Viņa uzvara vēlēšanās būs pienesums tajā pasaules jaunās kārtības ainavā, kādu nupat Minhenes drošības konferencē uzzīmēja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Vēl viens dūres uzsitiens pa Eiropas liberālo telpu pēc Donalda Trampa panākuma Savienotajās Valstīs un britu balsojuma par "breksitu". Un vēl viens Tramps – Eiropai pašai savs – gluži vai dubultnieks pēc aizokeāna ciltstēva ģīmja un līdzības.
Visas aptaujas apliecina Gerta Vildersa dibinātās Brīvības partijas absolūto popularitāti Nīderlandē, kur līdz parlamenta vēlēšanu dienai palicis mazāk nekā mēnesis. Uz migrantu krīzes, Eiropu apēnojušo terorisma draudu un eirozonas galvassāpju fona pretislamiskā un eiroskeptiskā retorika šķiet medusmaize daudziem nīderlandiešu vēlētājiem. Solījums, nākot pie varas, slēgt Nīderlandes robežas imigrantiem no musulmaņu zemēm, aizvērt mošejas un aizliegt korānu, atteikties no eiro un rīkot referendumu, lai valsts izstātos no vienotās Eiropas bloka atrod dzirdīgas ausis, jo daudziem šķiet pieņemama Vildersa paustā vēlējuma izteiksme – kaut jel Nīderlande vairāk līdzinātos Šveicei – Eiropas sirdī, bet ārpus Eiropas Savienības.
Liekot kopā nīderlandiešu noskaņojuma mozaīku, iznāk, ka Vildersa dibinātās Brīvības partijas politiskā platforma, kas būvēta uz pretdarbību "Nīderlandes islamizācijai", pašreizējos apstākļos ir vienkārši lemta panākumam. Nīderlandē ir spēcīgas eiroskeptiķu pozīcijas, un mēdz teikt, ka šī valsts ir otrā kandidāte uz izstāšanos no Eiropas Savienības pēc Francijas. Vildersam atliek vien enerģiski darbināt pret Eiropas Savienību vērsto aso kritiku un pretislamisko retoriku. Kādā no intervijām viņš pielīdzināja mošejas nacistu tempļiem, bet korānu – Hitlera autobiogrāfijai "Mein Kampf". Viņa vienpadsmit punktu programma sola "deislamizēt" valsti, un ne katrs balsotājs iedziļinās faktā, ka daži no Vildersa sludinātajiem mērķiem ir pretrunā ar konstitūcijas garantēto reliģiju brīvību.
Pabrīnīties var par Nīderlandes Trampa tēla pārsteidzošo līdzību ar okeāna viņā krastā vēlēšanu uzvaru guvušo miljardieri. Tāds pats gaišu matu ērkulis, emocionāla runas maniere, saziņa ar sociālā tīkla Twitter starpniecību un pozitīva attieksme pret Maskavas politiku. Viņa lozungs "Mēs atkal padarīsim Nīderlandi varenu" ne ar ko nav sliktāks par Trampa "Vispirms – Amerika". Vilderss nenoliedz, ka viņam pastāv idejiska nabas saite ar Trampu, un viņš pat braucis uz ASV republikāņu kongresu Klīvlendā, demonstrējot atbalstu miljardierim.
Varas iestādes uz laiku atteikšoties no parlamenta vēlēšanu rezultātu apstrādes ar datorsistēmu palīdzību, - lai nepieļautu hakeru ietekmi uz balsošanas iznākumu. Brīvības partijas uzvara Nīderlandē arī ar biļetenu manuālu skaitīšanu ir garantēta, bet Gertam Vildersam tikpat kā nav izredžu kļūt par jaunās valdības galvu, jo citas partijas nealkst iekļauties koalīcijā ar Brīvības partiju. Spriežot pēc jaunāko aptauju rezultātiem, Vildersa rokās varētu nonākt 30 no 76 mandātiem, kas nepieciešami koalīcijas veidošanai. Premjers Marks Rute izslēdzis, ka biedroties ar uzvarētāju varētu viņa vadītā liberālā Tautas partija par brīvību un demokrātiju (VVD) partija, kas ir tuvākā Vildersam platformas un atbalstītāju skaita ziņā.
Kā izskatīsies tradicionālo politisko spēku centieni pretstatīt galēji labējiem savu stratēģiju, kas balstīta uz gadsimtiem lolotajām kosmopolitisma un liberālisma vērtībām? Iespējams, tas izskatīsies pēc īslaicīgi vadāma haosa. Visas vairāk nekā 25 vēlēšanu dalībnieces partijas, protams, nebrāļosies un neiekļausies vienā blokā. Pēc ekspertu slēdziena, alternatīvajā koalīcijā varētu piedalīties vismaz piecas partijas, un pat to saliedētība nebūs tik monolīta, lai garantēti izvairītos no iekšpolitiskās nestabilitātes. Neviens nedod šādai koalīcijai ilgdzīvošanas prognozi, kas nozīmē, ka jaunas vēlēšanas nīderlandiešiem tad nebūs jāgaida ilgi.
Sevišķi pēdējos pāris mēnešos Vildersam ir izdevies izvirzīties pārliecinošā vēlēšanu skrējiena vadībā, bet šajā gadījumā nav vērts absolutizēt Krievijas maigās varas un maskaviešu izvērstu kibernētisko uzbrukumu lomu. Tiesa, virkne pazīmju liecina, ka Nīderlandes sabiedriskās domas ietekmēšanā Maskava jau ir ievingrinājusi roku. Nesen Nīderlande apsūdzēja Krieviju kiberuzbrukumos. Divas krievu hakeru grupas centušās iegūt valdības un premjera biroja darbinieku datus. "The New York Times" apgalvoja, ka Krievija varējusi izmantot tā sauktos ietekmes aģentus, lai ietekmētu referendumu par Ukrainas un ES asociācijas līgumu pērn. Avīze atsaucās uz Nīderlandes drošības dienesta AIVD ziņojumu, kurā uzsvērts, ka Maskava izmantojusi "daudzu gadu gaitā izveidoto kontaktu tīklu". Viens no piemēriem – krievu cilmes politologs Vladimirs Korņilovs, kurš nodibinājis Eirāzijas pētījumu centru un rīkojis kampaņu pret Ukrainas un ES asociācijas līgumu, uzdodoties par "ukraiņu emigrantu Hāgā". Pat "The New York Times" ir spiesta atzīmēt, ka izmērīt Krievijas iejaukšanās mērogu ir ļoti sarežģīti, jo Maskavas pūliņi tiek ieguldīti "ēnas zonā starp diplomātiju un speciālo dienestu darbošanos".
Bet Maskavai nebūt nav pārlieku jāpūlas ar iejaukšanos Nīderlandes vēlēšanās, kas attiecas uz Vildersa popularizēšanu. Viņš ar saviem domubiedriem jau pēdējos 15 gados ir darījis pietiekami daudz, lai tagad varētu nostāties uz protesta pjedestāla un gaidīt sev labvēlīgu balsojumu. Savā lomā viņš allaž ir juties ērti, bet šodien viņa komforta sajūtu palielina "breksita" pēcgrūdienu gaidas. Vilderss lēš, ka pēc britu piemēra citām valstīm būs vieglāk pieņemt identisku lēmumu. Eiropas Savienības beigu sākums ir jau sācies, pasludina Eiropas Tramps.
Šā gada vēlēšanu virtene "vecajā kontinentā" dos skaidrāku priekšstatu par Eiropas Savienības un NATO nākotni. Izskatās, ka šī aina nebūs nekāda rožainā. Bet katrā ziņā tā ļaus pārliecināties, vai Eiropā ir tikpat vienkārši pielietot Savienotajās Valstīs iemēģinātos vēlēšanu ietekmēšanas instrumentus – viltus ziņas, apmāna vietnes, Krievijas ievingrinātos propagandas paņēmienus un "Russia Today" tehnoloģijas.