Austrālijas dienasgrāmata: latvieši ar močiem bauda ķengurzemes viesmīlību (2. daļa)

Pirmie ieraksti, iespaidi, bildes Mārtiņa "Austrālijas dienasgrāmatā" lasāmi un apskatāmi šeit.

Ļausim iepazīties ar ceļojuma otro daļu – par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem divu nedēļu garumā, ieskatoties Mārtiņa Sila veidotajā ekspedīcijas dienasgrāmatā.

Ekspedīcijai līdzi var sekot arī "Facebook" profilā šeit.

12. marts – apaļa jubileja. Šodien apritēja tieši mēnesis, kopš esam iebraukuši Austrālijā, kopš abi (sākumā visi četri) spērām kāju uz šī kontinenta zemes – jau, iznākot pa lidostas durvīm, tikām laipni sagaidīti. Tur savu "karieti", ar Austrālijā neizbēgami uzstādīto ķenguru sitamo stieni, paaugstināto gaisa padeves cauruli un pamatīgo rācijas antenu priekšpusē, bija piedzinis Dāvids, lai vestu mūs pa taisno uz savām mājām atvilkt elpu pēc tālā lidojuma. Lieliska sajūta tikt gaidītam. Tā viss mums te sākās...

Pa šo mēnesi, kura laikā vismaz es esmu paspējis Austrāliju diezgan pamatīgi iemīlēt, mums ir bijuši neskaitāmi notikumi un piedzīvojumi, daudz esam redzējuši, izgaršojuši un citādi mēģinājuši izprast šo zemi. Esam pildījuši mūsu skolēnu dotos uzdevumus un paši daudz ko šādi izzinājuši. Par šo mēnesi vien, šķiet, jau varētu veselu grāmatu sarakstīt. Varbūt kaut kad tas būs arī jāizdara, bet vēl jau vairāk nekā mēnesis priekšā, un arī tas solās būt raibs!

Šoreiz tikai vienu lietu gribu īpaši izcelt – kā mums šajā svešajā zemē mēneša laikā ir gājis ar savējo sastapšanu. Un gājis ir tā – lai arī neko daudz pirms tam speciāli gatavojušies nebijām, lai arī nevienam no mums nav plaša radu plejāde šajā zemē, gandrīz visur esam sastapuši latviešus. Un ne tikai sastapuši, esam tikušu ar lielu viesmīlību uzņemti, izguldīti, pabaroti, aprūpēti, esam saņēmuši brīžiem tik ļoti noderīgo palīdzību. Visur esam uzņemti kā savējie. Brīžiem pat veidojas sajūta, ka latviešu valoda šeit, Austrālijā, ir viena no pamata valodām. Tāpat veidojas apziņa, ka piederam patiesi foršai un noteikti viesmīlīgai tautai. Tas uzmundrina! Ko tur slēpt – arī mūsu ceļojuma budžetu tas ir ietekmējis pozitīvi. Patiesi latviski mums te iet šo mēnesi – tas bija tas, ko gribēju atzīmēt.

Un atkal latvju pēdas kādā pavisam mazā ceļmalas krodziņā. Latvija, kaut gan tālu prom, turpina būt līdzās!

Brisbena – meitenes nu ir prom. Tālāk pašiem viss jādara, pašiem jātiek galā. Gandrīz jau bijām pieraduši, kas un kā notiek šādā četrotnē ceļojot, nu jāpārkārtojas. Uzsākot braukt, tas patīkami jūtams moča apkrāvumā, un nu jau ir arī apsviedīgāka braukšana, vienam uz motocikla sēžot. Pienācis 1. marts, jauns mēnesis, jauna bilde logā un jauns ceļojuma posms ir sācies. Dodamies prom ziemeļu virzienā, Kvīnslendas piedzīvojumus meklēt.

Pametuši pilsētas burzmu, iesākumā aizlaižam paskatīt kartē ar lieliem burtiem izcelto "Somerset Dam". Pats dambis tomēr nekāds milzis nav, ir daudz dūšīgāki redzēti. Taču celiņi gar šīm milzīgajām ūdenskrātuvēm, kas apgādā Brisbenu ar ūdeni, ir ļoti skaisti.

Vēl kāda skolu uzdevuma ietvaros uzmeklējam lielāko Austrālijā (vai varbūt visā pasaulē) ananasu! Lielā, 10 metrus augstā ananasa skulptūra ceļa malā ir pieejama apskatei un izstaigāšanai no iekšpuses visos trijos stāvos, taču ananasu un citu tropu augļu plantācija, kuras priekšpusē šis "mega" auglis izstādīts, šķiet mazliet bankrotējusi.

Palikšana teltī ir mūsu ceļojuma neatņemama sastāvdaļa vismaz divu iemeslu dēļ – tā ir lētāk, un mums tā vienkārši ļoti patīk. Baudām katru nakti savos "sietiņmitekļos" un vērojam Piena ceļu tieši virs galvām. Tas ir neizmērojami skaisti. Un arī šajā brauciena daļā starp Brisbenu un Kērnsu cita veida mitekļus meklēt nemaz neiespringstam.

"Whitsunday" salas atstājam kādai nākamajai reizei, jo gandrīz visas tās šobrīd nesezonā ir slēgtas piekļuvei tādiem kā mēs, bet uz vienīgo, kurp ātrgaitas prāmītis mūs varētu aizvest, braukt negribas patiesi augstās biļešu cenas dēļ. Braucienā mazliet sadalāmies ar norunu tikties vakarā "Townsville". Ir jau vakarpuse, kad "Townsville" pilsētiņā satiekam Bruno, ar kuru mūs telefoniski sapazīstinājuši viņa Sidnejas radi. Vēl pēc mirkļa pie mums pierullē Karmena ar "mazdiņu" un aizved savu māju virzienā.

No Karmenas mājas ērtībām nespējam "izčekoties" vēl arī nākamajā dienā. Viņas aizlienētās platmalēs ar vietējo prāmīti dodamies iekarot tepat netālu esošo "Magnetic Island". Ļoti jauka un interesanta saliņa, kuru dienas laikā gandrīz pilnībā spējam izstaigāt kājām. Te ir gan kalnu takas, kurās putnu un ķirzaku kā biezs, gan Otrajā pasaules karā celtas fortifikācijas, kas pārsteidz ar savu apjomīgumu un plānojumu. Takas soļojot, satiekam arī kādu diezgan slinku brīvdabas koala lācīti, kurš saēdies apkārt atliektiem galiem pietiekamās eikaliptu lapas un rāmi snauž koka zaru žāklē. Pēc 10 minūšu mēģināšanas ar viņu runāties, lācītis vienreiz pagriež pret mani savu sejiņu, un ar to pietiek, lai vismaz vienu jauku bildi savā kamerā iedabūtu. Sala ir ļoti skaista, droši iesakām te atbraukt katram Austrālijas apmeklētājam. Bet diez vai katru krastā sagaidīs Karmena un aizvedīs pie šīs pilsētas ūdenskrātuves, kuras stāvajos dambja akmens krāvumos mitinās simtiem mazu valabiju – mazu ķenguriņu.

Jau kopš Sidnejas mums satiktie cilvēki gan klātienē, gan pēcāk citos saziņas veidos nepārtraukti apvaicājas – kā tad mums ar tām lietus gāzēm un slapjumu iet? Godīgi sakot – līdz pat šai dienai īsti nesaprotam, par ko viņi satraucas, par ko vaicā? Kopš pašas Melburnas nav bijusi diena, kad par lietus drēbēm būtu jādomā – tās moču somās šķiet pavisam lieki paņemtas līdzi.

Pusceļā uz Kērnsu tomēr pārsteidz pirmais šī ceļojuma lietus mākonis. Piedevām – diezgan dūšīgs. Atceļā no "Wallaman" ūdenskrituma, ko devāmies apskatīt, manas bažas apstiprinās – ūdens līmenis ir jau 50-60 cm, un arī straume pār ceļu plūstošajai ūdens masai pieaugusi. Kad pievakarē sasniedzam Braina mājas Malandas ciematā, Kērnsas pusē, saprotam, ka tuvākās dienas mūsu aktuālākā tēma būs laika ziņas.

Mums piezagušās mazas nedienas… Kērnsas pusē, Malandā, pie drauga Braina apjaušam, kur īsti esam iekūlušies. Pēc tā, cik slapji esam, kad nonākam šeit, pēc tā, ko redzam pa ceļam, ko dzirdam ziņās un ko kopā ar Brainu skatām interneta portālos, kur tiek attēlota plūdu situācija Kvīnslendā un ziemeļu teritorijās. Saprotam, ka iecerētais ceļš uz "Alice Springs" mums ir neiespējams.

Lai no šejienes vispār kaut kur tiktu prom, pagaidām tikai divi ceļi ir (ar uzsvaru uz vārdiņu pagaidām) vaļā – viens, pa kuru atbraucām gar okeānu, un vēl viens. Starp iespējām gaidīt šeit nenoteiktu laiku, kamēr atvērsies ceļi rietumu virzienā, un apbraukt plūdu reģioniem apkārt, pēc rūpīgas pārplānošanas laikam izvēlēsimies otro, kas prasīs pāris tūkstošus kilometru klāt. Parīt no rīta, ja nekas šajā "mīnu laukā" (skatīt bildi ar sarkanajiem rimbuļiem, kas apzīmē slēgtos ceļus) nebūs mainījies, muksim prom un dosimies tikpat kā atpakaļ – Adelaides virzienā.

Jāsaka – mūsu pagājušā gada Latgales plūdi uz šī mēroga fona īsti nebūtu pamanāmi, bet atšķirība ir tā, ka cilvēki šeit pie tā ir pilnīgi pieraduši, sagatavojušies un uztver bez liela stresa. Kas tad vainas – pasēdēt pāris dienas vai nedēļas mājās, aliņu iedzert, vēderu pakasīt.

Bijām izplānojuši tā, ka tālāk dosimies pa mazākiem ceļiem dienvidu virzienā, lai ar nelielu loku sasniegtu "Coober Pedy", tad atpakaļ uz "Alice Springs", tad prom uz rietumiem jau gar visiem vietējiem kanjoniem un dižakmeņiem uz "Great Central Road". Tādi mums bija plāni līdz vakardienai. Līdz Finkes ceļam… Nezinātājam vārds Finke neko neizteiks. "Finke Desert Race" jeb "Finkes tuksneša sacensības" ir Austrālijas pati skarbākā "ne-ceļu" sacensība, kuras laikā sportisti ar motocikliem, bagijiem un automašīnām vienu no divām sacīkšu dienām brauc 260 kilometrus garu taku līdz Finkes ciemam tuksneša vidienē, otru dienu atpakaļ šo pašu trasi. Respektīvi – Austrālijas Dakāra, kurā ik gadu jūnijā (karalienes dzimšanas dienas nedēļā) piedalās simtiem Austrālijas sportistu ar dažādiem bezceļa braucamrīkiem.

Mūsu pirmajā lielākajā ieplānotajā "prom no asfalta" posmā tieši ceļš uz Finkes ciemu ir tas, pa kuru dodamies iekšā tuksnešos. Ceļš, kas visā tā garumā ved tieši blakus minēto sacīkšu trasei, līdz ar to mums ir zināma iespēja sajust to vidi un iespējamos apstākļus. Vakarā, daudz vēlāk nekā plānots, nonākot Finkes ciemā, mums ir smaga viela pārdomām, jo tālākajos plānos mums šādas neprognozējamas "gruntenes" ir paredzētas apmēram divu tūkstošu kilometru garumā. Ja šo ceļu pieveikšanas ātruma un plānotā laika atšķirība ir tik radikāla, kāda mums ir piezagusies šodien, (diemžēl testa braucienu trūkuma dēļ pirms ekspedīcijas šis fakts nebija tik skaidri redzams) – apmēram 1:3 vai vietām 1:5, tad ir skaidrs, ka šajos ceļos doties nevaram. Ne vienam, ne otram no mums tā nebūs nekāda braukšana, būs tikai mocības. Un Ģirta priekšlikums sadalīties uz atlikušo ekspedīcijas laiku (respektīvi – es turpinu "gruntenes", viņš līdz Pērtai aizbrauc apkārt pa asfaltu) man arī nav pieņemams, jo tieši šajās mazajās "gruntenēs", kur ir visvairāk piedzīvojumu, ir arī lielākie riski, braucot "uzrauties" uz kādām nepatikšanām – gan kritieniem, gan tehniskām ķibelēm, gan vienkārši skarbo tuksneša apstākļu izraisītām nedienām. Tieši šie ceļi bija tie, ko visvairāk šajā Austrālijas daļā man gribējās izbraukt, bet tieši te doties vienam nebūtu īpaši prātīgi. Ja skatām lietas no pozitīvās puses, tad gan jau ka nekāda vaina nebūs arī dienvidu okeāna krasta un tuksneša ceļam.

Jā, un, atgriežoties pie Finkes ciema, sestdienas vakarā iebraucot, ir skaidrs, ka te viss ir kluss un pamiris. Vienīgo dzīvību pamanām pie vietējās slimnīciņas, kur arī piestāju apvaicāties pēc padoma, kur šai ciemā varētu uzsliet teltis. Kungs ar sirmu bārdu nekavējoties uzcienā ar fantastiski gardu, aukstu ūdeni un ierāda mums telts vietas tepat slimnīciņas pagalmā.

Divi ļoti pozitīvi notikumi visu noskaņojumu atkal saved kārtībā. Pirmais – kad vēl vakarā sirmais kungs vārdā Ross, kurš mūs laipni uzņem slimnīcā, ierauga mana krekliņa muguru ar Latvijas uzrakstu, viņš ir pārsteigts un sajūsmināts. Mēs paliekam tādi paši brīdī, kad uzzinām, ka šī kunga sievastēvs ir latvietis! Viņa kundze Lana arī šajā pašā hospitālītī darbojas kā pārvaldniece un daktere, taču tieši šovakar viņa ir darīšanās citā pilsētā.

Pat šeit, šajā nekurienes viduča ciematiņā, kuru apdzīvo tikai aborigēni un pāris baltie, slimnīciņā esam atraduši kārtējās latvieša pēdas. Otrais pozitīvās emocijas atraisošais notikums ir nākamajā rītā. Pēc Finkes ciemata apgaitas un sarunām ar vietējiem, drīz saprotu, ka veikalnieks svētdienā ir devies kaut kur citur izklaidēties, līdz ar to degviela viņa mikro benzīntankā dabūjama nebūs. Abi moči jau ir "rezervē" un skaidrs, ka tālāk bez degvielas netiekam. Kad mazliet nošļucis dodos pa ciema galveno ielu atpakaļ uz mūsu mītni, kāds vietējais "aborigēnu čalis" noķer mani ar džipiņu, uzklausa bēdu un sauc iekšā savā sētā, kur pagalmā viņam stāv otrs autiņš – ar benzīna motoru. Viņš saka – kaut kam tā auto bākā vēl esot jābūt, un tad nu ķeramies pie šļaukas un kannām. Pēc neilga brītiņa moču bākas atkal ir pilnas. Kad vaicāju Rodnijam, cik tad būsim parādā par šiem mums neatsveramajiem 30 litriem degvielas, atbilde ir tāda, ka neko neesam parādā – šodien viņš mums palīdzēja, un gan jau pienāks diena, kad citur tiksimies un viņam izlīdzēsim. Ir fantastiska sajūta tikties ar tādiem cilvēkiem.

Pārdomājam to, kas jāpārdomā, izdzīvojam to, kas te jāizdzīvo, baudām ceļa sniegtās emocijas, šo to pārplānojam un dodamies tālāk. Vēl jau te vidienē šis tas izdarāms, un tad prom uz Pērtu, uz rietumu piekrasti...