Koncerta apskats: ‘Goran Gora’

Svētdienas vakarā uz izpārdoto koncertu kinoteātra “Rīga” lielajā zālē pulcējās gan mūziķa draugi, gan radi, gan arī kāda daļa interesentu, kuri, dzirdējuši Gorana divus radiohītus ‘Slow Down’ un nesen raidstaciju ētera viļņus sasniegošo ‘Fools In Love’, saintriģēti vēlējās noskaidrot, cik patiesi ir slavas vārdi par gada nozīmīgāko debiju pašmāju mūzikā un augstu potenciālu Latvijas vārda nešanai pasaulē. Vakaru ievadīja igauņu dueta “Cloudspeak” uzstāšanās, kurai, ja neskaita izpildīto melodiju savstarpējo līdzību un noskaņas monotono dabu, nebija pamata adresēt daudz kritisku izteikumu. Pēc pirmajiem pāris skaņdarbiem prātā iešāvās Betas Ortones vārds, kas, šķiet, visprecīzāk raksturoja grupas vokālistes balss tembru, savukārt dueta otra puse – par sintezatoru un datoru atbildīgais puisis muzikālajā pavadījumā izmantoja gan triphopa, gan ambient/electronic noskaņas. Pateicoties mūziku papildinošajiem, šķiet, Igaunijas dabas skatiem, kas tika projicēti uz lielās zāles ekrāna, koncerta sākumā grupas solistes pieteiktā “iesildīšana” izvērtās par rāmu svētdienas vakara pazvilnēšanu kino “Rīga” ērtajos krēslos, kas, jāteic, vērtējot vakaru kopsummā, prātā palikusi ar vislabākajām atmiņām.

Pēc 15 minūšu pauzes uz skatuves kāpa “Fools In Love” vokālā grupa un stīgu kvartets, kā arī pats vakara “vaininieks” Gorans Gora. Pirmā brīža ovācijas varētu likt skaudībā nopūsties lielai daļai Latvijā koncertējušu ārzemju mākslinieku, taču tās par nožēlu precīzi neatspoguļoja tās emocijas, kas darījās to klausītāju prātos, kas uz “gada pēdējo koncertu” (rodas jautājums, cik tad kopsummā Goranam Goram šo koncertu šogad ir bijis, ja jālieto pompozais “gada pēdējais”?) bija ieradušies nevis draugu “savanģoti”, bet gan svaigas, pašmāju mūzikas dzīvē nedzirdētas mākslas meklējumos, par kādu Gorana Goras mūziku neskaitāmajās preses relīzēs dēvē mūziķa pārstāvji un eksperti. Šī mākslīgi uzpūstā burbuļa sprādziena troksni gan var mēģināt slāpēt, taču kopš svētdienas vakara daudziem koncertā klāt bijušajiem tapa skaidrs, ka ar pareizu pieeju gluži mierīgi iespējams mūzikā “pārdot” arī ko tādu, kas vēl nemaz nav gatavs pārdošanai.

Nevajadzētu pārprast – par Gorana Goras talantu smīkņāt neviens negrasās un to darīt laikā, kad pašmāju mūzikas skatuve burtiski kliedz pēc “svaigām asinīm”, būtu vienkārši lieki. Tomēr nebūšu vienīgais, ja teikšu, ka koncerta gaitā vairākkārt prātā iešāvās doma, ka lielākā daļa koncerta melodiju skanēja tā, it kā tās būtu radītas dienu pirms koncerta, neprātīgā steigā un bez jebkādām jūtām, ar vienu vienīgu mērķi – pēc iespējas pompozāk aizpildīt vakaram paredzētās divas stundas. Nez kur bez pēdām ir pazudusi arī iepriekš izslavētā mūziķa piederība ASV “alt.country” mūzikas žanram, atstājot vien “mūsdienīgos eksperimentus” pašas eksperimentēšanas pēc. Goranam Goram pārmaiņus pievēršoties gan klavierspēlei, gan skaņdarbiem ģitāras pavadījumā, savu darīja arī kino “Rīga” akustika, kas, kopā ar neveiksmīgo apskaņojumu, bieži neļāva saprast ne noti no mūziķa izpildītā. Par vakara “kulmināciju” būtu uzskatāms brīdis, kad, savstarpējas nesapratnes dēļ ar stīgu ansambli, kādu dziesmu nācās uzsākt trīs reizes pēc kārtas, lai tikai visi uz skatuves atrodošie spētu to veiksmīgi “nobeigt” (burtiskā nozīmē). Tāpat arī biežajiem Gorana centieniem uzspēlēti vieglā manierē runāties ar klausītājiem vajadzēja izklausīties patiesiem, taču tie bija samocīti, arī koncerta eklektiskais, “noise” stila noslēgums, kam vajadzēja patīkami pārsteigt klāt esošos, izklausījās gluži nevietā. Tieši šos pašus vārdus var adresēt svētdienas vakara koncertam kopumā – bija jābūt, taču nebija, atstājot vien pārliecību, ka Goranam Goram neizdosies vis ar pārdomātas reklāmas stratēģijas palīdzību izbēgt no visu mūziķu mokošā likteņa – sevi pierādīt ar darbiem, nevis skaļiem vārdiem. Izgāšanās.