JŪRA

"Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr...
Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju - man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija ceriīu, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt... tā.
Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.
(skan Ričardsa dziesma - man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)
Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.
Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava..."

- Ko tu tur lasi? - aizsmakušā balsī ierējās Katija.
Jaunais cilvēks satrūcies kaut ko klusi nomurmināja un steidzīgi iegrūda tikko lasīto vēstuli atvilknē.
- Tūlīt būs pusdienas, bet tev jāatnes tomātu mērce, - Katijas balsī jautās pavēlošs tonis.
Karstais āra gaiss neļāva jaunā cilvēka domām rast sistemātisku sakārtojumu; tās skrēja cauri viņa prātam neaizķerdamās, cita pēc citas. Agrāk es mēdzu saņemt šādas vēstules. Kur tagad ir palikusi tās rakstījusī - es nezinu. Kliedziet uz mani, skatieties pārmetoši, sitiet - un es vienalga nespēšu atbildēt. Nav sarežģītākas lietas par cilvēka prātu. Ir viegli paredzēt, kas notiks. Viss taču notiek tik vienādi, tik shematiski. Bet vēl nekad nevienam nav izdevies pateikt, atbildēt, Kāpēc tā... Kur slēpjas rīcības motivācija? Katram savs iemesls, bet Kāpēc? Kur ir cēloņi? Kas ir tos radījis? Reizē tik vienkārši un tik sarežģīti, tik grūti saprotami. Viņa toreiz teica: "Tev tā būs labāk.." Pie velna, kā cits var zināt, kā cilvēkam būs labāk? Un gadsimtiem ilgi viena un tā pati atruna. Un tai tic, to pieņem kā aksiomu. Vēlāk.. vēlāk aizmirst, aizmirst visu.. Cik es vēl par to domāšu, ir pagājuši vairāki gadi. Jaunais cilvēks piespieda sevi domāt par rītdienas jubileju: viņš un Katija dzīvoja kopā jau divus gadus. Viņu attiecības nevarēja saukt par romantiskām, tās veidoja drīzak divu cilvēku lietišķa koeksistence, un tomer tās bija, tās vismaz pastāvēja, salīdzinot ar šī laika pasaulei raksturīgo īslaicīgumu, straujo mainību un mūžīgo mētāšanos no vienas bedres otrā. Pirmie astoņi mēneši pēc Tās Dienas bija viena liela, apziņas gadu simtus gara mētāšanās starp sāpju pilnām realitātes atskārsmēm un aizmiršanos, starp patiesības mirkli un kārtējo bēgšanu. Tagad bija stabilitāte. Varbūt tā nebija īsta laime, tikai izmisuma saites starp diviem prātiem, ne sirdīm. Taču bija labi, labāk, nekā pirms tam. Kad nebija nekā.
Pie pusdienu galda viņš joprojām klusēja.
- Tu atkal pārlasīji vēstules? - Katijai nepalika apslēpts nekas. Pārāk labi viņa pazina sava drauga raksturu un domas. - Es saprotu, ir grūti. Taču tev ir jāpārstāj par tām domāt. Mēs abi zinām, nevar izstumt veselu dzīves periodu no apziņas tā, lai nepaliktu sekas, taču tev tomēr jādomā par to, kas tev ir un var būt, un būs, ja nekavēsies domās pie tā, kas ir aizgājis nebūtībā.
- Reizēm tā gribas piedzerties, - viņš novilka. - Kādreiz tas mēdza līdzēt.
- Tu pats tam netici.
- Neticu gan. Taču visu šo laiku es ne reizi es neesmu pieskāries alkoholam un joprojām tik bieži atceros. Varbūt mana dvēsele vienkārši asiņo un tā vien brēc pēc narkozes, bet es stūrgalvīgi atsakos to dot?
- Ir labi tā, kā ir, un bez tā mums abiem būtu daudz, daudz grūtāk. Nebojā to, šaustot sevi. Vienlīdz skaidrs ir tas, ka tu neesi vainīgs, kā tas, ka tā ir pagātne.
- Tu jau zini, ko es par to domāju. Un savas domas es nemainīšu.
- Reizēm es par to domāju.. Ja man nebūtu šīs manas traumas... vai tu ar mani kādreiz gulētu?
- Lūdzu, nerunā par to.. Es nezinu. Manā dzīvē nebūs vairs nevienas sievietes... Es domāju, tā, tieši kā sievietes...
- Veē pēc desmit gadiem tam nebūs nozīmes... Un pārgulēšana nebūt nenozīmē, ka tev šī sieviete ir kā sieviete. Liela daļa cilvēku tam nepiešķir tik lielu nozīmi. Un tu taču neesi šķīsts. Tev ir bijušas sievietes.
- Tas ir savādāk. Tieši tā, kā tu to domāji - garāmejot. Nepārdomāti un nesvarīgi. Tu man pārāk daudz nozīmē, lai es tāds būtu ar tevi.
- Es zinu. Tu šodien paliksi mājās?
- Droši vien nē.. Nē, man jāiet.
- Pasveicini jūru no manis. Ja vien tu spētu iedomāties, kā es reizēm gribu vienkārši pastaigāties gar jūras krastu! Ja es to varētu, tā vienkārši staigāt, droši vien tad šī vēlēšanās nebūtu tik skaudra, nebūtu tik daudz prieka.. Prieka par sajūtu, kailai pēdai pieskaroties smiltīm, pa reizei iekāpjot kādā steidzīgākā vilnītī.. Tas ir tāpat kā tev - pati vēlēšanās ir skaista, kamēr tās apmierinājums ir neiespējams.. Ja to varētu sasniegt, pirmā reakcija būtu mežonīga laime, taču pēc tam sekotu frustrācija. To tu zini ne sliktāk par mani, tikai centies aizmirst.
Jaunais cilvēks staveja istabā pie spoguļa un aplūkoja uz kakla pulsējošās vēnas. Tajās plūda viņa dzīve ar visām tās ilgām un sāpēm, atmiņu upe. Tik viegli būtu bijis to vienā vēzienā novirzīt citā gultnē, ļaut tai izplūst no krastiem un aizskalot visu sāpīgo. Cik reižu viņš tā bija stāvējis pēdējo gadu laikā? Vairākus simtus? Tūkstoti? Visa šī brīža dzīve sastāvēja no tādiem mirkļiem. Pludmales māja bija viņa patvērums un reizē nāves nometne. Šeit viņš uzturējās ik reizi, kad pārņēma īstas un asas atmiņu skumjas, ko nevarēja vairs remdēt apātijā vai loģiskos spriedumos. Kā šodien. Viņš izgāja uz terases. Viļņu troksnis pārmāca visas apkārtnes skaņas. Šodien jūra mani nesagaidīs. Šis ir īpašs vakars. Tā viņš mēdza teikt katru reizi. Kārtējā shēma, kuru neviens nebija veidojis, rakstījis. Tā nejauši notika pirmo reizi un neapzināti vienmēr atkārtojās.
Šī tomēr bija īpaša reize. Jūra trakoja, un pie tās nebija neviena paša cilvēka. Jauneklis, drēbes nenovilcis, iebrida līdz gurniem ūdenī. Viņš skatījās un skatījās tumšajās debesīs, bet jūra nestājās viņu aicināt savā klēpī. Vēl ne, māt, vēl ne šoreiz.. Es baidos. Tev es nekautrējos atzīt, ka tikai bailes liedz man tevi paklausīt. Katijai es nevaru to teikt. Viņas ticības dzīvei pamatakmens ir mana ticība, ko viņa neapzinās esam tik vāju, kāda tā reāli ir. Tu jau zini, māt, tu mani pazīsti kā neviens cits, tikai tu un vēl Mēness, mans tēvs.. Bet šodien viņa te nav, viņš ir paslēpies mākoņos, lai nebūtu mani jāsatiek.. Es viņu saprotu un atbalstu.. Ko viņš varētu man pateikt tādu, kas mani apmierinātu? Vīrišķa cietsirdība, zobus sakoduši, mēs paejam viens otram šodien garām. Nu es iešu prom arī no tevis, māt..
Viņš aizdedzināja sveci un nostatīja tai priekšā uz galdiņa krāsaina stikla plātnīti ar izgrieztiem ornamentiem. Caur tiem spīdošā gaisma spokaini atstarojās uz viņa kailās ādas un telpas sienas, griestiem, grīdas. Jauneklis aizdedzināja cigareti. Kad tā bija kārtīgi iedegusies, viņš ar nagiem noknieba mazu hašiša masas gabaliņu un uzlika to uz oglītes cigaretes galā. Brūnais brīnums izdvesa biezu dūmu strūkliņu; jauneklis ātri pielika tai stikla caurulīti un iesūca to sevī. Dūmi piepildīja plaušas un tūdaļ kā karsts vilnis iesitās galvā. Pēc vēl viena dūma ēnu kontūras kļuva asākas, tās it kā materializējās un kļuva telpiskas. Katra no tām elpoja savā ritmā, un katrai bija sava sāpe, savs stāsts stāstāms, bet nakts priekšā vēl solījās būt gara. Trešā reize; vēl dažas minūtes, un tad jau bezapziņa, kam cauri strāvoja paralēlās realitātes skaidrā uztvere. Nedz laiks, nedz telpas jēdziens netraucēja ar savu klātbūtni, taču eksistences robežas nebija sagrautas. Es pastāvu, kaut manis vairs nav. Es apzinos, kaut nespēju domāt. Acumirklīga laime un piepildījums, un reizē nāves demonstrācijas versija. Es zinu, ka elpoju, tikai tāpēc, ka dzirdu savu elpu. Tik skaļa, tik apdullinoša cauri visam šim klusumam. Vienīgā skaņa, kas notur mani pie zemes. Bet tā gribas vienkārši aizlidot... Nomirt? Nē! Bet arī nepalikt dzīvam.. Jauneklis iebāza roku zem spilvena. No pēkšņā sasprindzinājuma viņa piere norasoja sviedru lāsītēm, kad pirksti pieskārās vēsam metālam. Katru reizi šī spēle, atkal stāvot pie spoguļa un lemjot pašam savu likteni. Šoreiz viss joprojām bija citādi. Vai varbut..
Šāviens spalgi pārcirta sapņa dūmaku. Stikls līdz ar sveci sašķīda sīkās drumslās, telpa iegrima tumsā. Viss bija beidzies. Rīt būtu bijusi jubileja. Bet es neiešu atpakaļ, es vairs nevaru.
- Pasniedz, lūdzu, man sālstrauciņu, - palūdza Katija.