Veicot arheoloģiskos izrakumus pirms Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskā centra otrās kārtas – Zinātnes mājas – būvniecības, Pārdaugavā atrakti 17. gadsimta zviedru nocietinājumu fragmenti.
Kobronskansts (nosaukums radies no tās cēlāja zviedru pulkveža Samuēla Kobrona vārda) ir viens no trim galvenajiem nocietinājumiem, ko zviedri 17. gadsimtā ierīkoja dažādās vietās ap Rīgu, portālam "Delfi" pastāstīja arheologs Mārtiņš Lūsēns.
Nocietinājumi tika veidoti, lai pasargātu pilsētu no iebrucējiem. Pie tiem pieder atraktie būvju fragmenti Daugavas kreisajā krastā, kā arī Daugavgrīvas cietoksnis Daugavas lejtecē un citadele, kas bija blakus Rīgas pilij.
Pirmoreiz zviedru nocietinājumus no 17. un 18. gadsimta Daugavas kreisajā krastā atklāja pirms sešiem gadiem, kad tika būvēta LU Akadēmiskā centra pirmā kārta jeb Dabas māja. Toreiz tie tika atklāti tad, kad celtniecība jau bija sākusies. Mācoties no kļūdām, šoreiz arheoloģiskie izrakumi sākti agrāk.
"Bija trīs galvenie nocietinājuma punkti, kas nodrošināja Rīgas, kā vienas no tā laika Zviedrijas svarīgākajām pilsētām, aizsardzību. Kad zviedru karalis Gustavs Ādolfs II aplenca Rīgu 1621. gadā, kreisajā Rīgas krastā tika uzbērts zemes valnis, no kura veica Rīgas apšaudi. Savukārt tad, kad iestājās zviedru laiki, šis mazais nocietinājums ieguva stratēģisku nozīmi, jo aizsargāja pilsētu no Kurzemes puses, un no ceļa, kas nāk no Lietuvas, pa kurieni uzbrukumā Rīgai parasti nāca Polijas-Lietuvas karspēks," klāstīja arheologs Lūsēns.
Skansts – valnim līdzīgs veidojums – tika "uzmesta" kara laikā 17. gadsimta sākumā, bet 1641. gadā to paplašināja un tā ieguva klasisko piecstūra formu ar izvirzītiem bastioniem. 17. gadsimta laikā skansti vairākas reizes pārbūvēja, stāstīja Lūsēns.
Zviedru nocietinājumu teritorija atrodas no LU Akadēmiskā centra ēkas līdz dzelzceļam, kas iet pār Jelgavas ielu. Pie LU ēkas ir skansts jaunākā daļa. "Te, kur veicam arheoloģiskos izrakumus, atklājies skansts ārējais grāvis. Tas bija gandrīz skaidrs arī jau pirms izrakumiem, savietojot senos plānus ar mūsdienu situāciju un būvbedres novietojumu. Bija skaidrs, ka būvbedre atradīsies tieši virs skansts dienvidpuses aizsarggrāvja, daļēji ietverot sevī arī trijstūrveida nocietinājumu," skaidroja arheologs.
Trijstūrveida nocietinājumus sauc par ravelīniem. Tādus var atrast dažādās vietās apkārt skanstīm, kas zigzaga veidā izvietotas Daugavas kreisā krasta pusē. Kopumā apkārt skanstīm ir arī pieci bastioni un trīs ravelīni. Viens no ravelīniem atrodams tagadējo izrakumu vietā.
Visas koka konstrukcijas kopumā varētu būt aptuveni 115 metrus garas. Tās veido bijušā aizsarggrāvja malas, kuras nodrošināja to, lai grāvī esošais ūdens neizskalo zemju uzbērumus. Ja skanstis būtu veidotas no mūra, tad to jau varētu saukt par cietoksni – tāpat kā Daugavgrīvas cietokšņa gadījumā.
Pēc 17. gadsimta Kobronskants turpināja pastāvēt kā militārs nocietinājums. Pēc Ziemeļu kara tai gan vairs nebija tik liela nozīme. Savukārt 18. gadsimtā ap to sākas civilā apbūve. "Uz vienu brīdi 18. gadsimtā te pat ir iebūvēts Rīgas ķieģeļu ceplis, kur tiek ražoti ķieģeļi būvniecībai, bet tad 19. gadsimta sākumā, kad Krievijas impērija gatavojas Napoleona iebrukumam, skanstis atkal atgūst savu nozīmi," stāsta Lūsēns. Šajā laikā civilā apbūve tiek likvidēta un skansts atgūst savu nozīmi kā cietoksnis.
Līdz Krimas karam 19. gadsimta vidū skansts saglabāja savu nozīmi, bet pēc tam to pamazām sāka aizbērt. "Tad mainījās karošanas tehnoloģija, ieroču veidi. Skaidrs, ka skanstij vairs nebija tādas aizsardzības nozīmes. Karaspēki ir mobili, viņi var apiet apkārt un uzbrukt no pilnīgi citas vietas," skaidroja Lūsēns.
Krievijas impērijā tika nolemts visas skanstes nolīdzināt, līdz ar to izveidotie vaļņi tika izbīdīti pa grāvjiem un skanstes tika aizbērtas. "Apakšā palika visas šīs konstrukcijas, tās neviens nost nejauca. Arī tajos laikos cilvēki īpaši nepiepūlējās," atzīmēja arheologs.
Kā interesantu faktu viņš minēja to, ka skansts dienvidu daļa ar diviem bastioniem un vienu ravelīnu ir redzama pat vēl 20. gadsimta sākuma plānos. Ir pirms Pirmā pasaules kara tapis aerofoto no Torņkalna rajona, kur redzams šis veidojums. Tātad tajā laikā tas vēl ir bijis daļēji virs zemes redzams," tā Lūsēns.
Turklāt skanstī var atrast arī priekšmetus no 20. gadsimta sākuma. "Tas nozīmē, ka tad skansts vēl bijusi daļēji vaļā. Galēja aizbēršana, visticamāk, notika pēc Otrā pasaules kara, kad ierīkoja dārziņus, sakārtoja Mārupītes gultni, kas netālu ir ietecējusi Daugavā," teica arheologs.
Izrakumos atrodami priekšmeti arī no 17., 18. gadsimta. Galvenokārt tie ir militāra rakstura: lielgabalu lodes, lielgabalu granātas, šķembas. "Tāpat ir diezgan daudz monētu. Piemēram, no 17. gadsimta ir dažādu zviedru valdnieku nomināli, šiliņi, kas bija sīknauda tajā laikā. Ir arī 18. gadsimta krievu caru dažādu kalumu monētas," papildināja Lūsēns.
Izrakumu malā ravelīnā atrakta arī māja, kas pēc tajā esošajiem priekšmetiem un apdares atbilst 19. gadsimtam. Atrastas arī karavīru pogas un lielgabala ritenis. "Ritenis tāds, kurš ir uz koka lafetēm (pamatnēm) un ar četriem maziem riteņiem. Tādi parasti attēloti uz kuģiem, Acīmredzot, tā kā tam bijuši riteņi, tas bijis viegli transportējams un bīdāms," skaidroja arheologs.
Pēc viņa teiktā, visi atrastie priekšmeti nonāks Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Pārsteigums pētniekiem bijis tas, cik labi saglabājušās koka konstrukcijas.
Vienlaikus Lūsēns atzīst, ka cerējis šajā reizē atrast ne tikai koka, bet arī mūra konstrukcijas. Kad 2014. gadā cēla LU Akadēmisko centru, būvnieki atrada masīvu dolomīta akmens mūri bedrē, kur bija paredzēts filtrēt notekūdeņus. "Tātad vietām bijuši mūri, vietām – zemju vaļņi," viņš klāsta, piebilstot, ka, iespējams, bijis iecerēts kāds modernizācijas projekts, kuru nav paspēts realizēt, jo sākās Ziemeļu karš.
Izpētes process izrakumu vietā varētu noritēt vēl aptuveni mēnesi. "Lielākajā daļā sasniegts būvniecībai vajadzīgais dziļums, vēl palikusi ravelīna daļa, kas ir viena ceturtā daļa no būvbedres. Jautājums, cik ātri varēs izvest ārā visu zemi," skaidroja arheologs. Aprīlī jau vajadzētu būt ierīkotam būvlaukumam, lai varētu sākties būvniecība. Termiņi gan varētu mainīties, ņemot vērā, ka vēl nav izlemts koka konstrukciju liktenis, pieļāva Lūsēns.
Nākamie izrakumi vietā, kur atrodas skansts, varētu notikt "Rail Baltica" dzelzceļa līnijas izbūves laikā, jo tās vēl neizpētītā daļa atrodas zem tagadējās dzelzceļa līnijas Rīga-Jelgava. Arheologs prognozēja, ka tad izrakumu laikā atklātos līdzīgas lietas.
Ceturtdien, 16. februārī, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) notika tikšanās ar arheologiem, Kara muzeja pārstāvjiem, koku restauratoriem un citiem speciālistiem, kur tika lemts par koka konstrukciju tālāko likteni. Drīzumā plašākai sabiedrībai oficiāli plānots paziņot lēmumu.