Nesaņēmis atbilstošu militāru atbildi uz ielaušanos Ukrainai piederošā teritorijā, visai pasaulei melojot par neiejaukšanos kaimiņvalsts lietās, Krievijas prezidents to pašu pašlaik īsteno lielā Ukrainas austrumu daļā.
Zaļo "cilvēku" visai brīvā izturēšanās nerada iespaidu, ka viņu apkarošanai Ukrainas jaunā pagaidu valdība būtu ķērusies klāt ar visu nepieciešamo nopietnību. Lieldienu brīvdienas, protams, bija arguments spēka operācijas apturēšanai, taču notikumu gaita drīzāk liecina par to, ka Jaceņuka un Turčinova vadītā valdība ne vien nezina, kā rīkoties (tās rīcībā acīmredzot nav pietiekami profesionālas armijas un milicijas spēku vadības), bet arī joprojām neapzinās ar kādu pretinieku tai darīšana.
Tas nav pārsteigums, ka separātiski noskaņotie un bruņotie dažādas administrācijas ēkas sagrābušie nemiernieki tās nav atbrīvojuši – vienkārši nav saņēmuši šādu pavēli no Maskavas. Un to brīvprātīgi arī neizdarīs, ja vien pret viņiem netiks uzsākta profesionāli īstenota operācija.
Ukrainas valdības gauso rīcību varētu mēģināt izskaidrot ar vēlēšanos izvairīties no liekiem upuriem, kas acumirklī varētu izraisīt Krievijas armijas pārnākšanu pāri robežai, taču diezin vai no tā izdosies paglābties, ja šāds lēmums Kremlī jau ticis pieņemts.
Vismaz nopietnā Krievijas armijas grupējuma izvietošana un atrašanās Ukrainas tuvumā liek izturēties pret šādu iespējamību nopietni. Kijevas neizlēmība un lēnums var pamudināt bruņotos separātistus uz jaunu teritoriju sagrābšanu, atkārtotam provokācijām (pirmie šādi upuri jau bijuši) un arī to Maskava var pasludināt par pietiekamu ieganstu bruņota spēka ievešanai.
Lēmums par spēka operācijas veikšanu, bet vienkāršākiem vārdiem sakot – kara vešanu ir viens no smagākajiem. Un nevienam no malas – (nedz ES, nedz ASV) nav vajadzīgās autoritātes, lai pateiktu priekšā ukraiņiem, kur atrodas nepārkāpjamā sarkanā līnija, kuras otrā pusē ir vienīgi karš par Ukrainas pastāvēšanu.
Der atcerēties patiesību, ka palīdzība tiek sniegta tikai tam, kas aizstāvas. Pretējā gadījumā, ja tas nenotiek, nav jau kam palīdzēt. Politiski diplomātisku iemeslu dēļ neviena simpatizējoša valsts nedos padomu – ejiet un karojiet, taču arī neaicinās neaizstāvēties.
Šajā brīdī derētu ielāgot to, ka necīnoties par Austrumukrainu un to zaudējot, agresors var iegūt jaunu kārdinājumu – Kijevu. Arī tur netrūkst krieviski runājošu pilsoņu, varbūt pat vairāk par ukraiņu valodu dienu dienā lietojošajiem kijeviešiem, kurus arī rastos kārdinājums pasargāt. Turklāt tur esošo valdību Putins negrasās atzīt. Lietas jāskata nopietni, it īpaši tādēļ, ka neatkarīga Ukraina ar tās revolucionāro Maidanu ir milzīgs bieds un traucēklis Krievijas diktatoram un vismaz 80% Krievijas iedzīvotāju nav iebildumu pret kara vešanu Ukrainā.
Rietumiem, kas diezgan nepieklājīgi mierīgi noskatījušies Putina maršēšanā pāri Krimai uz Ukrainas austrumiem, šāda tālāka scenārija īstenošana var izraisīt nopietnas galvas sāpes. Tad nāksies atbildēt uz pašu nopietnāko jautājumu –kādā veidā Rietumi pasargās tik lielas valsts pastāvēšanu. Un ne tikai to vien – piemēram, lielākā daļa latviešu, lietuviešu, igauņu un poļu to apzinās aizvien labāk. Par laimi, to ko nevēlas saskatīt daudzi Rietumu – ASV, ES un Latvijas politiķi, ir pamanījuši NATO ģenerāļi.
Viņi pārmaiņas novērtējuši adekvāti, lemjot par militāro papildspēku izveidošanu Baltijā. Ukrainas piemērs liecina, ka aizstāvēties ir jābūt gataviem un tas var noderēt par vislabāko argumentu, lai izvairītos no paša ļaunākā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
