No fon Brauna līdz Maskam
Andris Kārkluvalks
Marsa iekarošana:
Delfi žurnālists
Pamosties, brokastīs apēd omleti ar tomātu ripiņām, iedzer kafiju, iekāp kuģī, piespied starta pogu un stūrē uz Marsu. Zinātniski, kaut tikai konceptuāli, ideja, ka cilvēks paša pilotētā transportlīdzeklī patiešām var doties uz sarkano planētu, tiek pieļauta tikai aptuveni septiņas desmitgades.
Par projektu
Šis raksts ir daļa no astoņu rakstu sērijas par Zemes sarkano kaimiņu Marsu – tā izpēti, nākotnē plānotajām astronautu misijām, pirmajām cilvēku apmetnēm uz Marsa un sapņiem par terraformēšanu. Virtuālā ceļojumā uz Sarkano planētu tevi vedīsim "Delfi" kosmiskajā busiņā. Lec iekšā!
Tas, vai kuģis ir milzu daudzpakāpju raķete vai busiņa izmēra aparāts, vai poga ir aizdedzes atslēga vai attālināta pults un vai tev mugurā ir šorti un krekliņš ar mīļāko latvju zīmi vai zinātnieku izstrādāts tērps, kas ir gudrāks par ierīci, kurā šobrīd lasi šo rakstu, jau ir tikai detaļas. Svarīga ir ideja – cilvēks spēj uzbūvēt aparātu, ar kuru nonākt vienu planētu tālāk no Saules. Ceļš uz šo ideju bijis sarežģīts un ilgs.
Sarkano planētu bija pamanījušas jau senās civilizācijas. Sarkanīgās krāsas dēļ tai piedēvēja dievišķas, nereti karu vai vismaz drūmu laiku pareģošanas spējas. Marsa dievišķā būtība skaidri norādīja, ka parastajiem mirstīgajiem tas ir un paliks nesasniedzams, un šo ideju tūkstošgadēm ilgi viena paaudze dažādās pasaules malās nodeva nākamajai caur pasakām un teikām.
Lai gan 19. gadsimtā dzima pirmās domas par teorētisku iespēju pamest Zemi, citas planētas sasniegšana joprojām bija "kosmoss". Arī inteliģentu marsiešu eksistences ideja triumfēja 19. gadsimta otrajā pusē, kas tūlītēji parādījās bagātīgās izdomas pilnajā zinātniskās fantastikas žanrā. Tikmēr zinātnieku vidū 20. gadsimta pirmajā pusē vēl tika lauzti šķēpi par to, vai ar tālo planētu vispār iespējama saziņa, ja nu tur patiesi kāds mīt.
Sarkano planētu bija pamanījušas jau senās civilizācijas. Sarkanīgās krāsas dēļ tai piedēvēja dievišķas, nereti karu vai vismaz drūmu laiku pareģošanas spējas. Marsa dievišķā būtība skaidri norādīja, ka parastajiem mirstīgajiem tas ir un paliks nesasniedzams, un šo ideju tūkstošgadēm ilgi viena paaudze dažādās pasaules malās nodeva nākamajai caur pasakām un teikām.
Lai gan 19. gadsimtā dzima pirmās domas par teorētisku iespēju pamest Zemi, citas planētas sasniegšana joprojām bija "kosmoss". Arī inteliģentu marsiešu eksistences ideja triumfēja 19. gadsimta otrajā pusē, kas tūlītēji parādījās bagātīgās izdomas pilnajā zinātniskās fantastikas žanrā. Tikmēr zinātnieku vidū 20. gadsimta pirmajā pusē vēl tika lauzti šķēpi par to, vai ar tālo planētu vispār iespējama saziņa, ja nu tur patiesi kāds mīt.
Īpaši sparīgi zinātnieki pirmoreiz metušies izmēģināt laimi 1924. gada augustā, gaidot kārtējo Marsa opozīciju, kuras laikā Sarkanā planēta mūsu civilizācijai ir fiziski vistuvāk. "Visu zemju astronomi drudžaini gatavojās Marsa novērošanai. Augstākos kalnos Eiropā un Amerikā tika uzceltas observatorijas, un viņās iegādājās iespējami lielus tālskatus; gatavojās arī uz savstarpēju signalizāciju. (..) Mūsu rīcībā paliek vienīgi bezdrāts telegrāfs un optiskā (gaismas) signalizācija," lasāms tā gada literāri zinātniskā mēnešraksta "Jaunības tekas" oktobra numura atskatā. Tomēr tā gada izdevumos jūtama arī skepse. Piemēram, ziņu aģentūra LTA citējusi britu astronoma sera Olivera Lodža izteikumu, ka sazināšanās [ar gaismas signāliem] nav iespējama, jo "zeme, kad tā pienākusi Marsam vistuvāk, no pēdējā gandrīz nav saredzama tādēļ, ka atrodas ar to vienā un tai pašā saules pusē".
Nacistikajā Vācijā attīstītās raķešu tehnoloģjas kļuva par galveno tramplīnu debesu iekarošanai. Attēlā "V-2".
Jau dažas desmitgades vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, pilnveidotās raķešu tehnoloģijas skatījumu uz tālu planētu iespējamu apmeklējumu mainīja par 180 grādiem. Ar lidmašīnām cilvēks bija lidojis jau gandrīz pusgadsimtu, bet tikai efektīvas raķetes deva pirmo patieso cerību pamest mūsu planētas mājīgo atmosfēru, lai dotos nezināmajā. Jaunās tehnoloģijas ļāva apzināties, ka Marss varbūt arī ir sasniedzams.
Pirmais solis – "Marsa projekts"
Nerimstot debatēm par iespējamu sarkanās planētas civilizāciju vai vismaz veģetāciju, viens no nacistiskās Vācijas bēdīgi slaveno Lielbritānijas bombardēšanai izmantoto raķešu V-2 autoriem Verners Magnuss Maksimilians fon Brauns, kurš, kā daudzi spožākie vācu zinātnieki, tika apzināti aizvests uz ASV, 40. gadu izskaņā sarakstīja tehniski bagātīgu un zinātniski pamatotu plānu cilvēku ceļojumam uz Marsu. Viņa darbs "Marsa projekts" tika izdots 1952. gadā, gadu vēlāk tulkots angliski un uzņemts ar lielu sajūsmu.
"Das Marsprojekt"
"Marsa projekts" paredzēja 70 cilvēku nogādāšanu uz Marsu kopumā desmit kosmosa kuģos, kuri Zemes orbītā tiktu uzbūvēti no gatavām komponentēm. Tās savukārt zemes orbītā būtu jānogādā 950 piegājienos ar 46 vadāmiem trīspakāpju kuģiem, kuru visas trīs pakāpes būtu atkāroti izmantojamas, turklāt trešā pat pati spētu nolaisties lidlaukā. Visu kosmosa kuģu kopējā masa tika lēsta ap 37 000 tonnu. Daļai no flotes komandas bija paredzēts nolaisties uz Marsa pola, kājām doties ap 6500 kilometru tuvāk planētas ekvatoram un izbūvēt lidlauku, kurā droši varētu nolaisties pārējie. Tad tiktu uzbūvēta bāze, kurā lielā komanda pavadītu vairāk nekā gadu, pēc kā ar septiņiem kuģiem tā atkal dotos atpakaļ uz Zemi.
"Marsa projekts" paredzēja 70 cilvēku nogādāšanu uz Marsu kopumā desmit kosmosa kuģos, kuri Zemes orbītā tiktu uzbūvēti no gatavām komponentēm. Tās savukārt zemes orbītā būtu jānogādā 950 piegājienos ar 46 vadāmiem trīspakāpju kuģiem, kuru visas trīs pakāpes būtu atkāroti izmantojamas, turklāt trešā pat pati spētu nolaisties lidlaukā. Visu kosmosa kuģu kopējā masa tika lēsta ap 37 000 tonnu. Daļai no flotes komandas bija paredzēts nolaisties uz Marsa pola, kājām doties ap 6500 kilometru tuvāk planētas ekvatoram un izbūvēt lidlauku, kurā droši varētu nolaisties pārējie. Tad tiktu uzbūvēta bāze, kurā lielā komanda pavadītu vairāk nekā gadu, pēc kā ar septiņiem kuģiem tā atkal dotos atpakaļ uz Zemi.
Brauna 90 lapaspuses garais darbs detalizēti pierādīja, ka vismaz teorētiski ar tā brīža tehnoloģijām un zināšanām Marss ir sasniedzams. Vairākas darbā minētās tehniskās grūtības pirmajos reālajos kosmosa braucienos gadus vēlāk tika atrisinātas, piemēram, viņa risinājumā nebija paredzētas automātiskās sistēmas degvielas tvertņu atvienošanai no palaišanas raķetēm – tās bija plānots noņemt manuāli. Vienlaikus viņš norādīja uz nezināmajiem faktoriem, piemēram, radiāciju un cilvēka spēju izdzīvot bezsvara stāvoklī ilgus gadus. Projekta vēriens bija iespaidīgs, un, kā līdzībās skaidroja pats Brauns, arī Kristofors Kolumbs devās ceļā ar floti, ne vienu kuģi, lai palielinātu iespēju, ka kāds varētu atgriezties un paziņot par atklājumu. Vienlaikus tas skaidri norādīja, ka došanās uz Marsu iespējama tikai ar mērķtiecīgu valsts, noteikti lielvalsts, atbalstu.
Lielvalstis mērķē uz Marsu
Aukstā kara saspringtais fons 50. gadu otrajā pusē divu vadošo lielvaru – ASV un PSRS – zinātniekiem arī ļāva sākt strādāt pie Marsa misiju konceptiem jeb zinātniski pamatotiem uzmetumiem. Abi konkurenti kosmosā saskatīja jaunas informācijas ievākšanas, aizsardzības un bruņošanās iespējas. Savukārt zinātnieki – izaicinājumu, pašapliecināšanos un sapņu piepildījumu.
Piemēram, NASA plānos Mēness vienmēr bija tikai starpposms, lai attīstītu tehnoloģijas un reiz sasniegtu arī Marsu. Padomju Savienībā uzskats bija līdzīgs – līdz ar plānu izstrādi Mēness sasniegšanai citas komandas neatlaidīgi strādāja pie to pašu un līdzīgu tehnoloģiju izmantošanas tālāka galamērķa sasniegšanai.
Ikreiz par teorētisko misijas laiku tika nozīmēts laika sprīdis kaut kad tuvākajās desmitgadēs. No vienas puses, tas ir pietiekami, lai koncepta autori tā realizāciju varētu pieredzēt un misiju īstenošanai nepieciešamās tehnoloģijas sasniegtu jaunu attīstības pakāpi, iespējams, atrisinot jautājumus, kas pagaidām rada neskaidrības, no otras – gana tālu, lai politiskā, ekonomiskā un zinātniskā bāze mainītos un ideju autori nebūtu sevi diskreditējuši plānu nepiepildīšanās gadījumā. Konceptuālo ideju spektrs iekļāva gan īslaicīgas vizītes uz planētas, gan pastāvīgu klātbūtni, veidojot izpētes stacijas vai pat kolonizējot to.
Pašas pirmās iestrādnes konceptu izstrādē abās lielvarās noteica toni arī tālāko projektu attīstīšanā vēl vismaz tuvākajā desmitgadē. Salīdzinājumā ar Brauna plāniem tie abi bija nesamērojami pieticīgāki. Gan krievu, gan amerikāņu vizionāri pieļāva viena kosmosa kuģa terminētu lidojumu, kurā piedalītos desmitreiz mazāks skaits Marsa pētnieku, nekā paredzēja Brauna plāns. Turklāt kopš "Marsa projekta" publicēšanas tehnoloģiju attīstība bija spērusi soli uz priekšu, ļaujot ievērojami samazināt misijai nepieciešamā aprīkojuma, kā arī paša kuģa izmērus.
Pašas pirmās iestrādnes konceptu izstrādē abās lielvarās noteica toni arī tālāko projektu attīstīšanā vēl vismaz tuvākajā desmitgadē. Salīdzinājumā ar Brauna plāniem tie abi bija nesamērojami pieticīgāki. Gan krievu, gan amerikāņu vizionāri pieļāva viena kosmosa kuģa terminētu lidojumu, kurā piedalītos desmitreiz mazāks skaits Marsa pētnieku, nekā paredzēja Brauna plāns. Turklāt kopš "Marsa projekta" publicēšanas tehnoloģiju attīstība bija spērusi soli uz priekšu, ļaujot ievērojami samazināt misijai nepieciešamā aprīkojuma, kā arī paša kuģa izmērus.
NASA pirmais Marsa koncepts
Padomju Savienības pirmā satelīta palaišana 1957. gadā bija trauksmes zvans Dzelzs priekškara otrā pusē. "NASA Lewis Research Center" zinātnieki 1959. gada aprīlī prezentēja pirmos nepilnu pusotru gadu prasījušos kodolraķešdzinēja un elektriskā raķešdzinēja uzmetumus teorētiskiem starpplanētu lidojumiem. Mērķis bija izstrādāt dzinējus, kas būtu vieglāki un prasītu mazāku degvielas patēriņu nekā šķidrā kurināmā dzinēji. Aprēķinos zinātnieki, kas strādāja pie kodolraķešdzinēja, pieņēma, ka uz Marsu varētu lidot jau 60. gadu beigās un ceļā no Zemes orbītas varētu doties septiņi astronauti. Pie elektrisko raķešdzinēju kuģa strādājošā komanda savukārt paredzēja astoņu cilvēku komandu. Bija paredzēts, ka pats kuģis paliks Marsa orbītā, bet izpēti noslēgs divu astronautu komanda ar nelielu visurgājēju.
"Marsa vadāmais komplekss" ("Марсианский пилотируемый комплекс")
Šajā pašā laikā, pirmā "Sputnik-1" panākumu un tam sekojošā finansējuma iedvesmoti, pie Marsa sasniegšanas plāniem darbu "Speciālajā konstruktoru birojā numur 1" (OKB-1) sāka arī padomju zinātnieki. Viņu plānu galvenais balsts bija jau izstrādē esošā smagā nesējraķete N-1. Tika lēsts, ka ar to 20 līdz 25 piegājienos Zemes orbītā tiktu nogādāti moduļi tā dēvētā "Marsa vadāmā kompleksa" izveidei kopumā vairāk nekā 1600 tonnu apmērā. Arī krievi izstrādāja kodolreaktora darbinātu elektrisko raķešdzinēju un sešu cilvēku misijai bija paredzējuši divarpus gadus. Līdzās dzīvojamam modelim kompleksā bija pilotējami moduļi Marsa pavadoņu Fobosa un Deimosa, kā arī Marsa virsmas apciemošanai. Daļai no tiem bija jābūt spējīgiem atvest personālu atpakaļ uz Marsa orbītā gaidošo kuģi. Atgriešanās modulis pretstatā vērienīgajam kompleksam bija plānots tikai 15 tonnas smags.
Smagais starpplanētu kuģis (Тяжелый межпланетный корабль)
Neskatoties uz "Marsa vadāmā kompleksa" detalizāciju, par pirmo nopietno Marsa iekarošanas projektu kļuva "Smagā starpplanētu kuģa" koncepts. Turklāt trīsvietīgais transportlīdzeklis sākotnēji bijusi vien OKB-1 inženieru aizraušanās brīvajā laikā. Īpaša uzmanība tika veltīta ūdens, gaisa un svaigas pārtikas ražošanai, lai izvairītos no milzu rezervju nepieciešamības. Izgudroto kuģa sistēmu pārbaudei pat tapa eksperimentāls dzīvošanas modulis, kurā trīs cilvēki pavadīja gadu. Dažādāku skatījumu un ideju iegūšanai pie konceptiem strādāja divas komandas. Abiem prototipiem, pretēji iepriekšējiem projektiem, kuģa palaišanai bija jāpietiek ar mazāku nesējraķetes N-1 lidojumu skaitu. Komandas attīstīja gan miniatūra kodolreaktora, gan saules paneļu atvēršanas ideju, kas gan prasīja tam laikam neiedomājami daudz paneļu, lai spētu darbināt elektriskos raķešdzinējus, rezultātā nonākot pie diviem modeļiem, kas katrs varēja tikt nogādāts kosmosā ar vienu nesējraķetes lidojumu.
NASA pirmais Marsa koncepts
Padomju Savienības pirmā satelīta palaišana 1957. gadā bija trauksmes zvans Dzelzs priekškara otrā pusē. "NASA Lewis Research Center" zinātnieki 1959. gada aprīlī prezentēja pirmos nepilnu pusotru gadu prasījušos kodolraķešdzinēja un elektriskā raķešdzinēja uzmetumus teorētiskiem starpplanētu lidojumiem. Mērķis bija izstrādāt dzinējus, kas būtu vieglāki un prasītu mazāku degvielas patēriņu nekā šķidrā kurināmā dzinēji. Aprēķinos zinātnieki, kas strādāja pie kodolraķešdzinēja, pieņēma, ka uz Marsu varētu lidot jau 60. gadu beigās un ceļā no Zemes orbītas varētu doties septiņi astronauti. Pie elektrisko raķešdzinēju kuģa strādājošā komanda savukārt paredzēja astoņu cilvēku komandu. Bija paredzēts, ka pats kuģis paliks Marsa orbītā, bet izpēti noslēgs divu astronautu komanda ar nelielu visurgājēju.
"Marsa vadāmais komplekss" ("Марсианский пилотируемый комплекс")
Šajā pašā laikā, pirmā "Sputnik-1" panākumu un tam sekojošā finansējuma iedvesmoti, pie Marsa sasniegšanas plāniem darbu "Speciālajā konstruktoru birojā numur 1" (OKB-1) sāka arī padomju zinātnieki. Viņu plānu galvenais balsts bija jau izstrādē esošā smagā nesējraķete N-1. Tika lēsts, ka ar to 20 līdz 25 piegājienos Zemes orbītā tiktu nogādāti moduļi tā dēvētā "Marsa vadāmā kompleksa" izveidei kopumā vairāk nekā 1600 tonnu apmērā. Arī krievi izstrādāja kodolreaktora darbinātu elektrisko raķešdzinēju un sešu cilvēku misijai bija paredzējuši divarpus gadus. Līdzās dzīvojamam modelim kompleksā bija pilotējami moduļi Marsa pavadoņu Fobosa un Deimosa, kā arī Marsa virsmas apciemošanai. Daļai no tiem bija jābūt spējīgiem atvest personālu atpakaļ uz Marsa orbītā gaidošo kuģi. Atgriešanās modulis pretstatā vērienīgajam kompleksam bija plānots tikai 15 tonnas smags.
Smagais starpplanētu kuģis (Тяжелый межпланетный корабль)
Neskatoties uz "Marsa vadāmā kompleksa" detalizāciju, par pirmo nopietno Marsa iekarošanas projektu kļuva "Smagā starpplanētu kuģa" koncepts. Turklāt trīsvietīgais transportlīdzeklis sākotnēji bijusi vien OKB-1 inženieru aizraušanās brīvajā laikā. Īpaša uzmanība tika veltīta ūdens, gaisa un svaigas pārtikas ražošanai, lai izvairītos no milzu rezervju nepieciešamības. Izgudroto kuģa sistēmu pārbaudei pat tapa eksperimentāls dzīvošanas modulis, kurā trīs cilvēki pavadīja gadu. Dažādāku skatījumu un ideju iegūšanai pie konceptiem strādāja divas komandas. Abiem prototipiem, pretēji iepriekšējiem projektiem, kuģa palaišanai bija jāpietiek ar mazāku nesējraķetes N-1 lidojumu skaitu. Komandas attīstīja gan miniatūra kodolreaktora, gan saules paneļu atvēršanas ideju, kas gan prasīja tam laikam neiedomājami daudz paneļu, lai spētu darbināt elektriskos raķešdzinējus, rezultātā nonākot pie diviem modeļiem, kas katrs varēja tikt nogādāts kosmosā ar vienu nesējraķetes lidojumu.
Paralēli tika attīstītas arī citas idejas, piemēram, starpplanētu kuģis ar šķidrās degvielas dzinējiem, bet šie projekti ar laiku tika atmesti.
Mēness iekarošana maina plānus
Sešdesmito gadu vidū Ņikitas Hruščova un Džona F. Kenedija vadībā abas valstis kosmosa iekarošanas sāncensībā uzmanību pievērsa tieši Mēnesim. PSRS pie Marsa misiju konceptiem strādājošie, kā arī citi resursi tika pārorientēti tieši uz šo mērķi. Arī ASV zinātniskajās laboratorijās Marss kļuva par tālāku mērķi, lai gan sarkanās planētas izpēte neapsīka.
Empire
Amerikāņi pēc idejām Marsa sasniegšanai taustījās pie privātajiem gigantiem. Līdzās dažādiem projektiem "General Dynamics" 1962. gada pavasarī NASA piedāvāja pētījumu tālākai Marsa izpētei ar daudzsološu abreviatūru EMPIRE (no "Early Manned Planetary-Interplanetary Roundtrip Expeditions" jeb "Agrīnās cilvēku vadītās planētu–starpplanētu atgriešanās ekspedīcijas"). Ziņojums kļuva par pamatu sarkanās planētas pētījumu turpināšanai nepilnu turpmāko desmitgadi.
Viss mainījās 1969. gada 20. jūlijā. Todien uz Mēness nosēdās jau minētā vācu vizionāra Brauna izstrādātās raķetes kosmosā nogādātais "Apollo 11" un uz Zemes pavadoņa pirmos soļus spēra Nīls Ārmstrongs.
Turpmākos zvaigžņu karus, kā dažkārt dēvēja abu lielvaru dzīšanos pēc kosmiskiem sasniegumiem, piemeklēja negaidīts atslābums. Tā vietā, lai sekotu Mēness kolonizācija un citu planētu iekarojumi, kā to daudzi bija gaidījuši un paredzējuši, globāli interese par šiem sasniegumiem noplaka. Uz Mēness izkāpa vēl vairākas amerikāņu ekipāžas, bet kopš 1972. gada uz pavadoņa cilvēks vairs nav spēris kāju. Noplaka gan sabiedrības interese, gan zinātniska nepieciešamība, jo no Zemes pavadoņa bija sagādāts milzums fotogrāfiju un iežu paraugu. To atspoguļoja arī NASA budžets – 1966. gadā tas veidoja 4,41% no ASV kopbudžeta, bet līdz 1970. gadam bija sarucis gandrīz uz pusi.
Turpmākos zvaigžņu karus, kā dažkārt dēvēja abu lielvaru dzīšanos pēc kosmiskiem sasniegumiem, piemeklēja negaidīts atslābums. Tā vietā, lai sekotu Mēness kolonizācija un citu planētu iekarojumi, kā to daudzi bija gaidījuši un paredzējuši, globāli interese par šiem sasniegumiem noplaka. Uz Mēness izkāpa vēl vairākas amerikāņu ekipāžas, bet kopš 1972. gada uz pavadoņa cilvēks vairs nav spēris kāju. Noplaka gan sabiedrības interese, gan zinātniska nepieciešamība, jo no Zemes pavadoņa bija sagādāts milzums fotogrāfiju un iežu paraugu. To atspoguļoja arī NASA budžets – 1966. gadā tas veidoja 4,41% no ASV kopbudžeta, bet līdz 1970. gadam bija sarucis gandrīz uz pusi.
Starpplanētu pētniecības kuģis
Padomju kosmosa iekarošanas tehniskais ģenerālštābs no OKB-1 pārtapa raķešu kosmiskajā korporācijā "Enerģija". Turpinot attīstīt 60. gadu sākumā radīto "Marsa vadāmā kompleksa" konceptu, 1969. gadā tā publicēja jaunus plānus cilvēka nogādāšanai uz Marsa. Sākotnēji paredzēto 7,5 MW reaktoru tajā bija plānots nomainīt ar trim reaktoriem ar 15MW kopējo jaudu, bet komandu samazināt no sešiem uz četriem apkalpes locekļiem, un līdz ar to arī tika atmesta abu satelītu izpēte pirms Marsa apmeklējuma un uz tā virsmas nolaižamo modeļu skaits no sešiem samazināts līdz vienam. Kompleksā bija gan modernizēti radiācijas vairogi, gan dažādas dzīvības uzturēšanas sistēmas.
Savukārt Padomju Savienībā turpinājās centieni attīstīt savu palaišanas platformu N-1. Tomēr nesekmīgi. Visus četrus mēģinājumus palaist 105 metrus garo nesējraķeti steigas, resursu trūkuma un sliktu lēmumu dēļ nomāca problēmas. Tikai dažas nedēļas pirms tam, kad Ārmstrongs nofotografēja savas pēdas nospiedumu Mēness putekļos, otrais PSRS lielās nesējraķetes palaišanas mēģinājums pārvērtās ugunsbumbā. Iespaidīgā ugunsbumbā, kura palaišanas platformu iznīcināja ar spēku, kas ekvivalents vairāk nekā 3000 tonnu TNT sprādzienam.
Neveiksmes turpināja vajāt N-1, līdz darbs pie tās tika apturēts 1974. gadā. Līdz ar to faktiski vējā tika palaists arī darbs pie jau izstrādātā Marsa iekarošanas koncepta.
Neveiksmes turpināja vajāt N-1, līdz darbs pie tās tika apturēts 1974. gadā. Līdz ar to faktiski vējā tika palaists arī darbs pie jau izstrādātā Marsa iekarošanas koncepta.
Marsa idejas privatizācija
Pagājušā gadsimta 80. gados atkal atdzima ideja par Marsa iekarošanu. Tās virzītājspēks Padomju Savienībā bija jauna tipa smagās nesējraķetes "Enerģija" attīstīšana galvenokārt atkārtoti izmantojamo kosmosa kuģu "Buran" jeb amerikāņu šatlu līdzinieku šaušanai debesīs.
Starpplanētu pētniecības kuģis 2.0
Raķešu kosmiskā korporācija "Enerģija" atsāka darbu pie 60. gadu nogalē attīstītā starpplanētu pētniecības kuģa idejas, pielāgojot to jaunajai nesējraķetei. 1988. gadā tās inženieri piedāvāja nomainīt kodolreaktorus pret modernajām un vieglajām filmu fotoelementu saules baterijām. Tomēr līdz ar PSRS sabrukumu tika pārtrauktas arī "Buran" un nesējraķetes "Enerģija" programmas.
Savukārt vēl 1989. gada vasarā, brīdi pirms PSRS projektu apsīkšanas, ASV prezidents Džordžs Bušs seniors izsludināja ambiciozu kosmosa izpētes iniciatīvu, par kuras tālāko mērķi tika noteikta došanās uz Marsu. Pēc padziļinātas izpētes tā saņēma skarbu kritiku par prasītajiem nesamērīgi milzīgajiem ieguldījumiem. Nauda tā arī netika piešķirta, un, lai arī pieņemti uz papīra, plāni dabā pārtrauca eksistēt pirms reāla darba uzsākšanas.
Kompānijas "Martin Marietta Corporation" inženieris Roberts Zubrins līdzšinējā ASV valdības un NASA piegājienā saskatīja būtiskas problēmas. Pirmā no tām bija centieni ietilpināt visas jaunākās tehnoloģijas, kas, pēc viņa domām, solījās būt nesamērīgi dārgi. Viņš rosināja kuģi palaist tieši no Zemes, ne salikt no moduļiem kosmosā, plānot misijās pavadīt ilgāku laiku, kā arī maksimāli atkārtoti izmantot visas iespējamās izejvielas. Viņa vadībā kompānijā sākās darbs pie potenciāli ļoti vienkāršotas un robustas Marsa misijas, kas ieguva nosaukumu "Mars Direct".
Kompānijas "Martin Marietta Corporation" inženieris Roberts Zubrins līdzšinējā ASV valdības un NASA piegājienā saskatīja būtiskas problēmas. Pirmā no tām bija centieni ietilpināt visas jaunākās tehnoloģijas, kas, pēc viņa domām, solījās būt nesamērīgi dārgi. Viņš rosināja kuģi palaist tieši no Zemes, ne salikt no moduļiem kosmosā, plānot misijās pavadīt ilgāku laiku, kā arī maksimāli atkārtoti izmantot visas iespējamās izejvielas. Viņa vadībā kompānijā sākās darbs pie potenciāli ļoti vienkāršotas un robustas Marsa misijas, kas ieguva nosaukumu "Mars Direct".
"Mars Direct"
Projection equipment: slide projectors, presentations, overhead projectors, and computer projectors.
Lidojumam tika iecerēts kā nesējraķeti izmantot starpkontinentālo ballistisko raķeti "Ares". Zubrina plānā bija iecerēts misiju veidot vairākos posmos. No tiem pirmajā uz sarkano planētu nosūtītu komandas atgriešanai paredzētu transportlīdzekli, kas uz vietas darbotos kā ķīmiskā laboratorija, no Marsa atmosfēras iegūstot tonnām metāna un skābekļa, kas nepieciešami atgriešanās misijas degvielai. Savukārt četru cilvēku komanda ar dzīvošanas moduli un nelielu visurgājēju izlidotu tikai tad, kad būtu saražots gana daudz šo vielu. Plāns paredzēja komandai uz Marsa pavadīt pusotru gadu, pēc kā dzīvošanas modulis un ķīmiskā laboratorija tiktu atstāti kā papildu vai ārkārtas gadījumos izmantojami moduļi nākamajiem planētas apmeklētājiem, kuri varētu ierasties ar vidēji divu gadu intervālu.
Bila Klintona kosmosa politikas sasniegums bija Starptautiskā Kosmosa stacija, kam bija jāsimbolizē sāncensības beigas un sadarbība kosmosa izpētē. Viņa pēctecis Džordžs Bušs juniors savukārt atgriezās pie tālākiem kosmosa iekarošanas plāniem, izsludinot jaunu programmu "Constellation", kuras mērķis bija atgriezties uz Mēness 2020. gadā, lai pēcāk dotos uz Marsu. Mērķis gan palika nekonkrēts, un, Zubrina plānu iedvesmotas, parādījās arī citas, privātas, Marsa sasniegšanas iniciatīvas.
Darbu turpināja gan pats Zubrins, turpmākajos gados piedāvājot dažādas "Mars Direct" misijas koncepta modifikācijas, gan arī parādījās alternatīvi sarkanās planētas iekarošanas sludinātāji. Par vienu no tādiem kļuva nevalstiskā organizācija "MarsDrive Consortium", kas 2006. gadā izstrādāja "Mars for Less" konceptu, kura pamatā bija pielāgota Zubrina ideja par maksimālu izmaksu samazināšanu – izmantot esošās vidēja svara nesējraķetes, ne vairāk kā 25 tonnas sverošos kuģu posmus savienot un ar kravu papildināt Zemes orbītā, lidojumam izmantot īsākās trajektorijas un nolaisties uz Marsa, izmantojot aerodinamikas metodes, bet atgriešanās degvielu no metāna un skābekļa galvenokārt ražot uz Marsa virsmas. Plāns atteikties no smagajām nesējraķetēm ievērojami samazināja potenciālās izmaksas un izaicināja Marsa kolonizēšanā iesaistīties lielāku skaitu privātu spēlētāju.
Darbu turpināja gan pats Zubrins, turpmākajos gados piedāvājot dažādas "Mars Direct" misijas koncepta modifikācijas, gan arī parādījās alternatīvi sarkanās planētas iekarošanas sludinātāji. Par vienu no tādiem kļuva nevalstiskā organizācija "MarsDrive Consortium", kas 2006. gadā izstrādāja "Mars for Less" konceptu, kura pamatā bija pielāgota Zubrina ideja par maksimālu izmaksu samazināšanu – izmantot esošās vidēja svara nesējraķetes, ne vairāk kā 25 tonnas sverošos kuģu posmus savienot un ar kravu papildināt Zemes orbītā, lidojumam izmantot īsākās trajektorijas un nolaisties uz Marsa, izmantojot aerodinamikas metodes, bet atgriešanās degvielu no metāna un skābekļa galvenokārt ražot uz Marsa virsmas. Plāns atteikties no smagajām nesējraķetēm ievērojami samazināja potenciālās izmaksas un izaicināja Marsa kolonizēšanā iesaistīties lielāku skaitu privātu spēlētāju.
Buša "Constellation " programma drīz pēc viņa administrācijas aiziešanas tika slēgta. Lai gan NASA kopš 2011. gada strādā pie sākotnēji "Lockheed Martin" izstrādātā starpplanētu vadāmā moduļa "Orion" programmas, pēdējā desmitgadē nacionāla mēroga planētu iekarošanas ambīciju dzinējspēks pārgājis privātu kompāniju un to vizionāru rokās.
Par acīmredzamu piemēru kļuvusi arī NASA "Journey to Mars" iniciatīvas pārtapšana "Moon to Mars", kurā galvenā uzmanība tomēr pievērsta atkārtotai cilvēku nogādāšanai uz Mēness un tikai pēcāk – uz Marsa.
Par acīmredzamu piemēru kļuvusi arī NASA "Journey to Mars" iniciatīvas pārtapšana "Moon to Mars", kurā galvenā uzmanība tomēr pievērsta atkārtotai cilvēku nogādāšanai uz Mēness un tikai pēcāk – uz Marsa.
Aktīvu darbu pie zemu izmaksu smagās nesējraķetes "Falcon Heavy" jau bija uzsācis Īlona Maska "SpaceX", kas ļāva atmest "Mars For Less" konceptu, un arī "Mars Direct" autors Zubrins uz to jau drīz pēc projekta uzsākšanas lika lielākās cerības. Nesējraķetes attīstīšana iezīmēja arī jaunas ēras sākumu – kosmosā komunikāciju un navigācijas sektorā jau labu laiku dominēja privātās kompānijas, bet nu tās pārņēma arī transporta nozari.
"Mars Direct" ar "SpaceX" tehnoloģijām
Īlona Maska plāni vēl vairāk vienkāršoja "Mars Direct" pieeju. Vienā smagās nesējraķetes "Falcon Heavy" lidojumā kosmosā tiktu nogādāts kosmosa kuģis "Dragon" ar diviem apkalpes locekļiem, bet uz Marsa papildus dzīvošanas moduļiem vajadzības gadījumā varētu izmantot piepūšamas konstrukcijas. "Dragon" karstuma vairogs jau kopš tā pirmsākumiem ir veidots gana izturīgs arī Marsa atmosfērai, kā dēļ atkrīt nepieciešamība pēc īpaša moduļa izstrādes. Uz Marsa misijas laikā atrastos divi šādi moduļi, piepūšamas dzīvojamās platības un divi atgriešanās transportlīdzekļi.
Ne visas privātās iniciatīvas gan spēja sasniegt solīto. Viena no plašāku atpazīstamību ieguvušajām bija Nīderlandes miljardiera Basa Lansdorpa dibinātā "Mars One". Tā solīja vienā reizē nogādāt četru cilvēku komandu uz Marsa, pamazām izveidojot koloniju. Kompānija piesaistīja vērienīgas investīcijas, tomēr tās plāns balstījās uz principu, ka visu ceļam nepieciešamo tehniku iespējams iegādāties.
Par spīti plašai publicitātei, ko lielā mērā nodrošināja arī globāla astronautu atlases kampaņa, nepieciešamais finansējums sākotnēji plānotajai robotizētajai misijai netika savākts. Turklāt, lai gan Lansdorpam izdevās slēgt sadarbības līgumus ar "Lockheed Martin" un citām lielām kompānijām, Maska "SpaceX", uz kuras pakalpojumiem tas arī paļāvās, sadarbību atteica. Dažādu problēmu dēļ pilotētu kuģu potenciālais palaišanas datums tika pārcelts no 2020. gada uz 2022., tad 2025., vēlāk 2027. un nu – uz 2032. gadu. Lai gan kompānija beidza pastāvēt, tās atlasītie 100 kandidāti kļuvuši par Marsa iekarošanas vēstnešiem visā pasaulē.
Lai gan iepriekš "SpaceX" izstrādātās tehnoloģijas tika uzskatītas par Marsa misijām jau gana atbilstošām, kopš 2012. gada kompānija strādā pie tā dēvētās "Marsa koloniālā transportiera" ("Starship") programmas. Tā paredz izstrādāt vairākkārt izmantojamu īpaši lielu smagsvara palaišanas transportlīdzekli. Masks izteicies, ka viņa plāns ir reiz nodrošināt, ka ceļojums uz Marsu izmaksā tikpat, cik vidusmēra privātmāja ASV, jeb dažus simtus tūkstošu ASV dolāru. Plānots, ka zemo cenu sasniegt palīdzēs ne tikai kuģa daļu atkārtota izmantošana, bet arī blakusienākumi, nogādājot Zemes orbītā dažādas kravas. Kopš veiksmīgas cilvēku vadītas "Dragon" kapsulas izmēģinājuma pērn maijā "Starship" attīstīšana kļuvusi par kompānijas jauno prioritāti. Kā pagājušā gada nogalē norādījis Zubrins, kurš gan nav cieši saistīts ar Maska projektu, patlaban kuģa variācijas jau tiekot ražotas ar ātrumu viens kuģis mēnesī.
Par spīti plašai publicitātei, ko lielā mērā nodrošināja arī globāla astronautu atlases kampaņa, nepieciešamais finansējums sākotnēji plānotajai robotizētajai misijai netika savākts. Turklāt, lai gan Lansdorpam izdevās slēgt sadarbības līgumus ar "Lockheed Martin" un citām lielām kompānijām, Maska "SpaceX", uz kuras pakalpojumiem tas arī paļāvās, sadarbību atteica. Dažādu problēmu dēļ pilotētu kuģu potenciālais palaišanas datums tika pārcelts no 2020. gada uz 2022., tad 2025., vēlāk 2027. un nu – uz 2032. gadu. Lai gan kompānija beidza pastāvēt, tās atlasītie 100 kandidāti kļuvuši par Marsa iekarošanas vēstnešiem visā pasaulē.
Lai gan iepriekš "SpaceX" izstrādātās tehnoloģijas tika uzskatītas par Marsa misijām jau gana atbilstošām, kopš 2012. gada kompānija strādā pie tā dēvētās "Marsa koloniālā transportiera" ("Starship") programmas. Tā paredz izstrādāt vairākkārt izmantojamu īpaši lielu smagsvara palaišanas transportlīdzekli. Masks izteicies, ka viņa plāns ir reiz nodrošināt, ka ceļojums uz Marsu izmaksā tikpat, cik vidusmēra privātmāja ASV, jeb dažus simtus tūkstošu ASV dolāru. Plānots, ka zemo cenu sasniegt palīdzēs ne tikai kuģa daļu atkārtota izmantošana, bet arī blakusienākumi, nogādājot Zemes orbītā dažādas kravas. Kopš veiksmīgas cilvēku vadītas "Dragon" kapsulas izmēģinājuma pērn maijā "Starship" attīstīšana kļuvusi par kompānijas jauno prioritāti. Kā pagājušā gada nogalē norādījis Zubrins, kurš gan nav cieši saistīts ar Maska projektu, patlaban kuģa variācijas jau tiekot ražotas ar ātrumu viens kuģis mēnesī.
"Zvaigžņu kuģa sistēma" ("Starship System")
Kuģa tehniskie risinājumi kopš idejas parādīšanās vairākkārt mainījušies un pilnveidoti. Šobrīd koncepts paredz divu pakāpju kuģus – "Super Heavy" un "Starship" –, kas abi varētu paši nolaisties vertikāli. Kuģa stabilitāti gan gaisā, gan uz zemes garantētu lidspuras, kas vienlaikus kalpotu kā atbalsta kājas. Projekts arī paredz, ka kuģis nenolaistos uz betonēta laukuma vai uz plosta kā "Falcon 9" un "Falcon Heavy", bet atgrieztos palaišanas platformā. No tās pēc degvielas krājumu papildināšanas kuģis atkal varētu doties ceļā. Atšķirībā no agrākiem projektiem kuģim pašam paredzēts pamest Zemi, nolaisties uz Marsa, kalpot tur par pagaidu bāzes staciju un spēt atkal atlidot atpakaļ. Tā dizains gan joprojām tiek pilnveidots, un, kā norādījis Masks, cilvēki ar "Starship" kosmosā dosies tikai tad, kad tas sevi būs pierādījis simtiem kravas lidojumu laikā.
Citām iniciatīvām paliekot ēnā, Maska kompānijas attīstītais koncepts šobrīd kļuvis par tuvāko un reālāko Marsa iekarošanas plānu. "Falcon Heavy" raķete un "Dragon" kapsulas jau sevi apliecinājušas un tiek izmantotas arī NASA misijām. Tas savukārt "SpaceX" ļāvis pievērsties tam, ko Marsa iekarošanas teorētiskās puses pamatlicējs Brauns 50. gadu sākumā uzskatīja par iespējamu tikai lielvalstīm, – Marsa kolonizācijas plānam. Tiesa, "SpaceX" vērtība, kas pērn sasniegusi 100 miljardus ASV dolāru, šobrīd ir lielāka nekā aptuveni pusei pasaules valstu. Piemēram, Latvijas iedzīvotāju kopējā turība atbilstoši "Credit Suisse" 2019. gada datiem ir aptuveni 93 miljardi ASV dolāru.