Pirms PSRS sabrukuma motocikli ar blakusvāģi (saukts arī par ļuļku, kulbu, sānu piekabi) bija Latvijas ikdiena. Padomju ekonomika nespēja iedzīvotājus nodrošināt ar automašīnām, tāpēc motocikli bija lēta transporta alternatīva, bet motocikls ar blakusvāģi – jau gandrīz mašīna, ar ko var pārvadāt lauku labumus tie, kuriem nav bijusi tā laime tikt pie žiguļa.
Vēl divtūkstošo gadu sākumā, kad mēs, trīs nesen vidusskolu beiguši draugi, nospriedām, ka ar auto braukt vairs nav interesanti, un, lai padarītu dzīvi krāsaināku, saviem izbraucieniem nopirkām retro motociklu ar blakusvāģi K750, nācās sastapties ar padomju domāšanas modeli cilvēku galvās.
Ne reizi vien uzklausījām viedokli, ko vislabāk raksturo kādas mums ar ieslēgtām bākugunīm ceļu aizšķērsojušas policijas ekipāžas jautājums: "Vai tad nepietiek naudas mašīnai, ka ar šitādu jābrauc?"
Mūsdienās jau visiem ir skaidrs, ka motocikls vairāk liecina par hobiju un dzīvesveidu, nevis auto esamību vai neesamību. Turklāt motocikls ar blakusvāģi tagad ir tik specifiska klase šauram interesantu lokam, ka sērijveidā tādus piedāvā vien retais ražotājs.
Viens no tādiem ir franču Ķīnā ražoto motociklu zīmols "Mash", kas galvenokārt orientējas uz retro stila mazlitrāžas motociklu ražošanu. 400 kubikcentimetru motora blakusvāģa modelis "Family Side", ko izmēģināja "Delfi", pilnībā iekļaujas šajā konceptā.
Laižam uz ezeru
Lai padarītu braucienu praktisku un tematisku vasaras vakaram, ar motociklu kompānijas draugu Kristapu devāmies nopeldēties uz ezeru tepat Pierīgā.
Lai arī motocikls vien ir, braukšanas sajūtas ar blakusvāģi ir pilnīgi citādas nekā ar solo motociklu vai auto. Vispirms jau jāatceras, ka sānā ir kulba, un jāraugās, lai tās ritenis nebrauktu pa ceļa nomali un kaut kur neaizķertos. Arī stūrēšana ir citāda, un līkumos stūre var pretoties un pagriešana prasīt zināmu piepūli.
"Mash" viencilindra motors ar degvielas iesmidzināšanu, kas ir ķīniešu rūpnīcā "Shineray" ražots astoņdesmito gadu "Honda" dzinēja klons, ar saviem 27 zirgspēkiem motociklu izkustina labi. Vadāmība ir ērta, vienkārša, komplektā ar piecu pakāpju ātrumkārbu dinamika komfortabli ļauj iekļauties satiksmes plūsmā.
"Mash" aprīkots arī ar atpakaļgaitu, ko ieslēdz ar trosi pie stūres. PSRS smagajiem motocikliem, tādiem kā "Dņepr", atpakaļgaitu slēdza ar ne visai ērtu kloķīti lejā pie kārbas, ižiem un javām atpakaļgaitas nebija vispār, bet šo motociklu ne pārāk lielais svars ļāva tos itin labi izstumdīt ar rokām. "Mash", kura blakusvāģis izgatavots no stikla šķiedras, pastumt ir vēl vieglāk.
Būtisks uzlabojums, salīdzinot ar vecajiem padomju močiem, ir disku bremzes visiem trim riteņiem, kas apstāšanos padara drošu. Motociklam ir arī pavisam vienkāršā risinājuma stāvbremze – fiksators, kas fiksē parasto priekšējā riteņa bremžu sviru pie stūres.
Raksturīga blakusvāģu motociklu īpašība ir to nestabilitāte, izpildot labo pagriezienu, – blakusvāģim ir tendence celties augšā. Kādreiz to risināja ar pasažiera sēdināšanu kulbā un viņa iesaisti stūrēšanas procesā – svēršanos līkuma virzienā, lai maksimāli pārnestu svaru.
"Mash" gadījumā, braucot samērīgā ātrumā, tā vairs nav liela problēma. Motocikla un blakusvāģa savērsuma regulējums līkumos pie saprātīga ātruma ļauj justies visai droši, un var iztikt bez katra pasažiera instruktāžas pirms brauciena.
Amortizācijas uzvedība ir stipri atšķirīga, braucot vienam vai ar pasažieri. Ja, braucot vienam pa bruģi vai grants ceļu, krata visai pamatīgi, tad pasažiera svars braukšanu pa šiem segumiem padara līganu, stabilu un komfortablu.
Blakusvāģī
"Mash" blakusvāģis aprīkots ar patiešām ērtu sēdekli, kura dizains gan lec ārā no kopējā motocikla retro stiliņa. Toties ir drošības josta, kas nebija iedomājams padomju perioda motocikliem. Aiz atzveltnes paslēpts mazs instrumentu komplektiņš.
Sēdeklis ir pat nedaudz bīdāms uz priekšu un aizmuguri, kaut šādas funkcijas nepieciešamību ir grūti saprast, ja blakusvāģis ir samērā mazs un kājām vietas nav daudz – cilvēkam augumā tuvu diviem metriem kājas nāksies turēt, saliektas ceļos, jo izstiept blakusvāģa priekšā neizdosies. Neliela auguma cilvēkiem un bērniem "Mash" blakusvāģis būs tieši laikā.
Blakusvāģis aprīkots ar augstu vējstiklu, taču tā izvietojums nedaudz sarežģī iekāpšanu – rodas dabiska vēlme pie šī elementa pieturēties, kas ilgtermiņā, ja neizkopj citu iekāpšanas tehniku, varētu nebeigties labi pašam stiklam. PSRS smagajiem motocikliem šajā vietā, piemēram, bija rokturītis, bet ižam paceļams vai atbīdāms blakusvāģa vāks, kas risina ērtas iekāpšanas jautājumu.
Aiz pasažiera sēdvietas atrodas ar atslēgu slēdzams bagāžas nodalījums, turklāt iztapsēts ar paklāju. Te vietas pietiks divām ķiverēm un vēl vidēja izmēra mugursomai.
Cik tāds maksā
"Family Side" maksā gandrīz deviņus tūkstošus eiro, kas ir divreiz vairāk, nekā maksā šāds pat motocikls bez blakusvāģa. Cena samērā augsta, lai iespējamo interesentu loku krietni sašaurinātu, atstājot šo mūsdienām specifisko braucamo īpašiem interesentiem.
Bet, no otras puses, jauno motociklu tirgū nav nekāda lielā blakusvāģu motociklu izvēle. Slavenākais, šķiet, ir Krievijas "Ural", kas ir kļuvis par bezceļu ceļotāju nišas produktu aizokeāna zemēs. Vienkāršākais "Ural" modelis Krievijas cenās maksās ap desmit tūkstošiem eiro. Labāk aprīkoti modeļi ar piedziņu uz blakusvāģa riteni un citām ekstrām ASV maksās jau tuvu 20 tūkstošiem dolāru.
"Ural" ar savu 750 kubikcentimetru tilpuma motoru un brutālo bezceļu stilu gan arī ir stipri atšķirīgs un pārstāv citu motociklu novirzienu nekā smalkais un elegantais "Mash".
Grūti vērtēt Ķīnā ražotā "Mash" kvalitāti ilgtermiņā, bet, spriežot pēc pirmā iespaida, izpildījums ir glīts, instrumentu panelis patīkams. Tirgotājs arī nodrošina divu gadu garantiju bez nobraukuma ierobežojuma.
Rūpīgāk apskatot, var atrast pa kādai nepilnībai, piemēram, bagāžas nodalījuma vāka kantīte, ko redz, tikai to atverot, nav līdz galam rūpīgi nokrāsota. Dziļi sagriežot stūri, rokas bremžu svira viegli aizķer blakusvāģa vējstiklu. Pie noteiktiem apgriezieniem kaut kur iegrabas ķēde – varbūt tas ir vēl neiebraukto mezglu regulācijas jautājums?
"Mash" motocikli tirgū ir kopš 2014. gada, Latvijā vēl nesenāk. Laiks rādīs, cik uzticami un pircēju iecienīti izrādīsies Ķīnā ražotie franču zīmola motocikli.
Smaidi, īkšķi un atzinība
Kad ar draugiem toreiz, divtūkstošo gadu sākumā, braucām ar savu K750, ātri nācās secināt, ka ar šādu transportu nevar palikt nepamanīts. Smaidi, auto taures un mājoši cilvēki bija ikdiena.
Ar bažām gan secinājām, ka vislielāko sajūsmu un vēlmi kontaktēties motocikls izraisīja ciema plenčos, kas svilpa, kliedza un nāca klāt ar stāstiem "man arī tāds bija". Nevilšus radās jautājums pašiem sev – vai mums arī nedraud liktenis kļūt par šādiem jūsmotājiem ar bamsli rokās?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
