Ineta Lipša: Melnās neļķes ziedināšana  (21)

Dzīvoklis sastāvēja no virtuves un vienas istabas. Virtuvē uz kušetes aiz speciālā veidā ierīkota širmja tika atrasti divi viens uz otra guļoši vīrieši, kuri izrādījās par Hariju Michailovski un Alfredu Normani. Viņiem abiem bikses bija atpogātas un no tām bij redzami dzimuma orgāni. Apskatot istabu, izrādījās, ka tur atrodas sevišķi plata gulta un gultas galā bundža ar vazelīnu. Istabas izskats radīja kādu sevišķi speciālu nokrāsu, jo dzīvokļa sienas un griesti ne tā kā parasti – bija izrotāti: griesti ar papīra lentām, bet sienas ar dažādu skatu kartēm. Istabā atrodošās lampas bija apvilktas ar dzeltenīgas krāsas papīru."1

Dzīvoklī redzēto policija uzskatīja par pietiekamu, lai ierosinātu pirmo un vienīgo krimināllietu starpkaru Latvijā, kurā par pederastiju apsūdzēja vairākus vīriešus. Adresi Rīgas kriminālpārvaldes priekšniekam bija norādījis Kara ministrijas Intendantūras Galvenās mantu noliktavas priekšnieks. Viņa ausīs bija nākušas ziņas, ka daži kareivji piedalījušies "seksualajās orģijās", kurās "dažādu tipu izvirtuļi – seksuālisti" viņus "izlieto savām nenormālām dziņām". Noliktavas priekšnieks norādīja, ka ir pamats domāt, ka "daļa no šiem subjektiem ir organizēti (savstarpēja saukšanās sieviešu vārdos, periodiskas dzīras, satikšanās vietas, albumi ar kareivju portrejam)" un lūdza likvidēt šo "stiprā mērā" izplatīto parādību, kas "samaitā karavīru veselību un morāli".

Tūdaļ pēc kratīšanas prese ziņoja, ka lieta pieņem ļoti skandalozus apmērus – jau apcietināti un ievietoti centrālcietumā "vairāki desmiti netikļu", galvenokārt "aktīvie biedri". Viņiem draudod ne mazāk par četriem gadiem pārmācības namā. Turklāt policija atklājot arvien jaunus "kluba" locekļus. Vispār sensacionālajā lietā esot iesaistīti ap 50 kareivju. "Jaunākās Ziņas" to pasniedza kā "prāvu, kāda vēl nav bijusi Latvijas tiesu vēsturē", jo tiesai nodotie četri vīrieši "šo neķītro netikumu piekopuši organizētā veidā – klubā". Avīze uzreiz to nodēvēja par "Melnās neļķes kluba" lietu (kaut gan izmeklēšanā šis apzīmējums vispār nefigurēja un arī paši aizturētie sevi tā nesauca). Lasītāji uzzināja, ka Vērmanes parkā savervētie jaunkareivji lielākoties uzstājušies kaili grieķu-romiešu cīņās, ka kluba biedri kopsapulcēs, kas notikušas vienu divas reizes nedēļā, "piekopuši netiklību visrafinētākos veidos", maksājot par to kareivjiem 4-10 latus, un ka dažu biedru dzīvokļos, kur visur atrastas kailu vīriešu fotogrāfiju sērijas, pastāvējušas kluba nodaļas.

Īstenībā oficiāli reģistrēta kluba nebija. Paziņas satikās kādā dzīvoklī, par kura izmantošanu tā saimniekam maksāja atlīdzību. Organizētības aspektu izvirzīja avīze "Jaunākās Ziņas" (izmeklēšana par nodaļām nerunāja, jo tādā gadījumā par "nodaļu" būtu jānosauc jebkura homoseksuāļa dzīvesvieta), vīriešu grupu, kas pulcējās Emīla Kozlovska dzīvoklī, saistot ar kādu līdzīgu lietu, par kuru lasītājiem vēstīja jau pirms pāris gadiem.

"Melnā neļķe": metaforas radīšana

Stāstu par šo "kriminālo netikumu", vārdu "homoseksuālisms" pat nepieminot, avīze "Jaunākās Ziņas" pirmo reizi izstāstīja 1924. gadā. Tā vēstīja, ka pastāv "paklīdušu vīriešu šķira, kura pārdodas tāpat kā prostitūtas". Šie jaunie vīrieši vakaros maršējot Vecrīgā Kaļķu ielas sākumā starp "Reinera" kafejnīcu un "Vecrīgas" restorānu, kreisās rokas īkšķi turot svārku vai arī mēteļa apkakles pogcaurumā, tādējādi ziņojot "garāmejošai tantei (tā sauc pretdabīgu baudu meklētājus)", ka ir brīvi. Galvenais centrs, ap kuru salasās "neķītrumu cienītāji", esot kiosks kādā bulvāra stūrī, kur izsniedz adreses un satikšanās vietas. Žurnālistiskās izmeklēšanas veicējam, pārlasot pieprasījumus un piedāvājumus, kritis acīs, ka piedāvājas galvenā kārtā dažādu tautību jaunekļi līdz 22 gadu vecumam. Interesējoties "par šo netiklību", viņš konstatējis, ka viskārākie ir daži izbijuši Baltijas muižnieki. Izvaicājot kādu kriminālpolicijas inspektoru par "pederastijas apkarošanu", žurnālists noskaidrojis, ka "netiklos vīriešus" grūti notvert "notikuma brīdī" – kad policija ierodas viesnīcas numurā vai "tantes" dzīvoklī, "abi izvirtuļi" jau parasti sēžot pie galda, nevainīgi sarunājoties vai kaut ko rakstot.

Tāpat lasītāji uzzināja, ka "šai sērgai" ir īpatnējas pazīmes. "Vīrietis, kurš pārdodas izvirtībai, pēc neilga laika tās piekopšanas tūlīt jūt arī pats viņas sekas. Vispirms tas zaudē savu iepriekšējo gaitu. Tas iet kā uz atsperēm, tad krūtis izspiežas, galva stāv stīva un pie skatiena sāņus pārējais ķermenis līdz jostas vietai nemaz nepagriežas. Tāpat arī kājas zaudē taisnumu, kājas pēdu uz zemi liek nedroši, it kā taustot, bet viszīmīgākais ir tas, ka arī balss izmainās."

Avīze pabaumoja, ka Viesturdārza apkārtnē pat pastāv "pederastu klubs ar nosaukumu "Melnā neļķe"", kas nosaukumu ieguvis, pateicoties caurlaidei – īpašam žetonam, kurā attēlota melna neļķe uz zaļas emaljas. Orģiju vadītājs esot kāds gruzīns. Ar to pietika, lai dzimtu noturīga metafora – homoseksuālas orientācijas vīriešus starpkaru Latvijā turpmāk dēvēja par "melnajām neļķēm".

Stāstā popularizētos stereotipus prese izmantoja jau pirmajās ziņās par vīriešu aizturēšanu Emīla Kozlovska dzīvoklī. Tā ziņoja, ka "pa lielākai daļai "Melnās neļķes" bruņinieki ir cittautieši". Sociāldemokrāti homoseksuālismu pasniedza kā priviliģētās šķiras netikumu, saucot homoseksuāļus par "naudīgajiem, riebīgajiem netikļiem", un triumfējoši konstatēja, ka "atkal pacelts viens priekškars no mūsu turīgo aprindu, liekulīgo tikumības sludinātāju, aizkulišu dzīves". Tiesa, kolīdz attiecības veidoja atšķirīgu sociālo slāņu pārstāvji, tajās "ienāca" nauda. Tā kā homoseksuālisms visbiežāk tika uztverts kā noteikts seksa veids, nevis personības atšķirīga identitāte, tad zemāko šķiru pārstāvji to uzskatīja par iespēju piepelnīties – peļņa bija motīvs ne tikai Melnās neļķes kluba lietā iesaistītajiem jaunkareivjiem Latvijā, bet arī karaliskās gvardes kareivjiem Londonā, jūrniekiem Francijas ostas pilsētās, karavīriem Berlīnē un daudziem strādnieku šķiras jaunekļiem visās šajās valstīs. Prese šo situāciju vispārināja, pasīvo partneri tēlojot kā tādu, kurš nav īsts homoseksuālis, un informēja, ka pavedēji lielākoties bijuši paveci kungi, bet pavestie – mazizglītoti jaunekļi. Savukārt, saistot pasivitāti ar sievišķību, homoseksuāli mēdza attēlot kā "neīstu vīrieti", bet homoseksuāļu pāri – kā "brūtgānu" un "brūtīti". Tiesa, lielie dienas laikraksti šo sievišķības aspektu vispār neminēja, toties to izspēlēja mazie preses izdevumi.

Kāda anonīma bārdāma dienasgrāmatā 1924. gada 2. jūlijā vēstīja par homoseksuāļu, šo vārdu gan nepieminot, izklaidi naktslokālā. ""X-ā" iekūlās resnais Kārlis un vēl kādi lieli kungi, kurus nepazinu. [..] Šodien pat nevaram beigt brīnīties – kas tie par ērmiem: kamēr sēdējām zālē, tie kusa vaj laukā, bet tikko iegājām kabinetā, nelikās par mums gandrīz zināt, paši vien sačukstas un knieb oberim stilbos. Nu gan sapratām, kas par lietu: atnākuši reklamēties, ka arī viņi ir īsti vīrieši. Nu, kas vairs tam ticēs…" (1925. gadā memuārus publicēja Aleksandra Grīna rediģētais žurnāls "Vecpuisis", bet tos, visticamāk, sacerēja pats rakstnieks.) Homoseksuāli ar sievišķo saistīja Indriķis Zeberiņš karikatūrā satīriskajam mākslas žurnālam "Svari" 1926. gadā (vienīgā reize, kad žurnālā kariķēta homoseksuālisma tēma). Tajā attēlots formastērpā ģērbts vīrietis, smaržojam neļķi. Paraksts zem zīmējuma "Melnā neļķe, vai [jautājuma zīme spoguļattēlā, kas lasāma kā burts S ar punktu zem tā – I. L.]" vedināja to saprast kā "melnā neļķe vai sieviete?"

Tādējādi prese radīja homoseksuāļa stereotipu kā pavedēju – turīgu sveštautieti gados, iedzimtu deģenerātu vai vecu izvirtuli, kas savus upurus, mazizglītotus latviešu jaunekļus, iekārdinot ar naudu, paved līdz "pretdabiskai dzimumsatiksmei". Ekspresīvo izteiksmes līdzekļu izvēli noteica tradīcija – krimināllikums2 sodu (ne mazāk kā trīs mēneši cietumā) par pederastiju, nevis par homoseksuālo identitāti paredzēja nodaļā "Netiklība". Tā kā tajā iekļāva dažādus seksuālus noziegumus (arī izvarošanu, pedofiliju, incestu), cilvēki jēdzienus homoseksuālisms un pedofilija lietoja pat kā sinonīmus. Viendzimuma attiecības starp sievietēm krimināllikums vispār nepieminēja, tādējādi formāli tās padarot legālas.

Homoseksuāļu kriminālās sodāmības ziņā Latvija iekļāvās Eiropā – 20. gadsimta 20.-30. gados par pederastiju sodīja arī Anglijā un Vācijā, turpretim Francijā likums to neaizliedza un arī Padomju Savienībā atļāva līdz 1934. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara notika homoseksuālisma emancipācija, un par homoseksuāļu neoficiālo galvaspilsētu 20. gados kļuva Berlīne. Liberālo attieksmi mainīja 30. gadu sākuma pasaules ekonomiskā krīze – 1933. gadā Vācijā nacionālsociālisti pastiprināja soda mēru par pederastiju, Padomju Savienībā 1934. gadā ieviesa kriminālo sodāmību, vienlaikus Anglijā policija pastiprināja homoseksuāļu uzraudzību. Tikai Francijā nekas nemainījās, un 30. gados par Eiropas homoseksuāļu metropoli kļuva Parīze. Latvijas publiskajā telpā šajā laikā par homoseksuālisma tēmu valdīja absolūts klusums, ko turpretim par 20. gadiem gluži teikt nevarēja – 1926. gada maijā un 1929. gada aprīlī Rīgā ar vieslekcijām uzstājās viens no pazīstamākajiem starpkaru seksologiem, kurš kļuva slavens ne tikai ar tā saucamo "trešā dzimuma" teoriju ("sievietes sirds vīrieša krūtīs"), – 1897. gadā ebreju tautības ārsts, psihiatrs, seksologs, homoseksuālis Magnuss Hiršfelds (1868-1935) Vācijā izveidoja pirmo homoseksuāļu kustību pasaulē, lai panāktu pederastijas kriminālās sodāmības atcelšanu. Viņš 1919. gadā Berlīnē nodibināja pirmo Seksuālo zinātņu institūtu (Institut fuer Sexualwissenschaft).

1 Rakstā izmantota Rīgas Apgabaltiesas 1. kriminālnodaļas lieta par Hariju Mihailovski, Alfredu Normanu, Jūliju Jākobsonu, apsūdzētiem uz Sodu Likuma 516. panta I. daļas pamata, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Atsaucēs saglabāts tā laika stils un rakstība.

2 Līdz 1933. gada 1. augustam no Krievijas impērijas pārņemtie "1903. gada 22. marta Sodu likumi", pēc tam – jaunais "Sodu likums".