Foto: F64
Latvieši nekad nav bijuši kautri vietsēži, tādi nav un nebūs. No aizgājušo laiku kuršu jūrasbraucējiem, Vidzemes hernhūtiešiem un Hanzas tirgotājiem līdz atklājējiem, veiksmīgiem uzņēmējiem un izciliem māksliniekiem – 20. gadsimtā esam devušies ārpus Latvijas un atstājuši savas pēdas pasaulē. Šī ir realitāte un mūsu identitātes daļa. Šī brīvība dzīvot bez necaurstaigājamām robežām un lemt savu likteni ir arī vērtība, par ko caur gadu simtiem un vēl nesen ir sapņojuši un pat cīnījušies mūsu priekšgājēji. Latvija nerepatriēs visus aizbraukušos un neslēgs robežas. Tāpēc mūsu vienīgais ceļš ir atvērt savas domāšanas robežas laikmeta realitātei un tālredzīgi augt par lielu tautu, kas spēj attīstīties pāri ģeogrāfiskajām robežām.

Ārpus Latvijas robežām pastāv vesels Latvijas novads: nu jau ap 370 000, Eiropā vien – ap 240 000, kā Jelgava, Liepāja un Daugavpils kopā, kas, dzimstot mazuļiem un pievienojoties jaunaizbraucējiem, aug par vēl vienu Kuldīgu gadā. No ārzemēm uz Latviju tās piederīgie ik gadu nosūta vairāk nekā pusmiljardu euro – tuvu tam, kādi ir valdības gada tēriņi valsts aizsardzībai un veselības aprūpei kopā.

Gan pieredzes sūrumu, gan domas svaigumu iemieso simtiem starptautiskajā biznesa vidē apbružājušos un pašpārliecību ieguvušu jaunuzņēmēju, ārvalstu veselības aprūpes sistēmu pārvaldību iepazinušu mediķu un starptautisko organizāciju ekspertu. Strauji aug kultūras kopu skaits – uz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem no ārzemēm pieteicies vairāk nekā tūkstotis kordziedātāju un dejotāju no Eiropas un vēl 700 no citām pasaules daļām. Ārvalstīs augot gados un domās jaunu, daudzveidīgu latviešu skaitam, paplašinās arī latvietības un valstspiederības definīcija. Vārdi "diaspora", "emigranti", arī "trimda" vairs neaptver latviskās piederības un vienlaikus atšķirīgās dzīves pieredzes jēgu, un tam meklējams jauns vārds.

Jau pirms vairāk nekā simt gadiem Latvijas valstij būtiskas idejas veidojās arī ārpus tās zemes. No muzikālām, kultūras un izglītības veicināšanas biedrībām Pēterburgā un Maskavā izauga strēlnieku un bēgļu palīdzības organizācijas. Tajās pulcējās sabiedriskie darbinieki, strādnieki, studenti un citi, kas kļuva par savas tautas atbalsta un valstiski, politiski, ekonomiski nozīmīgu ideju avotu.

Latvijas valstij nu stāvot uz savas otrās simtgades sliekšņa, šāds briedums arvien spēcīgāk jaušams arī ārlatviešu biedrībās. Tās atgādina mazas valstis: veido un uztur skolas, korus un medijus, krāj, administrē un velta naudu un laiku Latvijas kultūras un tēla nešanai pasaulē, veicina latviešu dizaina un citu preču eksportu un investīcijas Latvijā, brīvprātīgi organizē vēlēšanas un drīkst apliecināt cilvēka piederību latviešu tautībai. Ne tikai tradīcijām bagātajās trimdas biedrībās, bet arī jaunākās emigrējušo organizācijās no Īrijas līdz Luksemburgai un pat Turcijai un Ukrainai ap gaišu un stipru latviešu enerģijas uzjundītajām domām un iniciatīvām veidojas mākslas, kultūras, izglītības, uzņēmējdarbības un pilsoniskas līdzatbildības sabiedriskie kodoli, kas paplašina Latvijas robežas.

Vai tas ir zaudējums vai iespēja? #GribuTeviAtpakaļ vai pazudušie dēli? Par to minstinājusies gan valsts, gan sabiedrība. Ar skatu uz otro simtgadi nu tiek sperti pirmie valdības soļi ilgtermiņa redzējuma, politikas un finansējuma pārvaldības skaidrības virzienā, un šis darbs ir jāturpina. Arī paši aizbraucēji minstinās – daļā nostiprinās atstatu pašpiederības sajūta, nereti pat Latvijas noliegums, bet arvien lielākā skaitā cilvēku aug arī tiešas iesaistes vēlme. Tā izpaužas gan kā emocijās balstīta nostalģiska kultūrvilkme, gan kā starptautiskajā pieredzē tapušas atziņas par Latvijas nākotnes virzību. Vai kavēties domās un dziesmās par Latvijas spozmi, vai arī aktīvi līdzdarboties tās veidošanā? Vai runāt "tikai labu", vai tomēr dot arī to veselīgo (paš)kritikas devu, kas ir ikvienas tautas un valsts tālākas izaugsmes nosacījums?

Izeja no šādas bremzējošas minstināšanās ir izlēmīga nostāja, ka visi esam savējie, un praktisku sadarbības tiltu veidošana. Satversmes ievads neuzliek robežas latviešu nācijas pastāvēšanai un attīstībai. Ir pienācis laiks jaunam Latvijas vēstījumam – un tā iedzīvināšanai skaidrā stratēģijā un reālos kopīgos darbos – par Latvijas tautas saliedētību ne tikai pāri reģionu, tautību vai pasu krāsas atšķirībām, bet arī pāri Latvijas robežām.

Līdzīgi kā 1917. gadā paplašināt topošās Latvijas robežas ļāva Latgales kongress, 2017. gadā ir pienācis laiks kopīgi pāraugt mītu par Latviju kā mazu valsti Eiropas nomalē, jo Latvija Eiropā un pasaulē iesniedzas tik tālu, cik tās cilvēki un viņu domas un darbi. Tagad Eiropa un pasaule ir Latvijas daļas, ne tikai otrādi.

Eiropas Latviešu kongress, kas norisināsies no 28. līdz 30. jūlijam, ir praktisks apliecinājums ārvalstīs mītošo latviešu gatavībai veidot jaunu attiecību modeli ar Latviju. Tas ir balstīts līdzvērtīgu partneru divvirzienu dialogā un sadarbībā. Kongress ir kā satikšanās vieta, telpa un laiks: no vienas puses, Latvijas cilvēkiem ar pasaules pieredzi, kas vēlas dalīties ierosmēs un dot savu ieguldījumu valsts izaugsmē, un, no otras puses, tiem Latvijas sabiedriskajiem darbiniekiem, uzņēmējiem, domnīcām, medijiem, ierēdņiem, kultūras cilvēkiem un citiem domubiedriem, kam ir interese par šo redzējumu, saziņu un sadarbību vēl ilgi pēc kongresa noslēgšanās.

Sadarbība kongresā izpaudīsies un veidosies darba diskusijās par plašu nozaru loku, kontaktbiržās partnerību dibināšanai un turpmāku praktisku iniciatīvu apkopošanā. Eiropas Latviešu kongress ir kā atgādne Latvijai, ka tās izaugsmei kritiski nepieciešams apvienot vietējos centienus ar to spēku, kas ir mūsu cilvēkos ārpus Latvijas, – neatkarīgi no tā, vai viņi šobrīd plāno vai neplāno atgriezties. Mūsdienu mobilajā pasaulē emigrācija vairs nav neatgriezeniska likteņizvēle un neliedz būt piederīgam, iederīgam un noderīgam. Nepiesaistīt šīs ārlatviešu zināšanas, kontaktus, darbaspēku un ekonomiskos sakarus, starptautisko redzamību vai pat Latvijas interešu aizstāvības iespējas starptautiskās organizācijās ir greznība, ko Latvija pašreizējā ekonomiskajā, demogrāfiskajā un ģeopolitiskajā situācijā nevar atļauties.

Tas ir paveicams tikai patiesā partnerībā starp valsti un pasaules latviešu organizācijām un kopienām. Arī tām tāpēc jāiet laikam līdzi, lai dotu pilnvērtīgu ieguldījumu Latvijas stiprināšanā – paplašinot savu dalībnieku loku, vienojoties kopīgā vīzijā, dodot ieguldījumu un paužot savu balsi Latvijā. Jāturpina ceļš uz to, lai mūsu organizācijas būtu tikpat dzīvas un daudzveidīgas kā visi, kam svarīga Latvija un latviešu valoda, neatkarīgi no viņu mītnes zemes, pases vai ādas krāsas, gadu skaita, pārliecības vai orientācijas. Tas nozīmē saglabāt pamatu pamatus latviskās kultūrvides un identitātes kopšanā, kā arī spert soli tālāk.

Strauji zūdošo latviešu valodas prasmju uzturēšanai ir būtiski stiprināt valodas mācību sistēmu ārvalstīs, un ar "latvisku" jāsaprot arī tāda izglītība, kas iedzīvina Latvijas pilsoniskai piederībai un darba tirgum kritiski nepieciešamas kompetences, medijpratību un kritisko domāšanu. Mums kopīgajā lietā jāiesaista daudz plašāks interešu un gadagājumu spektrs: no možiem pensionāriem, pragmatiskiem uzņēmējiem un nozaru profesionāļiem līdz entuziastiskiem vides vai cilvēktiesību aizstāvjiem, sportistiem, studentiem vai grūti iekustināmiem pusaudžiem. Mums jāveido cieša sadarbība ar tiem Latvijas cilvēkiem, kas ar pasaules pieredzi atgriezušies Latvijā, jo viņi ir mūsu spoguļattēls, kas veido atpakaļvedošu tiltu. Mums pasaules latviešu domnīcā – pāri paaudzēm, kontinentiem, profesijām un pārliecībām – jāliek kopā ilggadējā pieredze un jaunas idejas, lai atjauninātu vienojošos pamatprincipus par savu lomu un ieguldījumu saliedētas un stipras Latvijas veidošanā.

Eiropas Latviešu kongress un tā izskaņā gaidāmā Pasaules Latviešu konference būs pirmā iespēja visiem darboties kopīgi – veidojot Latvijas simtgades ceļa karti. Tajā apkoposim gan uz nākotni vērstas idejas, gan praktiskas sadarbības iniciatīvas. Lai tā būtu sava dzimtā novada mājaslapas iztulkošana jaunapgūtajā svešvalodā vai medicīnas studenta uzņemšana pieredzes apmaiņai pie ārvalstīs praktizējoša mediķa, katra konkrēta apņemšanās būs liecība jēgpilnai latvietībai. Šo ideju un iniciatīvu īstenošana pēc kongresa būvēs dzīvu ikdienas pārrobežu saikni ar Latviju. Tas var likt pamatus jaunai latviskās piederības paradigmai, kas, sakņojoties mūsu zemē, tomēr sniedzas daudz tālāk. Kā mākoņdatne, kur gan gūt savai identitātei būtisko piesaistes sajūtu, gan ieguldīt savu radošo, ekonomisko vai intelektuālo devumu – arī pāri robežām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!