Pirmā spēle vienmēr ir īpaša. Gan spēlētājam, gan trenerim, gan komandai kopumā. Pat ja esi stājies pie spēcīgas komandas stūres un ja pirmajā spēlē jaunajā lomā pretī ir objektīvi vājāks pretinieks – tik un tā uztraukumu nav iespējams noslēpt. Bijušais Daugavpils “Dinaburg” galvenais treneris Romāns Grigorčuks pirmo reizi stājās pie FK “Ventspils” stūres Latvijas virslīgas čempionāta mačā pret FK “Rīga”. Un skaidrs, ka viņš uztraucās vairāk nekā iepriekšējās šā čempionāta spēlēs.
Tiesa, FK “Ventspils” Grigorčukam bija diezgan labi (vismaz ārēji) zināma komanda, viņš neieradās uz citu valsti un viņam nevajag daudz laika, lai iepazītos ar komandas spēli, taču nav arī tā, ka Grigorčuks pārcēlās uz Ventspili tukšām rokām – proti, bez idejām. Pirmajā spēlē tās vēl nevarēja saskatīt un tas ir tikai loģiski. Būtu muļķīgi jau pirmajā mačā gaidīt kaut kādas pārmaiņas un vēl lielāka muļķība – jau no Grigorčuka puses – būtu uzreiz kaut ko sākt strauji mainīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ventspils komandas spēlē nekas kardināli nav jāmaina, ir tikai jāuzlabo un jāpilnveido jau tas, kas ir. Ja pirmajā puslaikā, kaut gan rezultāts bija 1:1, Grigorčuks uzvedās diezgan mierīgi, tad pēc pārtraukuma viņš bieži nāca pie laukuma malas, uzkurināja un komandēja savu jauno komandu, kļuva par to Grigorčuku, kuru esam pieraduši redzēt. Galarezultāts 3:1 it kā liecina par pārliecinošu ventspilnieku uzvaru. Jā, viesi bija pārāki, to nevar noliegt, taču viegli viņiem uzvara nenāca.

Uzvaru lielā mērā sekmēja divi “ātrie vārti” – spēles sākumā Agafonovs un otrā puslaika sākumā Sļesarčuks (pirmie vārti FK “Ventspils” rindās, ar galvu raidot bumbu zem vārtu pārliktņa). Pēc tam Sļesarčukam bija vēl viena laba iespēja gūt vārtus, taču šoreiz viņš netrāpīja. Šā uzbrucēja noderība Ventspils komandai bija acīmredzama jau viņa otrajā mačā, turklāt Igors ne tikai pats bija uzbrukuma smailē, bet arī trīs reizes radīja teicamas iespējas gūt vārtus saviem partneriem. Tas tikai priecē, jo arī izlasē mums priekšējā līnijā vajadzīgas “svaigas asinis”. Vēl nevar zināt, kāds būtu galarezultāts, ja Romanovs divreiz nebūtu izglābis ventspilniekus, kad rezultāts bija 2:1 – vispirms viņš aizskāra bumbu pēc Semjonova sitiena un tā trāpīja pa stabu, bet nākamajā epizodē burtiski “izcēla” bumbu no augšējā stūra pēc Žigajeva sitiena. Pēc neilga laika Žavoronkovs guva trešos vārtus viesu labā un mača liktenis praktiski tika izšķirts.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit