājošies zārki. Atrodoties kalnos un lūkojoties lejā uz Atbalss ieleju, tūristi ir aicināti izkliegt vārdus, lai klintis tos spētu atkārtot, kas ir diezgan ironiski, jo šajos kalnos karājas zārki ar īstām cilvēku atliekām. Lai gan pie mums, Eiropā, ir pieņemts uzvesties klusi, atrodoties pie mirušajiem kapsētā, Filipīnās tas cilvēkus nesatrauc. Dodoties lejā uz kalnu zemāko daļu, nonācām pie pašiem zārkiem. Uz galvenās klints karājas 19 zārki, kas tur atrodas kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Vietējie uzskata, ka karinot zārkus klintīs, atstātie ķermeņi atradīsies tuvāk Dievam. Šāda apglabāšana ir bez maksas, lai gan personai ir dotas tiesības atrasties vienā no Atbalss ielejas klintīm tikai tad, ja tā ir pārsniegusi 70 gadu vecumu un ja tai ir dzimuši mazbērni.

Vēl viens no Sagadas uzsvariem liekams uz Lumiangas Apbedīšanas alu, kur atrodas kāds simts aptuveni 500 gadus vecu zārku. Šis apbedīšanas prieks kādreiz izmaksājis veselu bagātību – 20 cūku un 60 vistu ziedošanu, bet šobrīd ala ir sasniegusi maksimālo zārku skaitu un jaunus "dalībniekus" pagaidām uzņemt nespēj.

Arī Sumaguingas ala neatpaliek ar savu ievērību. Lielā ala ar dažādākajiem kaļķakmens veidojumiem ir top galamērķis tumšo, pazemes interesentu ievērībai. Došanās lejā uz pazemi aizņem aptuveni divas stundas. Tur izturīgākie tūristi atduras pret pazemes baseinu, kuru tumsā pat grūti saskatīt. Vietējie teic, ka tikai drošsirdīgie var ienirt pazemes ūdeņos, un tieši tāpēc es ņēmos līst iekšā par spīti bailēm par to, kas sagaida lielajā tumsā. Ielecot ledus aukstajā ūdenī, nebija redzami ne cilvēki, ne gaisma. Arī baseina dibens nebija sasniedzams. Lai tiktu ārā, nācās paļauties uz gida balsi, lai saprastu, kurā galā tiek padota virve. Vienreizējas sajūtas, ko varētu dēvēt pat par mistiskām, alas ekstrēmo posmu dēļ, kuros jāizmanto virve un prasme rāpties pa to. Jāpiebilst, ka tikai pieaugušajiem ir atļauta ieeja alā.

Ja kādreiz dosieties uz augstāk minētajam vietām, obligāti jāpatur prātā, ka visur līdzi jābūt gidam (pat tad, ja domājat, ka paši tiksiet galā). Gidi ir visur un par dažādām cenām, tāpēc silti ieteiktu pievienoties cilvēkiem, kuri ir gatavi doties tajā pašā maršrutā, pat tad, ja viņus nepazīstat (tieši tā darīju es, laipni "pielīpot" pārītim, kuri bija jau atraduši gidu un bija gatavi doties alas virzienā).

3. Vietējie pasākumi

Vietējie ir diezgan draudzīgi un uz svētkiem ir aicināti pat tie, kas nekad iepriekš nav satikti. Tā arī mēs, pāris brīvprātīgās, izlēmām stopot uz kāzu svinībām, par ko bijām dzirdējušas no cilvēku stāstiem. Ierodoties kāzās, tikām pie pirmās rindas vietām, ēdieniem, rīsu vīna, kāzu runas jaunlaulātajiem un, protams, dejām.

Pēc trīs lieliskām, uzziņu pildītām nedēļām biju nolēmusi doties uz vienu no Filipīnu salām – Palavanu, bet pa ceļam uz turieni uzkāpt vienā no vulkāniem. Tā kā mani un vienas citas brīvprātīgās ceļotājas plāni saskanēja – uz Mount Pinatubo vulkānu devāmies kopā. Pēc aptuveni piecu ar pusi stundu brauciena (visskaistākais ceļš, kurā esmu devusies savas dzīves laikā – pārpilns ar skaistākajiem kalnu skatiem) bijām nonākušas hostelī, kur pavadījām nakti, lai no rīta dotos ceļā. Tā kā arī šī vieta ir apskatāma tikai kopā ar pavadoņiem, gaidījām, kad tiks dota ziņa par vētras beigšanos un drošu atļauju doties ceļā. Kas gaida, tas sagaida. Salīdzinoši lēzenā trīs stundu kāpiena galā tūristus sagaidīja zilganzaļš, milzīgs, rāms krāteris. Vulkāns, kas klusējis 500 gadu garumā, pēdējo reizi aktivizējās 1991. gadā un tā izvirdums ticis atzīts kā viens no postošākajiem visā 20. gadsimta laikā. Tas paņēma vairāk nekā 800 cilvēku dzīvības. Šodien, lai gan vēl joprojām aktīvs, tas tiek uzskatīts kā drošs.

Pēc kāpiena vulkānā, vakarpusē devāmies uz galvaspilsētu, kur mūsu ceļi šķīrās. Nākamajā rītā izlidoju uz Palavana salu – Puerto Princesu, no kuras atkal ņēmu ikarusu uz El Nido – vienu no skaistākajām vietām Palavana salā. Ceļā atkal pavadīju aptuveni sešas stundas. Šoreiz nebiju ieplānojusi strādāt, bet gan vienkārši izbaudīt vietu, pludmali un sauli. Pirmajā naktī devos meklēt hosteli, kur pārnakšņot, un, ieraugot puisi ar ceļotāja somu mugurā, piegāju viņam klāt un sāku sarunu ar mērķi paņemt istabiņu kopā, lai ietaupītu naudu. Tā arī sanāca – pārnakšņoju un atstāju puisi agri no rīta, pat nenoskaidrojot viņa vārdu. Nākamajā dienā atradu citu naktsvietu, kur dalīju kurpju kastes lieluma istabiņu ar vēl četrām meitenēm. Jāpiemin, ka rīti Palavana salā ir diezgan karsti, tāpēc katru dienu pēc saullēkta līdu lejā no savas divstāvīgās gultas un ieritinājos citā gultā, kas bija veiksmīgi paslēpta no pirmajiem saules stariem (labi, ka persona, kas gulēja ēnas puses gultā, vienmēr aizgāja agri un nekad neuzzinās, ka gultu dalījām uz divām).

Tagad par pašu Palavana salu. Nekad mūžā neesmu redzējusi tik dzidru ūdeni, tik skaistas pludmales un krastus. El Nido ir ļoti nozīmīga vieta, kas jāapmeklē par spīti visiem tūristiem. Vietējie organizē dažādas tūres, tajās iekļaujot dienas braucienus uz dažādām pludmalēm, peldes lagūnās, gardu ēdienu un snorkelēšanas aprīkojumu. Ja esi atvērts, pozitīvs un laipns – vari tikt arī pie tūres bez maksas, kā tad, kad izlēmu uzsākt sarunu ar svešinieku, kuram, kā beigās izrādījās, piederēja laiva. Tā nu es pavadīju piecas dienas El Nido, sapazīstoties ar vietējiem un citiem ceļotājiem, īrējot mopēdus, dodoties ūdenskritumu meklējumos, ilgos pārgājienos un peldēs sāļajos ūdeņos, kuros nogrimt nav iespējams.

Pēc El Nido atgriezos Puerto Princesā, kur paliku trīs dienas nepabeigtā, tukšā ēkā, ko biju sarunājusi ar cilvēku, ko iepazinu El Nido. Laipnība un pateicība vienmēr atmaksājas.
Protams, manām pēdējām dienām Filipīnās vajadzēja beigties episki, tāpēc noīrēju rozā mopēdu, lai dotos uz "Firefly Watching" (jāņtārpiņu vērošanu), ko iespējams apmeklēt tikai tumsā. Pēc stundas gara brauciena pilnīgā tumsā, izmantojot tikai tuvās mopēda gaismas, biju sasniegusi savu galamērķi. Šī ir vieta, kas ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem liks justies maģiski. Atkal atradu cilvēkus (šoreiz ķīniešus), ar kuriem apvienoties un sēsties laivā, lai izbaudītu pasakaino braucienu pa tumšo upi. Vārdiem neiespējami aprakstīt redzēto – lielie, nokarājušies koku zari vizuļot vizuļoja baltās gaismiņās. Te gaismiņa paceļas, te nosēžas un te pielido arī pie mums. Maigi ieskaujot to plaukstās, ieraudzīju kukainīti, kurš, savicinot spārnus, atkal iedegās. Un tas vēl nav viss – upe bija pilna planktona. Tiem, kas nav īpaši pazīstami ar šo terminu, varu paskaidrot, ka katru reizi pieskaroties ūdenim, planktons iemirdzas kā zvaigžņu putekšņi. Tīrākā maģija, ko neviena foto kamera nespēj iemūžināt.

Ar vispatīkamākajām sajūtām sēdos uz mopēda un dedzu savas tuvās gaismas (kas varbūt bija pat vājākas, nekā kukainīši upes krastos), un biju gatava doties, līdz pie manis pienāca policists un pārbīlī jautāja, vai ar šīm gaismām taisos braukt pa tumsu – uz ko atbildēju apstiprinoši. Tā nu viņš ņēmās meklēt maģisko pogu, kura ieslēdza mana mopēda tālās gaismas. Tās iededzot, pateicībā nodomāju "kāds atvieglojums", (kaut arī tas bija iemesls, kāpēc šī nakts vienmēr paliks manā atmiņā).

Pēc aptuveni 40 minūšu brauciena, manas gaismas izdzisa un mocis apstājās nekurienes vidū. Motors, šķiet, nespēja "pavilkt" tālās gaismas. Bija aptuveni viens naktī un biju viena, bez transporta, tumšā, nezinot, kur īsti atrodos. Aptuveni pusstundu mēģināju mopēdu iedarbināt, līdz padevos. Diemžēl tas bija arī pārāk smags, lai spētu to aizstumt. Man blakus nebija neviena, kam lūgt palīdzību. Jāpiemin, ka sievietei vienai atrasties tumsā šeit ir visnotaļ bīstami, kas šoreiz arī manai sirdij lika sisties straujāk.

Laimīgā kārtā, kāds bija izdzirdējis manas pūles iedarbināt mopēdu un pie manis pienāca aptuveni 30 gadus vecs vīrietis, kura seju pat īsti nevarēju saskatīt. Jautāju, vai nevaru to atstāt viņa pagalmā un atbraukt tam pakaļ rīt (uz ko viņš atbildēja apstiprinoši), lai gan no drošības viedokļa tā noteikti bija vissliktākā doma, jo gaismā pat nezinātu, kur esmu mopēdu atstājusi, kā arī pats fakts, ka tas ir īrēts, un deviņos no rīta man bija paredzēts būt lidmašīnā uz Taivānu. Arī mana pase bija pie kompānijas, no kuras īrēju mopēdu. Ievilku dziļu elpu un bez panikas, paļaujoties uz likteni, nolēmu, ka viss būs tā, kā tam jānotiek un atminējos, ka man tāpat nav, kur steigties šajā brīnišķīgajā ceļojumā.

Pēc moča atstāšanas, šis vīrs apstādināja citus divus vīriešus uz "trīsriteņa" (viens no populārākajiem pārvietošanās veidiem Filipīnās) un teica, lai sēžos iekšā un dodos mājup. Protams, nejutos droši, jo, kur gan dodas divi vīrieši divos naktī un kāda garantija, ka viņi mani tiešām aizvedīs mājās. Mans satraukums bija lieks, jo pēc nelielas maldīšanās nonācu pie savām mājas durvīm. Paldies, mani sargeņģeļi!

Nākamajā dienā (vai tajā pašā) biju augšā jau pulksten 5.30 no rīta un devos pie kaimiņa lūgt palīdzību gan saistībā ar mopēdu, gan pasi, gan nokļūšanu uz lidostu. Šis laipnais kaimiņš mani pabaroja, un tad sēdamies "trīsritenī" un devāmies risināt visas problēmas. Veiksmīgi! Pēc vairāku pagalmu apmeklēšanas, atradām pareizo, kurā, kā par brīnumu, mans mopēds vēl joprojām stāvēja. Soli pa solim, viss tika atrisināts, mopēds nogādāts pie kompānijas, pase pie manis un bijām ceļā uz lidostu.

Papildus rakstā pieminētajiem ieteikumiem, vēlos uzsvērt vēl pāris lietas, ko paturēt prātā pirms došanās uz šo apbrīnojamo valsti:

1. Skaidra nauda! Bankomāti ir tīrākais retums, un nauda tajos tiek ielikta tikai reizi nedēļā, tāpēc redzēsiet garu garās rindas ar cilvēkiem, kas vēlas izņemt naudu. Jāpiebilst, ka nauda bankomātos būs beigusies jau pirmajā dienā, tāpēc nodrošinieties as skaidru naudu un turiet to visdrošākajā kabatā.

2. Apmeklējot vulkānus, alas un citus tūrisma objektus, no jums iekasēs nodevas. Tas ir veids kā vietējie nodrošina tūrisma biznesu valstī (valdība Filipīnās ir diezgan neizdevusies).

3. Dodieties kalnos! Kalnos gaiss ir daudz svaigāks un tīrāks. Arī lieliskie skati, rīsu terases (it īpaši pasaulslavenās Banaue terases), lauku ceļi, mazās pilsētiņas, ceļi augšup un lejup, kravas mašīnu stopošana – tas viss ir daļa no Filipīnām.

4. Dodieties uz salām – lai gan Palavanas sala ir diezgan pilna ar tūristiem, tās skaistums ir jāredz. Līdzīgi skatus atradīsiet arī Boracejas salā, Busuanga salā un citās, taču Palavana ir lieliska, ja vēlaties doties uz lagūnām un dažāda rakstura pludmalēm.

5. Mājās taisītais zemesriekstu sviests un rīsu vīns (ar rīsiem glāzītes dibenā – uzkodai). 100% ekstāze, kas jāpamēģina.

6. Stopojiet visur, bet ne vienatnē (it īpaši meitenes). Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un labprāt ņems jūs savā auto. Ar kravas mašīnām, protams, ir jautrāk un arī drošāk, jo jebkurā laikā var nolēkt no piekabes. Kad esat sasniedzis savu pieturu, vienkārši uzsitiet mašīnai pa jumtu.

7. "Bolut" ola. Šīs ir viens no tradicionālajiem ēdieniem, ko es personīgi pilnīgi un galīgi neizbaudīju. "Bolut" ola ir apaugļotas vistas vai pīles ola, kurā jau gandrīz izveidojies embrijs. To ēd vārītu un pārdod ik uz stūra – it īpaši kalnos. Ja esat eksotisko ēdienu cienītāji, noteikti pamēģiniet.

Atskatoties un manu laiku, piedzīvojumiem un redzēto, jāatzīst, ka Filipīnas ir viena no skaistākajām (ja ne pati skaistākā) valsts, kurā esmu bijusi. Tai ir bagāts piedāvājuma klāsts katram ceļotājam – sākot no cilvēkiem pildītās Manilas, kas vairāk atgādina Amerikas tipa pilsētu ar lielām celtnēm un dzīvi, līdz pat mierīgajiem kalnu apvidiem, kur izbaudīt svaigo gaisu un rīta skatus pāri kalniem un mākoņiem. Arī ūdens faniem šī valsts šķitīs kā paradīze (it īpaši mazākās salas). Un visam pāri – lielais klāsts alu, mežu, vulkānu, taku ir lieliska alternatīva cilvēkiem, kas vēlas sevi nodarbināt kustībā visas dienas garumā.