ECT noraida sūdzību par pārmērīgi ilgu tiesvedību Latvijā  (9)

Kā informēja Ārlietu ministrijas (ĀM) Preses un informācijas nodaļā, 2002.gada 3.septembrī ECT iesniegtajā pieteikumā pret Latviju Zuzane sūdzējās par vairāku Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantēto tiesību pārkāpumiem Latvijā.

Atsaucoties uz konvencijas 6.panta 1.punktu, kurā garantēta tiesas pieejamība, savlaicīga lietas izskatīšana un sprieduma izpilde, iesniedzēja sūdzējās par krimināllietas pirmstiesas izmeklēšanas neefektivitāti un ilgumu, kā rezultātā viņai bijusi liegta pieeja tiesai kriminālprocesā iesniegtās civilprasības izskatīšanai.

Atsaucoties uz šo pašu konvencijas pantu, iesniedzēja norādīja uz nesamērīgi ilgu civillietas par zaudējumu piedziņu izskatīšanu un tiesas sprieduma izpildes novilcināšanu. Pamatojoties uz konvencijas 13.pantu, iesniedzēja apgalvoja, ka Latvijā viņai nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, lai nodrošinātu krimināllietas savlaicīgu izmeklēšanu, vainīgo amatpersonu saukšanu pie atbildības un viņas tiesību uz īpašumu aizsardzību.

Iesniedzēja sūdzējās arī par tiesību uz īpašumu pārkāpumu, kas bija radies zvērināta tiesu izpildītāja vainas dēļ, novilcinot tiesas sprieduma par zaudējumu piedziņu izpildi.

2013.gada 21.maijā ECT visas minētās iesniedzējas sūdzības noraidīja kā acīmredzami nepamatotas, informēja ĀM.

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par nespēju realizēt tiesības uz pieeju tiesai kriminālprocesā iesniegtās civilprasības izskatīšanai ECT uzsvēra, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pants negarantē indivīdam tiesības panākt nodarījumā vainojamās personas nodošanu tiesai un saukšanu pie atbildības. Tāpat no šī konvencijas panta neizriet valstu pienākums radīt tādu tiesību sistēmu, kur zaudējumu piedziņas prasības tiktu izskatītas attiecīgajā kriminālprocesā.

Ņemot vērā, ka iesniedzējas prasību par zaudējumu piedziņu bija iespējams izskatīt civilprocesā un iesniedzēja šīs tiesības bija efektīvi un sekmīgi izmantojusi, ECT atzina, ka šajā lietā nav saskatāms tiesību uz pieeju tiesai pārkāpums.

Vērtējot iesniedzējas sūdzību par nesamērīgi ilgu viņas prasības par zaudējumu piedziņu izskatīšanu nacionālajās tiesās, ECT atzina, ka kriminālprocess un tam sekojošais civilprocess, kurā iesniedzēja centās panākt radušos zaudējumu atlīdzināšanu, šajā lietā ir jāvērtē kā vienots process. Līdz ar to kopējais procesa ilgums - tā samērīguma izvērtēšanai - bija seši gadi viens mēnesis un 13 dienas.

ECT atkārtoti uzvēra, ka, izvērtējot jautājumu par tiesvedības samērīgumu, tiek ņemti vērā konkrētās lietas apstākļi, lietas sarežģītība, iesniedzēja un attiecīgo valsts amatpersonu rīcība, kā arī iesniedzēja skarto interešu raksturs. Tiesa uzskatīja, ka šajā lietā zināma atbildības daļa par tiesvedības ilgumu - kopumā desmit mēneši - ir jāuzņemas pašai iesniedzējai. Iesniedzējai palielinot civilprasības apmēru, lieta tika nosūtīta izskatīšanai citai kompetentai tiesai - Rīgas apgabaltiesai, kur iesniedzēja savu prasību par civilprasības apmēra palielināšanu atkal atsauca.

Attiecībā uz tiesnešu rīcību ECT norādīja, ka, kaut arī civillietas izskatīšana Ogres rajona tiesā tika apturēta uz četriem gadiem un vienu mēnesi, gaidot izmeklēšanas pabeigšanu krimināllietā, šajā periodā tika veiktas vairākas darbības kriminālprocesā. Tiklīdz tiesa tika informēta par kriminālprocesa izbeigšanu, tika atsākta civillietas iztiesāšana, un iesniedzējas prasība par zaudējumu piedziņu tika izskatīta un apmierināta nepilna gada laikā. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ECT atzina, ka kopējais process - seši gadi viens mēnesis un 13 dienas - nebija pārmērīgi ilgs.

Līdzīgi ECT uzskatīja, ka viens gads viens mēnesis un 11 dienas, kas bija nepieciešams pilnīgai tiesas sprieduma izpildei, atbilda konvencijas 6.panta prasībām.

Vērtējot iesniedzējas sūdzību par viņas tiesību uz īpašumu pārkāpumu, ECT atzina, ka, nodrošinot īpašuma tiesību aizsardzību ar likumu, kā arī atlīdzību aizskāruma gadījumā, valsts bija izpildījusi pozitīvo pienākumu konvencijas 1.protokola 1.panta izpratnē. Arī attiecībā uz zvērināta tiesu izpildītāja darbībām tiesas sprieduma izpildes procesā, par ko īpaši sūdzējās iesniedzēja, ECT norādīja, ka likums paredzēja pietiekamus tiesību aizsardzības līdzekļus sūdzību par tiesu izpildītāju rīcību izskatīšanai.

Visbeidzot, ņemot vērā, ka ECT bija noraidījusi visas augšminētās iesniedzējas sūdzības kā acīmredzami nepamatotas, tika noraidīta arī iesniedzējas sūdzība par konvencijas 13.panta iespējamo pārkāpumu, jo jautājums par tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu nevar tikt vērtēts autonomi, nepastāvot kādam konvencijas substantīvā panta pārkāpumam.