Roskildes festivāla otrajā dienā rokā ļoti bieži tiek ņemta festivāla grāmatiņa. Šķiet, visvairāk visa festivāla laikā. Jo piektdien, 30.jūnijā Roskildes pļavās uzstājas gan virkne pazīstamu mākslinieku, gan arī vesela gūzma tādu apvienību, par kurām trūkst sava viedokļa, tālab jāpalasa grupu apraksti. Šādi savu uzmanību spēj piesaistīt vietējā apvienība 'Veto', kas izrādās krietni vien "dusmīgāka" nekā varētu gaidīt pēc grupas aprakstā atrodamās frāzes "melanholisks indīroks", taču arī tas nav tālu no patiesības. Diemžēl nevaru lepoties ar dāņu valodas zināšanām, kas akūti pietrūkst pilnvērtīgai koncerta baudīšanai – vadoties pēc vietējo fanu sajūsmas un skaļās līdzi dziedāšanas noprotu, ka puse no "Veto" veiksmes formulas slēpjas tieši trāpīgajos un izjustajos dziesmu tekstos.
Tālāk dienas programmā paredzēta Martas Veinraitas uzstāšanās noskatīšanās, taču pirms tam jāielūkojas grupas "Gogol Bordello" performancē, ko jau paspējuši izslavēt citi no Latvijas atbraukušie biedri. Visu laiku prātu urda doma "kur es esmu šo nosaukumu dzirdējis?!" līdz brīdim, kad "Arēnas" teltī izskan megahīts 'Start Wearing Purple' un acumirklī viss kļūst skaidrs. Multikulturālā grupējuma (citādāk to grūti nosaukt) "Gogol Bordello" seja – ukrainis Jevgēņijs Hitcs - ir neviens cits kā savdabīgi runājošais tulks no vienas no pēdējo gadu savdabīgākajām jaunajām kinolentēm 'Everything Is Illuminated'. Likumsakarīgi, ka tieši šīs kinofilmas skaņuceliņā arī biju dzirdējis lielāko daļu no grupas programmas, kas sevī ietvēra gan pus-krievisko, pus-anglisko 'Dogs Were Barking', gan arī čigānisko 'Not A Crime' un pancisko 'Think Locally, Fuck Globally'. Tieši ne pārāk plaši apmeklētā koncerta hiper-optimistiskā noskaņa paliks prātā kā viens no 2006.gada Roskildes festivāla lielākajiem pārsteigumiem.
Slēpjoties no saules stariem un ieturot mērenas pusdienas, pienācis laiks paskatīties uz ex-"Smiths" līdera Moriseja pārlaimīgo smaidu, kas mākslinieka vairāk nekā stundu ilgās uzstāšanās laikā tā arī nepamet viņa seju. Izskanot lieliski izraudzītai "labāko dziesmu izlasei", kurā netrūka ne 'Irish Blood, English Heart', ne arī 'You Have Killed Me', atliek vien piekrist, ka Moriseja šībrīža solokarjeras veiksme slēpjas tikai un vienīgi paša mūziķa bezgalīgajā pašpārliecinātībā.
Kamēr "Arēnas" teltī Rufuss Veinraits velta skaņdarbus kā futbolistiem, tā savam "izskatīgajam" draugam, pie "Orange" skatuves jau pulcējas Boba Dilana cienītāju pūļi. Lai arī nedaudz iekarsušāki festivāla viesi, gaidot leģendārā mākslinieka parādīšanos uz skatuves, skaļi izsaka ieteikumu Dilanam savu ratiņkrēslu atstāt aizkulisēs, tomēr vecais vīrs ir vēl tīri sprigans. Tiesa, vecums dara savu un nu aiz vārda "Bobs Dilans" slēpjas vairs tikai nopulēts pavadošais sastāvs, kuram cauri brīžiem izdodas saklausīt mistera Roberta mutes ermoņikas, kuru partija nupat nudien vairs nepārsniedz vienas nots robežas. Tāpat tik raksturīgais Dilana atribūts – ģitāra – nu ir nomainīta pret knapi dzirdamiem taustiņinstrumentiem. Tas gan, protams, netraucē 'Like A Rolling Stone' laikā ar platu smaidu sejā saskatīties ar apkārt stāvošajiem un saprotoši pamāt ar galvu.
Dilanu pavadošiem aplausiem vēl karājoties gaisā izdodas izcīnīt ceļu līdz "Metropoles" teltij – tieši laikā, lai vēl spētu izbaudīt "Happy Mondays" klasisko '24 Hour Party People'. Šons Raiders joprojām tēlo jukušo un joprojām, kā izrādās, ir aktuāls, vismaz spriežot pēc cilvēku pūļiem, kas atnākuši šo cirka izrādi noskatīties. Par mūziku šeit labāk nerunāt – uz skatuves valda aptuveni tāds pat haoss kā publikā un būtībā katrs dara ko grib. Rezultāts, protams, ir neaizmirstams. Un ne īpaši baudāms.
Stundu pirms pusnakts – laikā, kad uz vienas skatuves plosās vācu jau ilgāku laiku kategorijā "jaunie, uzlecošie" iestrēgušie "Wir Sind Helden", savukārt pārējās skatuves nepiedāvā neko saprātīgu, lielākā daļa festivāla apmeklētāju plūst "Arēnas" virzienā, lai palēkātu vienā taktī ar Maiku Skineru a.k.a "The Streets". Protams, telts ir pārpildīta un, gluži kā iepriekšējā vakarā "Sigur Ros" uzstāšanās laikā, koncertu nākas noskatīties pa telts spraugu, kurā saskatīt izdodas vien Skinera kājas, kas neprasa plašāku aprakstu. Satura ziņā gan, pateicoties vienmērīgajam jaunu, vecu un vēl vecāku Skinera skaņdarbu sadalījumam, izdodas sasildīties gan 'War Of The Sexes', gan arī 'Could Well Be In' vai 'Weak Become Heroes' pavadījumā.
Jau apsverot domu par došanos pie miera (viens naktī jau, kā nekā!), nostaigāju gar "Orange" skatuvi, kur rosās apvienības "Scissor Sisters" cienītāji. Un strauji pārdomāju. Jo kā gan iespējams domāt par gulēšanu, ja īstenā zaļumballes manierē tiek piedāvātas "dejas līdz rītam" šī vārda vistiešākajā nozīmē? Pēc īstenas enerģētiskas dušas "Scissor Sisters" izpildījumā, kur pa vidu sen zināmiem hītiem izskan arī viens jauns skaņdarbs, ko, visticamāk, izdosies atrast arī grupas šogad gaidāmajā jaunajā albumā, adrenalīns ir uzņemts tik daudz, lai varētu atkal sākt domāt par došanos pie miera. Tā arī nesagaidot trijos naktī paredzēto "Serena-Maneesh" uzstāšanos.
Turpinājums sekos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!