Latviete Taivānā: mēnesis gandrīz bez naudas, bet ar fantastiskiem iespaidiem un atklājumiem  (18)

Ielidoju Taipejas (galvaspilsētā) lidostā diezgan vēlu, tāpēc, tā vietā, lai meklētu kur palikt, nolēmu likties uz auss turpat lidostā. Tikai pēc pamošanās sapratu, ka biju draudzīgi dalījusi gan dīvānu, gan savu somu (kā spilvenu) ar vietējo bezpajumtnieku. Šķiet, ka, saulei austot, šī cilvēka smaka stipri saasinājās, tāpēc nolēmu atstāt lidostu pirms mans "draugs" pamostas.

Izejot ielās, sapratu, ka šī valsts būs liels izaicinājums, jo nekur nebija ne redzamas zīmes, ne dzirdamas skaņas, kas līdzinātos jebkurai man pazīstamai valodai. Viss bija ķīniski – pilnīgi viss. Pat uz ēdienu paciņu aizmugurēm (tādām kā nūdelēm, cepumiem, pusdienu maizītēm) nebija atrodams angļu valodas tulkojums. Visi autobusu saraksti bija ķīniski. Visi veikalu nosaukumi bija ķīniski. Labi, ka vismaz cipari bija tie paši, ko izmantojam Eiropā.

Nopērkot telefonam SIM karti ar internetu, veiksmīgi sazinājos ar kārtējo vietiņu, kur pastrādāt un padzīvot. Pavadīju aptuveni četras stundas ceļā, līdz nonācu Tainanas pilsētā. Tālāk ņēmu taksi, jo šķita, ka tas būs ātrākais veids, kā atrast manu mājvietu – "Wow hosteli" (tas ir angliskotais nosaukums, tāpēc "Google Maps" to neatpazina), bet izrādījās, ka arī taksists ir tikpat zinošs, cik "Google". Pēc aptuveni 20 minūšu maldīšanās, beidzot nonācu galā.

Strādāju šajā jaukajā, mazajā viesnīciņā aptuveni pusotru nedēļu. Kārtoju gultas, tīrīju numuriņus un iepazinu pilsētu, pārvietojoties ar riteni. Viesnīcā ēdu "ielas" ēdienu, jo kā vairumā Āzijas valstu, tas izmaksāja lētāk, nekā gatavot pašiem. Nodarbojos ar jogu, iepazinu pilsētas parkus un pludmales. Katru dienu strādāju tikai divas līdz četras stundas un vismaz sešas stundas braukāju vai staigāju apkārt. Taivāna ir ļoti attīstīta, tehniska valsts, taču šis tehniskums attiecas arī uz cilvēkiem. Cilvēki domā ļoti praktiski – viņu radošā domāšana ir ļoti vāja, un pat sazināšanās, izmantojot ķermeņa valodu, ir ļoti apgrūtinoša.

Pēc nedaudz vairāk nekā nedēļas pilsētā, nolēmu iepazīt salas krasta daļu. Pirmo reizi visā sava ceļojuma laikā nolēmu stopēt vienatnē. Visi uzraksti, ko turēju vai stiprināju sev uz muguras, bija ķīniski. Vienmēr nācās atrast kādu, no kura paņemt kartona gabalu, parādīt kartē, kur vēlos doties, un kādu, kurš spētu uzrakstīt manu nākamo galamērķi ķīniski. Vairums palīgu nerunāja angliski un ar mokām saprata, kāpēc man vajadzīgs kartons un ko es vispār gribu, taču stopēt ar pilsētu nosaukumiem angļu valodā būtu praktiski neiespējami. Tā nu es devos gar rietumu krastu uz leju – uz Kaošiungas pilsētu.

Stopējot no pilsētas uz pilsētu, nevienu reizi negaidīju mašīnu ilgāk par piecām minūtēm, jo gandrīz visi cilvēki domāja, ka esmu nonākusi nelaimē un man vajadzīga palīdzība. Kaošiungu pilsētā, izmantojot Coach Surfing" mobilo aplikāciju ("Dīvānasērfošanu"), atradu kādu vietējo meiteni, pie kuras pārnakšņot pāris naktis apmaiņā pret ceļojuma stāstiem. Laikā, ko pavadīju šajā pilsētā, aizstopēju arī uz apbrīnojami skaisto "Fo Guang Shan" templi/klosteri, kur atrodamas vairāk nekā 10 tūkstoši Budas statuju un augstākā sēdošā Budas statuja pasaulē. Vieta, kuru obligāti jāapmeklē viesošanās laikā Tavānā.

Savā pārvietošanās laikā biju apstādinājusi dažādus cilvēkus dažādākajās mašīnās – sākot no pērļu krāsas mersedesa vai ģimenes busiņa līdz sagrabējušam automobīlim, kas pats sevi knapi varēja saturēt kopā. Lai sniegtu ieskatu tajā, cik cilvēki pret mani bijuši laipni, īsi aprakstīšu divus stopēšanas gadījumus, kur sapratu, ka nav vajadzīga ne nauda, ne dzīvesvieta, lai izdzīvotu Taivānā.

Bija agrs rīts, kad soļoju cauri pilsētai uz šosejas pusi, lai dotos uz Kaošiungas pilsētu. Pie manas mugursomas bija piestiprināts kartona gabals ar pilsētas nosaukumu. Nebiju gājusi pat 15 minūtes, kad pie manis piesteidzās vīrietis un satraukumā jautāja, vai man viss kārtībā. Jautāja par zīmi man pie muguras. Tā kā vīrietis runāja angliski, izskaidroju, ka esmu ceļā uz noteikto pilsētu. Vīrietis piedāvāja aizvest līdz autobusiem, ko laipni atteicu, jo nebiju plānojusi tērēt naudu. Tad nāca piedāvājums aizvest mani līdz šosejai, kuram piekritu. Mašīnā mani gaidīja vīrieša sieva ar dēlu. Pēc jautājumu virknes no sievas puses (kuri tika tulkoti ar vīrieša palīdzību), sieviete jautāja, kas notiks, ja neatradīšu nevienu, kas mani aizvedīs līdz galamērķim. Atbildēju, ka pārgulēšu šosejas malā un turpināšu ceļu rīt. Šķiet, sievietes sirds sāka sisties trīs reizes straujāk un sekunžu laikā mašīna jau bija ceļā uz manu galamērķi. Ar faktu, ka tiku aizvesta līdz pašam galam, nepietika, un šī ģimene man izmaksāja arī pusdienas (jo, pēc viņu domām, nebiju ēdusi vairākas dienas) un tūri pa vienu no Taivānas vecajiem tempļiem.

Kādā citā reizē apstādināju puisi ar pilnīgi nekādām angļu valodas zināšanām, un pēc viņa sejas izteiksmes sapratu, ka uzraksts uz manas muguras nav īpaši detalizēts (nešaubījos, jo pieļāvu domu, ka persona, kura to rakstīja, nemaz nesaprata, kur gribu doties). Puisis aicināja mani savā vecajā mašīnā, un mēs devāmies ceļā (tobrīd cerēju, ka viņš saprot vairāk, nekā izskatās). Devāmies pa mazām, šaurām, pamestām ieliņām, kur sapratu, ka šis noteikti nav ceļš, pa kuru devos uz savu galamērķi. Klusēdama vēroju, kur dodamies. Pēc aptuveni 45 ceļā pavadītām minūtēm atdūrāmies pret metro staciju – puisis norādīja uz staciju, un sapratu, ka viņš grib, lai braucu ar metro. Pateicos un, izmantojot ķermeņa valodu, parādīju, ka turpināšu ceļu stopējot. Puisis, paņemdams manu roku, iespieda tajā 50 Taivānas dolāru monētu (aptuveni 1,45 eiro) un atkal norādīja uz metro. Ar smaidu sejā centos viņam naudu atgriezt, taču viņš uzstāja. Tā nu tiku pie brauciena ar metro pilnīgi bez maksas.

Pēc Kaošiungas pilsētas vizītes devos uz Taitungas pilsētu, kur mani izmitināt piekrita ļoti, ļoti dīvains puisis (ko nezināju līdz brīdim, kad viņu satiku). Palūdzu aizvest mani uz netālo kalnu, kur pavisam netīšām biju uzgājusi latviešu paraplānistu – Kārli. Tā kā Taivānā valda noteikums, ka jebkurš, kurš ir vecāks par tevi, ir arī gudrāks – redzēju vairākus "vecos" paraplānistus ielidojam kokos, kur vaina tika novelta uz vēju. Jāatzīst, ka teiciens, ka par vīru spriež pēc viņa darbiem, bija tieši vietā. Kārlis un es izlidojām par spīti visiem vējiem un bez nekādām aizķeršanām, taču pat par spīti tam – Kārļa padomi pārējiem lidotājiem netika ņemti vērā, jo pārējie tomēr ir gados vecāki un līdz ar to – gudrāki.

Ceļojot pa Taivānu, biju satikusi meiteni no Austrālijas, ar kuru atradām kopīgu valodu un sarunājām kopā doties uz šai valstij piederošo Zaļo salu (izmantojot prāmi). Tie, kuri kaut nedaudz savā dzīvē ir ceļojuši, zina, ka atrast līdzīgi domājošu ceļojuma partneri ir īsts retums, tāpēc nekad neaizmirsīšu šo meiteni, ar kuru kopā būtu gatava doties apkārt visai pasaulei.

Zaļā sala bija pilnīgs pretstats jebkurai apmeklētajai vietai Taivānā. Pavisam neliela un stundas laikā apbraucama, bet viennozīmīgi tā ir Taivānas lepnums. Ierodoties tur, noīrējām mopēdu uz divām dienām, kas izmaksāja 600 Taivānas dolārus (aptuveni 19 eiro), un, tā kā abas ar Emīru (Austrālijas meiteni) esam dabas mīļotājas, nakšņošanai izvēlējāmies vietu zem zvaigznēm. Kamēr noīrējām transportlīdzekli, jau bija iestājusies tumsa. Lieki piebilst, ka tas nepavisam nepalīdzēja, tāpēc pavisam drīz likāmies uz auss pirmajā atrastajā pludmalē. Gulējām guļammaisos, smiltīs, ar somām pie sāniem. Kas var būt labāks par pamošanos uz skaistas salas, pludmalē un kopā ar saulīti? Pavadījām divas naktis un gandrīz trīs dienas Zaļajā salā, kuru izbraukājām no visām iespējamām pusēm, un, protams, paspējām izaicināt arī likteni.

Šī ir vieta, kas man vienmēr atgādinās par smalko robežu starp dzīvību un tās beigām. Kāpēc? Lūk, tāpēc...

Abas ar Emīru bijām nolēmušas skatīties saulrietu no augstākā atrodamā punkta salā, tāpēc devāmies rāpties klintī, kas no lejas neizskatījās nemaz tik sarežģīti. Es – ar apsietu lakatu ap gurniem, mugursomu plecos, mana draudzene – līdzīgā paskatā, bet vēl ar kameras somu pa priekšu, sākām ceļu augšup. Bijām uzkāpušas aptuveni 15 metru augstumā (klints bija aptuveni 20 metrus augsta), kad sapratām, ka akmeņi, aiz kuriem pieķerties, ir beigušies. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. Bijām visstāvākajā klints posmā, un viens nepareizs solis varēja beigties letāli. Pēc piecu minūšu dīdīšanās un akmens, aiz kā pieķerties, meklēšanas, Emīra bija atradusi ceļu man apkārt. Soli pa solim, viņa mani apgāja un atradās klints "kabatā". Klinšu kāpšanā ir likums, ka, lai cik augstu tu kāptu – nekad neliec soli atpakaļ. Nu es saprotu, kāpēc – mirklī, kad liku kāju uz akmens, virzoties atpakaļgaitā, tas atlūza un nolidoja lejā. Nekad nebiju jutusi tādas bailes un bezpalīdzību, jo nezināju, cik ilgi spēšu noturēties, pieplakusi pie klints. Pavisam drīz sāku dzirdēt cilvēku balsis, uz ko mana biedrene strikti noteica, lai neskatos lejā. Tā arī darīju. Ar trīcošām rokām spēru lielu soli augšup, un jau pēc mirkļa trakais posms bija pārvarēts – atrados klints "kabatā". Nolūkojoties lejā – ieraudzīju aptuveni 15 cilvēkus, kas skatījās uz mums kā uz trakajām (kas ir pilnīgi saprotami), un arī glābēju auto tuvojamies klintīm. Aši, aši pieveicām pēdējos soļus līdz klints augšai un cerējām, ka nedabūsim pamatīgu sodu par pastrādāto. Vienīgais, kas tobrīd cirkulēja mūsu galvās, bija dažādi žargoni, attiecināmi uz mūsu pašu neapdomību. Tas bija mirklis, kad novērtējām mūsu dzīvību vairāk nekā jebkad. Sapratām, cik maz vajag, lai pazaudētu vienīgo kas mums ir – dzīvību. Liktenis bija devis mums pamatīgu mācību.

Meklējot ceļu lejā (pa otru klints pusi), devāmies uz vietu, kur atstājām mopēdu. Nakts piedzīvojumi vēl nebija beigušies, jo, ejot pa krūmainu ceļu, ieraudzījām krūmos spīdam divas acis. Sākumā nodomājām, ka tā ir stirna un tūliņ aizskries, bet velti. Acis turpināja mūs vērot. Nu arī sirds sāka sisties straujāk – katra ņēmām pa akmenim rokā un lēnām spērām soļus atpakaļ, līdz sākām skriet. Pārbijušās un bez mopēda nonācām netālajā miestiņā. Laimīgā kārtā atradām pāris jauniešus, kuriem lūdzām palīdzību aizvest mūs līdz atstātajam mopēdam. Nekad nebijām izmantojušas ķermeņa valodu ar tādu atdevi. Pabeidzot stāstu, uz mums lūkojās jau aptuveni 20 jaunieši un bijām īstākajā prožektoru gaismā. Izlaižot pāris notikuma detaļas, bijām nonākušas pie sava transportlīdzekļa un devāmies meklēt kārtējo nakšņošanas vietu zem zvaigznēm.

Zaļā sala turpināja mūs pārsteigt, un nakts vidū sniedza lietus dušu. Bet pamostoties sajutu, ka manas lūpas un kakls smeldz, jo pāris skudras bija pacentušās mani apstrādāt. Tas nekas, ņēmām savus šūpuļtīklus un kabinājām klāt pie tuvākās nojumes. Tā nu pavadījām atlikušo nakti savās šūpuļtīklu kūniņās, sagaidot skaisto saullēktu.

Neskatoties uz mūsu trako pieredzi, varu teikt, ka šī sala ir viena no skaistākajām vietām valstī. Apmeklējot Zaļo salu, obligāti dodieties arī uz Sāļajiem karstajiem avotiem (Zhaori), kur ūdeni uzsilda lava. Virsējā slānī tā sajaucas ar sāļo okeāna ūdeni, padarot šos baseinus unikālus. Tādi ir tikai trīs visā pasaulē (pārējie divi ir Japānā un Itālijā).

Nonākot Taipejā, mani pie sevis uzņēma Liene. Vēl viena latviete, kas dzīvo Taivānā jau vairākus gadus un bija gatava dāvāt vietu uz sava dīvāna ceļotājai, kura dzīvoja pēc principa "aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko".

Nodzīvoju pie Lienes nedēļu, kuras laikā atvilku elpu un atcerējos, kā dzīvot "normālu" dzīvi. Šajā laikā uzbraucu "101 tornī" ar ātrāko liftu pasaulē (uz 89 stāvu tiku 13 sekundēs) un uzkāpu Vuliojana (Wuliojian) kalnā, kur atrodama viena no grūtākajām kāpšanas trasēm Taipejas apvidū. Kopā ar taivāniešu puisi kalnu pieveicām sešās stundās. Labi, ka viņš bija parūpējies par cimdiem, jo ļoti daudzās vietās nācās kāpt pilnīgi horizontāli, izmantojot dažādas virves. Ja esi fiziski aktīvs un gatavs kārtīgam treniņam, noteikti ieteiktu apmeklēt šo kalnu, no kura paveras satriecošs skats pāri zaļajām virsotnēm.

Pēc gandrīz mēneša, kas pavadīts Taivānā, pārmaiņas pēc nolēmu aizstopēt uz austrumu krastu – Hualianas pilsētu. Atradu puisi, kurš piekrita man dot pajumti, cik vien ilgi nepieciešams (ja dalīšos ar saviem stāstiem un pastāstīšu par dzīvi Eiropā). Ierodoties savā pagaidu mājvietā, sajutos kā pilī – māja četru stāvu augstumā, lifts, jumta terase, ekrāns pa visu sienu, pašai sava istaba ar milzīgu vannu un balkonu, nemaz nerunājot par milzīgo gultu.

Varēju ēst pilnīgi jebko, kas atradās ledusskapī, un darīt mājās visu, ko vēlos. Šo trīs dienu laikā mani izvizināja pa dažādām vietām, taču šajā rakstā pieminēšu tikai Mukumugi dabīgo baseinu, kurā satek kalnu avoti, izveidojot skaistu, gandrīz caurspīdīgu peldvietu. Vienīgie cilvēki, ar ko dalīju baseinu, bija vietējie aborigēni, kas dzīvo nelielā ciematiņā pavisam netālu. Viņu dzīves uztvere, dzīvesstils un dzīves kvalitāte krasi atšķiras no taivāniešu ikdienas. Arī izskatījās viņi citādi – mežonīgi, saulē iedeguši un bezbailīgi. Kamēr vietējie puiši un meitenes sēdēja uz akmeņiem pie skaistā ūdens krastiem, patvērušies zem lietussargiem un baidīdamies peldēt, jo vairums to vienkārši neprot – aborigēni atrada vislielāko klinti un viens pēc otra "bombačkā" lidoja lejā, skaļi smiedamies un grūstot viens otru. Ak, jā, šajā ūdenī dzīvoja arī mazas, nekaunīgas zivtiņas, kas bieži vien koda kājās, noraujot kreveles (kas bija mana piemiņa no Filipīnās pārdozētā zemesriekstu sviesta) un sūcot asinis kā dēles. Laimīga kārtā zivtiņas bija mazas un tikai pie krasta.

Pirms došanās uz lidostu pienāca ziņas par sezonas pirmo taifūnu, kas sasniegšot Taivānu manā izlidošanas dienā. Nolēmu atstāt Hualianu ātrāk, nekā plānots. Jo vairāk ziņu par vētru tika publicētas, jo lielākas šaubas mani māca par to, ka kaut kur aizlidošu. Naktī, kad taifūns Nepartaks (kas bija lielākā vētra kopš 1985. gada) sasniedza salu, tā bija sasniegusi piekto bīstamības pakāpi. Vairāk par 200 lidojumiem tika atcelti, un es biju iesprūdusi Taivānā. Lai gan Taipejā neko vairāk par stipru vēju nesajutu, pāris pilsētās, ko biju apmeklējusi, tika apgāztas mašīnas, izpūsti veikalu stikli un cietuši cilvēki. Atkal biju tikusi laimīgo sarakstā, lai gan biju zaudējusi aptuveni 600 eiro vērto biļeti uz Jaunzēlandi, jo mana ceļojuma apdrošināšana sen kā bija beigusies un avio kompānija dabas katastrofu izraisītās sekas nesedz. Kā vienmēr, saskatīju notiekošajā tikai pozitīvo un nolēmu atpūsties, līdz izdomāšu ko darīt tālāk. Pavisam drīz nopirku jaunu biļeti uz Jaunzēlandi.

Nākamo trīs nedēļu gaidīšanas laikā devos strādāt kā brīvprātīgā uz "Ci Xiang Yuang" organisko fermu. Atkal aizbēgu no pilsētas trokšņa un nonācu brīnišķīgā vietā, kur katra diena bija jauna mācību stunda. Mēs, brīvprātīgie un vietējie strādnieki, ielikām neiedomājami smagu darbu, lai izaudzētu visdabīgāko ražu – gan dārzeņus, gan kukurūzu, gan rīsus.

Strādājām piecas dienas nedēļā – cēlāmies piecos no rīta, lai sāktu darbu rīsu laukā. Bridām dubļos līdz ceļiem un ravējām no visas sirds – te ar rokām, te ar kapļiem. Rīsu sariem ir ļoti nepatīkami asumiņi, kas, saskaroties ar ādu, to saskrāpē. Katru reizi, kad uz lauka strādājām vairāk par piecām stundām, rokas sūrstēja un sāpēja ik reizi, kad tām pieskārās ūdens.

Laimīgā kārtā manas sāpes pārgāja 24 stundu laikā, kamēr pārējiem tās ilga vairākas dienas. Par spīti tam, es nenožēloju ne minūti, kas pavadīta fermā. Dažādās sāpes, ar ko sastapos savos ceļojumos, darīja mani tikai stiprāku. Strādājot un dzīvojot fermā, guvu dziļas zināšanas par rīsu produkciju, nodarbojos ar salātu un dārzeņu sēšanu, pārvietoju bišu stropu ar visām bitītēm, mācījos braukt ar traktoru, iemācījos pāris meldiņus uz saksafona, pirmo reizi strādāju un gulēju ledusskapī lielā karstuma, kas valdīja ārā, dēļ, saskrējos ar Ķīnas kobru un tiku pāri savām bailēm, kad dūres lieluma zirneklis uzkrita man tieši virsū. Viss notikušais palīdzēja man saprast to, kāpēc atstāju mājas pirms sešiem mēnešiem – beidzot biju laimīga un atradusi sevi. Manī mājoja miers un mīlestība.

Tieši seši mēneši man bija vajadzīgi, lai attaptos no tās rutīnas, kurā dzīvo lielākā daļa cilvēku. Atkal biju kā bērns – laimīgs par katru minūti savā dzīvē un pārsteigta par katru jaunu atklājumu.

Bez rakstā jau minētajām vietām, kuras vērts redzēt, ir vēl daži ieteikumi no manas puses, kurus vērts paturēt prātā, pirms dodaties uz Taivānu:

1. Cilvēki nerunā angliski. Ja plānojat "brīvo" ceļojumu, tad nav, par ko uztraukties, bet, ja vēlaties virzīties pēc plāna – izpētiet gan transportu, gan vietas, uz kurām doties un kā tur nokļūt.

2. Taivāna ir diezgan dārga – cenas ir ļoti līdzīgas kā Eiropā.

3. Metro ir ļoti lēts un ērts pārvietošanās veids. Protams, vēl lētāk ir braukt ar stopiem, bet tas derētu tikai tad, ja jums ir daudz laika.

4. Taivāna ir ļoti droša, un cilvēki ir gatavi palīdzēt vienmēr un visur. Vietējie ar ceļošanu ir uz "jūs", jo kultūra ir ļoti strikta, un bērnu galvenais pienākums ir aprūpēt, klausīt vecākus līdz pašai pēdējai dzīves dienai.

5. Apmeklējiet tempļus – budisms ir viena no galvenajām reliģijām, tāpēc šajā valstī atrodas ļoti daudz skaistu, iespaidīgu un interesantu tempļu, kuri ir pilni ar Budu statujām.

6. Ja vēlaties īrēt mašīnu vai mopēdu, jums nepieciešamas internacionālās tiesības. Tā kā Taivānas tiesības Eiropā netiek pieņemtas, arī vietējā valdība netaisās pieņemt mūsējās. Protams, var gadīties, ka paveiksies (kā paveicās man, atrodoties Zaļajā salā), taču šādi gadījumi ir salīdzinoši reti.

7. Taivāna ir diezgan kalnaina, tāpēc dodieties iekarot pēc iespējas vairāk virsotņu.