“32 % Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka dzīvība uz Zemes radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā, savukārt 25 % iedzīvotāju atturas nosaukt versiju par to, kurš radījis dzīvību uz Zemes. [..] pārliecību, ka dzīvība uz Zemes radusies evolūcijas un dabiskās izlases ceļā, biežāk izsaka iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 34 gadiem, iedzīvotāji ar augstiem ienākumiem un Vidzemē dzīvojošie.” LETA, 2009. gada 10. martā
Reiz, kad kārtējos kursos nācās lasīt lekcijas dažādu profesiju skolotājiem, kam dzīve bija piespiedusi pasniegt arī filozofiju, sarunas gaitā pieminējām evolūcijas teoriju vai Darvinu – īsti vairs neatceros, ko tieši un kāpēc. Katrā ziņā viena no skolotājām paziņoja, ka, viņasprāt, tas nu gan nevarot būt tiesa, ka cilvēks radies no pērtiķa. Jāsaka, ka mazliet apmulsu. Protams, pareizā atbilde ir tāda, ka cilvēks nav radies no pērtiķa, bet cilvēkiem un pērtiķiem ir kopīgi senči utt., bet diez vai šāda atbilde kaut ko mainītu tās skolotājas attieksmē pret evolūcijas teoriju. Patiesībā mani pārsteidza gan fakts, ka to saka skolotāja, gan iebilduma formulējums – tas bija tik klasisks un, manuprāt, arhaisks – es īsti nespēju noticēt, ka mūsdienās kādu vēl varētu uztraukt, vai viņa senči pirms miljons gadiem ir vai nav bijuši līdzīgi pērtiķiem. Runa nebija par to, vai organisms var izveidoties bez iepriekš noteikta plāna, vai dzīvības procesi ir reducējami uz mums zināmajiem fizikas likumiem, vai valodas spēja ir skaidrojama ar procesiem smadzenēs, vai pieejamais fosiliju materiāls ir pietiekams, lai atzītu Darvina sugu izcelšanās teoriju par pierādītu – nē, runa bija par to, ka cilvēks taču nevarētu būt radies no pērtiķa. Kāpēc nē? Kāda vaina pērtiķiem? Ja būtu radies no tīģeriem, tas būtu  “krutāk”? Kas būtu cienīgs cilvēka rašanās veids – pēkšņa parādīšanās tukšā vietā, vēlams dūmu mākonī? Vai tad, ja liktu izvēlēties – radies no pērtiķa vai taisīts no ribas – jebkurš saprātīgs cilvēks dotu priekšroku ribai?


Protams, tagad grūti noskaidrot, kā tas tieši bija domāts. Un, ja līdzīga situācija atkārtotos, es droši vien vairs nebūtu tik pārsteigts, jo zināmā mērā esmu samierinājies ar domu, ka cilvēku uzskati un skatījumi uz pasauli ir neglābjami atšķirīgi, kā arī ar to, ka skolotāji tādi paši cilvēki vien ir – ja atrodas tādi, kas notic vājprātīgām idejām par indigo bērniem, kāpēc lai neatrastos citi, kam mūsdienu bioloģija šķiet viltus mācība. Sastapšanās ar cilvēku, kura uzskati ir tieši tādi, kādi, pēc tavām domām, nevienam saprātīgam cilvēkam nevarētu būt, vienmēr ir nedaudz satraucoša pieredze, burtiski satraucoša – tā mēdz izraisīt dažādas emocijas, neticību, sašutumu. Skaidrs, ka nav ar bijību jāizturas pret katru muļķību tāpēc vien, ka kādam tas ir “personiskais viedoklis”, bet cerēt, ka visa pasaule kādreiz domās tieši tā kā tu, arī nav īpaši prātīgi, tāpēc, manuprāt, būtiskie jautājumi ir tikai, vai un kāpēc uzsākt strīdu, vai un kāpēc ir svarīgi mēģināt otru pārliecināt, nu, un droši vien – vai un kāpēc ir svarīgi pārbaudīt savu uzskatu ticamību.


Dabiskā atlase


Nesen LETA ziņoja par SKDS veikto aptauju, kurā Latvijas iedzīvotājiem tika vaicāts, kā, pēc viņu domām, radusies dzīvība uz Zemes. Cik saprotu no SKDS mājaslapā pieejamās informācijas (www.skds.lv/doc/Dzivibas_rashanaas_SKDS_102008.pdf ), aptaujātajiem bija jāizvēlas viens no trim variantiem: “Dzīvība uz zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā (Darvina pieeja)”, “Dzīvību uz zemes ir radījis Dievs (saprātīgais radītājs)”, “Grūti pateikt”.


Man grūti komentēt, ko cilvēkam dod vai nedod akadēmiskas studijas filozofijas nozarē, bet, manuprāt, vienu lietu universitāte filozofiem iemāca – pirms atbildi uz jautājumu, padomā par pašu jautājumu – cik precīzi tas ir formulēts, kādus pieņēmumus ietver, ar kādu nolūku uzdots. Pārējiem šāda pieeja var šķist kaitinoša – cilvēks nevis atbild uz jautājumu, bet sāk uzdot pretjautājumus, tomēr tas ir viens no veidiem, kā varam izvairīties no pārpratumiem un pārsteidzīgiem secinājumiem.


Kāpēc šī aptauja? SKDS kā motīvu nosauca jubileju – ir pagājis 200 gadu kopš Čārlza Darvina dzimšanas. Pētījumā ir arī atsauce uz Gallup veikto “jubilejas aptauju” 2009. gada februārī. Tomēr SKDS jautājumiem ir senāka vēsture, jo šīgada rezultāti pētījumā salīdzināti ar 2005. gada atbildēm uz šiem pašiem jautājumiem. Gallup aptaujas jautājums ir vienkāršs un daudzmaz skaidrs: “Vai jūs ticat evolūcijas teorijai?” Bet ar SKDS aptauju ir vairākas problēmas.


Šogad patiešām aprit 200 gadu kopš Darvina dzimšanas un 150 gadu, kopš klajā nācis viņa slavenākais darbs “Par sugu izcelšanos”. Darvins šajā grāmatā neko nesaka par secinājumiem, kas no viņa teorijas izriet attiecībā uz cilvēku, tai skaitā vairākiem kristietības pamatpieņēmumiem par cilvēka vietu pasaules kārtībā (savā laikā kāds Darvina draugs viņam esot ieteicis nekad nepieminēt savās publikācijās reliģiju, un Darvins šo principu diezgan konsekventi ievēroja). Grāmatas spēks bija tieši tajā, ka tā nebija rakstīta kā pasaulsuzskata manifests, bet empīriskos faktos balstīts arguments, turklāt, kā izteicies ne viens vien dabas pētnieks, tajā izvirzītā teorija ļāva atrast kārtību un jēgu daudzo faktu gūzmā, kas cilvēkam par dzīvo dabu jau tolaik bija zināmi. Tomēr viņa laikabiedriem ātri kļuva skaidrs, ka, piekrītot Darvina izvirzītajām tēzēm, daudzi līdz šim pašsaprotami uzskati bija jāatzīst par visai apšaubāmiem. Reakcija bija acumirklīga un emocijām pārpilna. Piemēram, kapteinis Ficrojs jutās nodots, jo viņš bija tas, kas Darvinu paņēma līdzi ceļojumā uz Dienvidameriku ar kuģi Beagle un tieši ceļojuma laikā Darvins savāca lielu daļu materiālu, ko izmantoja savā grāmatā, bet Čārlzs Kingslijs, mācītājs, naturālists un bērnu grāmatas “Ūdensbērni” autors, Darvina iespaidā atzina, ka nav pamata iedomāties cilvēku kā “universa centru”. Darvins no visām šīm diskusijām centās pēc iespējas distancēties. Piemēram, slavenajā 1860. gada Oksfordas diskusijā par evolūcijas teoriju strīdējās bīskaps Vilberforss un Tomass Henrijs Hakslijs, Oldesa Hakslija vectēvs (un nevis Darvins). Diskusijas laikā Vilberforss Hakslijam vaicāja, vai viņam labāk patiktos, ja mērkaķis būtu viņa sencis pa vecātēva vai vecāsmātes līniju, uz ko Hakslijs atbildēja, ka labāk būtu, ja rados ir mērkaķis nekā izglītots cilvēks, kas diskusijā izmanto šādus argumentus.


Tomēr ir vērts pievērst uzmanību, lūk kam. Lai nu ko vēstīja Darvina teorija, tajā nekas nav teikts par dzīvības rašanos uz Zemes vai kur citur. SKDS jautājums ir vairāk nekā dīvains. Viena lieta, ka Darvins par to neizteicās, bet cita, ka evolūcijas un dabiskās atlases teorijas (kas nav viens un tas pats) pēc būtības nekā nevar pateikt par dzīvības rašanos, jo skaidro organismu un sugu attīstību, tātad pieņem dzīvību par jau esošu. Varbūt analoģija varētu būt ar skapja salikšanas instrukciju – parasti tajā nekas nav teikts par to, kas un kā skapi ir taisījis, tikai par to – kā salikt detaļas, kas jau ir radītas. Evolūcijas teorija neko nesaka par nedzīvo dabu vai Dievu, vai ko tamlīdzīgu.


Otra lieta, ka evolūcijas teorija, protams, nav pretrunā ar ideju, ka pastāv saprātīgs radītājs vai ka dzīvību radījis Dievs. Patiesībā grāmatas “Par sugu izcelšanos” rakstīšanas laikā Darvins, šķiet, tieši ir uzskatījis, ka Dievs ir radījis dabu, tās pamatprincipus un tad ļāvis pārējam notikt pašam no sevis. Viņa dēls Frānsiss vienā no tēva biogrāfijām citē viņa piezīmes, kurās Darvins izsauka šaubas, vai tik brīnumaina pasaule varētu būt radusies bez “Sākotnējā Cēloņa”, kas ir “saprātīgs prāts” (intelligent mind). Te gan jāpiebilst, ka dzīves beigās Darvins nosliecas vairāk uz agnosticisma pusi, proti, viņa attieksme pret kristietību bija diezgan skeptiska, bet viņš izvairījās pieņemt kādu konkrētu pasaules skatījumu. Tā ka paša Darvina atbilde uz SKDS aptauju droši vien būtu trešā: “Grūti pateikt.”


Grūti pateikt


Protams, aptaujas uzdevums ir noskaidrot nevis Darvina, bet Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret kaut ko, un, visticamāk, liela daļa aptaujāto diez vai iedziļinājās evolūcijas teorijas mērķos. Tā ka drīzāk aptaujā nevis mēģināts noskaidrot viedokli par minētajiem jautājumiem, bet fiksēta reakcija uz kaut kādiem atslēgas vārdiem – evolūcija, Darvins, Dievs, radītājs. Arī Gellapa aptauja viedokli par evolūciju saista ar jautājumu par ticību – “neticība” evolūcijai kaut kādā ziņā ir indikators attieksmei pret zinātni vai reliģiju vispār.


SKDS pētījuma rezultāti bija sekojoši: “43 % Latvijas iedzīvotāju domā, ka dzīvību uz zemes ir radījis Dievs (saprātīgais radītājs), bet 32 % uzskata, ka dzīvība uz zemes ir radusies evolūcijas un dabiskās atlases ceļā (Darvina pieeja). Salīdzinoši liela daļa aptaujāto (25 %) atturējās norādīt, kuram no šiem uzskatiem viņi piekrīt.” Turklāt, salīdzinot ar 2005. gadu, ir palielinājies to cilvēku skaits, kas piekrīt domai, ka dzīvība uz zemes radusies evolūcijas ceļā. Ko mums būs no tā visa secināt?


Neko daudz. Ja mēs neuztveram uzdotos jautājumus burtiski, bet kā indikatorus kaut kam citam, tad “kaut kas cits”, ko mēs gribam noskaidrot, nav saprotams, jo nav skaidri nosaukts. Teiksim, tas, ka 43 % domā, ka dzīvību radījis Dievs, varētu būt apliecinājums tam, ka latvieši ir reliģiozi, bet varētu arī to nenozīmēt. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa cilvēku, kam ir uzdots šis jautājums, ļoti reti sev vaicā – kas ir radījis dzīvību.


Atsaukšanās uz Dievu var būt ticības pazīme, bet varētu būt tā izvēle, kas cilvēkiem šķitusi mazāk pretrunīga viņu uzskatiem. Protams, arī tas būtu interesanti, ja šāds priekšstats būtu izplatīts, bet no konkrētā pētījuma arī šo secinājumu nevaram izdarīt. Ja mērķis bija noskaidrot latviešu reliģiozitāti, zināšanām par Darvinu vai attieksmi pret zinātni, tad viens pats jautājums mums nedod neko, tam vajadzēja parādīties komplektā ar citiem, vajadzēja kaut vai noskaidrot, vai cilvēks vispār nojaušs, kas ir Darvins un evolūcijas teorija (Gellapa aptaujā apmēram puse nevarēja pateikt, kas Darvins ir).


Vai viedoklis par to, kas ir radījis dzīvību, varētu būt būtisks? Vienā ziņā nē. Lieta tāda, ka patiesībā šobrīd neviens nezina, kā īsti radusies dzīvība, un neteiksim, ka šī neziņa ļoti ietekmē mūsu skatījumu uz pasauli. Un diez vai tas būtu liels ieguvums zinātnei, ja, teiksim, 70 % Latvijas iedzīvotāju šajā aptaujā apņēmīgi atbildētu, ka dzīvība uz Zemes radusies dabiskās atlases ceļā, lai gan viņi būtībā nesaprastu jautājumu un viņu atbilde balstītos nevis tajā, ko zinātniski var pierādīt, bet kādā zinātnes ideoloģijā. Manuprāt, šis nu ir viens jautājums, kurā viedokļu atšķirība ir pašsaprotama un nav vērts par to uztraukties. Cita lieta, ka būtu gribējies, lai vairāk cilvēku SKDS aptaujā būtu izvēlējušies trešo atbildes variantu. Visticamāk, šeit atkal jārunā par izglītību, tai skaitā dabaszinību pasniegšanu skolās. Galu galā izglītības uzdevums ir panākt ne tikai to, ka skolēns zina, kas ir posmkājis, bet viņš prot īstajā vietā un īstajā mirklī atbildēt: “Grūti pateikt.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit