Foto: Shutterstock
Nav lielāku sāpju kā apziņa, ka pasaulē ir zāles vai ārstēšanas metodes, kas tavam nedziedināmi slimajam tuviniekam ļautu dzīvot vēl gadu, divus vai ilgāk, bet tās nav pieejamas, jo mūsu valsts par tām vienkārši nemaksā. Ar šādu realitāti Latvijā ik dienu sastopas tūkstošiem smagi slimu cilvēku un viņu tuvinieku. Palīdzēt pilnīgi visiem diemžēl nav iespējams. Taču arī Latvijā ir jādomā par to, kā panākt plašāku jaunāko terapiju pieejamību, izstrādājot skaidrus kritērijus to pielietošanai tām pacientu grupām, kurām šīs zāles sniedz vislielāko efektu.

Dzīvildze – ne tikai ekonomiska, bet arī ētiska kategorija

Jautājums par medicīnas sasniegumu izmantošanu, lai cilvēki dzīvotu veselīgāk, ilgāk un kvalitatīvāk, ir aktuāls visā pasaulē un cieši saistīts ar ekonomiku. Vai jaunās zāles un terapijas metodes smagi slimu pacientu aprūpei, kas ir arī dārgākas, tiešām sniedz ekonomisku ieguvumu sabiedrībai? Šo diskusiju vienmēr pavada atsauce uz dzīvildzi – laiku, ko pacients, saņemot atbilstošu ārstēšanu un aprūpi, varētu nodzīvot, neskatoties uz slimību. Taču runa nav tikai par ekonomiku, bet arī ētiskiem un cilvēciskiem aspektiem.

Kāda ir cilvēka dzīves vērtība? Vai tā ir izmērāma naudā? Vai tas ir tik, cik cilvēks būtu spējīgs samaksāt valstij nodokļos visas savas dzīves laikā, ja būtu vesels un justos labi? Vai tam ir jāpieskaita arī cilvēka dzīves labie darbi, mīlestība, ko viņš kādam dāvājis, padarot šo pasauli labāku? Un cik maksā dažas šīs dzīves dienas, mēneši, gadi? Varbūt šis laiks kādam ir svarīgākais visā dzīvē, bet kādam sagādā vien ciešanas un nožēlojamu eksistenci. Robeža starp šīm situācijām ir ļoti trausla, un pareizā atbilde katram būs sava: valsts ierēdņiem, kas dala veselības naudu, – viena, slimajam, kas vēlas redzēt uzaugam mazbērnu, – cita, bet ārstam, kam jāpaziņo bēdīgā dzīvildzes prognoze vēža slimniekam, – atkal sava.

Lai pārrunātu šos sarežģītos jautājumus, SUSTENTO Pacientu informācijas un tiesību aizsardzības centrs aicināja uz diskusiju mediķus, pacientu organizāciju pārstāvjus, psihologus un citus speciālistus.

Kāda jēga dzīvot?

Jautājums par dzīves kvalitāti un dzīvildzi ļoti būtisks ir tieši hroniski slimajiem pacientiem, kam slimība ir daļa no dzīves – ar sāpēm, sliktu pašsajūtu, fiziskiem un garīgiem ierobežojumiem, kas bieži ieslēdz četrās sienās un liek justies nevajadzīgam.

Tajās daudzajās reizēs, kad Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija SUSTENTO pacientu interešu aizstāvības vārdā runā ar valdību, Veselības ministriju, politiķiem par pacientu stāvokļa uzlabošanu, bieži galvenais arguments ir viens – "mums nav naudas". Arvien biežāk to papildina arī cits: "Vai tiešām sabiedrībai par to (zālēm, ārstēšanu, palīglīdzekļiem) ir tik dārgi jāmaksā?" To turpina pavisam traģiskais: "Vai jūs tiešām domājat, ka šiem cilvēkam ir jēga dzīvot? Vai, ļaujot nodzīvot mēnesi, divus vai gadu ilgāk, cilvēkam ar to būs līdzēts?" Atrast pretargumentus šādos brīžos ir ļoti grūti, jo jautājums par dzīvošanas jēgu šķiet absurds pēc būtības.

Svarīga arī dzīves kvalitāte

Izvērtējot ārstēšanas rezultātus, svarīgi runāt ne tikai par dzīvildzi, bet arī dzīves kvalitāti – lai pacients ne tika izdzīvotu, bet arī dzīvotu pilnvērtīgu, kvalitatīvu dzīvi un justos labi pēc iespējas ilgāk. Piemēram, Eiropā veikta prostatas ļaundabīgā audzēja pacientu, aprūpētāju un veselības profesionāļu aptauja atklājusi, ka bailes no nāves šiem slimniekiem nemaz nav pirmajā vietā, bet gan bažas par dzīves kvalitāti, piemēram, intīmajām attiecībām ar partneri vai sliktu pašsajūtu. Lai šo kvalitāti panāktu, ir nepieciešami jaunākās paaudzes medikamenti, kam ir mazākas blaknes un labāka panesamība, kas ļauj labi justies pat tad, ja slimībai jau ir metastātiska forma. Svarīgs dzīves kvalitātes aspekts ir arī, piemēram, neiroloģijā, kur tieši jaunās ārstēšanas tehnoloģijas var nodrošināt pacientiem labāku dzīves kvalitāti.

Cik taisnīgi ir ārstēt vienus, bet citus ne?

Diemžēl apbrīnojams ir politiķu naivums, domājot, ka veselību var nopirkt par ļoti mazu naudu. Arī zemā izpratne par veselīgu sabiedrību kā pamatu ekonomiski attīstītai valstij veicina to, ka darbspējīgi cilvēki netiek uzskatīti par vērtību.

Kā palīdzēt cilvēkiem, kuri slimo ar retām slimībām, dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi? Vai 5000 eiro, ko reizi divos mēnešos atvēlēt 25 cilvēkiem, nav nauda, ko valstij vajadzētu spēt atļauties, lai cilvēkiem nebūtu jāiegūst invaliditāte?

Latvijā tiek zaudētas darba rokas, jo nav parēķināts, ka atsevišķām pacientu grupām jaunāku, efektīvāku zāļu iekļaušana kompensējamo zāļu sistēmā ilgtermiņā sniegtu milzīgu ieguvumu. Diemžēl mūsu valstī nav modē pasaulē arvien populārākie veselības ekonomisti, kas rēķina veselībā ieguldītās valsts naudas atdevi ilgtermiņā. Viņi spēj pierādīt, ka tas, kas īstermiņā veselības budžetam šķiet kā lieli izdevumi, nākotnē nesīs nesalīdzināmi lielākus ietaupījumus.

Jā, palielināt dzīvildzi pilnīgi visiem slimajiem nespēj neviena, pat visbagātākā valsts pasaulē. Taču tas nenozīmē, ka risinājumu nav. Viens no tādiem ir ņemt vērā attīstīto valstu pieredzi un izstrādāt skaidrus ekonomiskos un sociālos kritērijus jaunāko terapiju iekļaušanai kompensācijas sistēmā – īpaši tad, ja pacientu skaits kādā diagnožu grupā ir neliels un valstij paredzamās izmaksas būtiski nepieaug. Piemēram, precīzi nosakot to pacientu grupu, kas, pielietojot atbilstošu terapiju, pat metastātiska vēža gadījumā var nodzīvot vairāk nekā 50 mēnešus, kas valstij nozīmē būtisku ekonomisko ieguvumu.

Jāpārvērtē laika nozīme

Par laimi vai nelaimi, cilvēks ir būtne, kas visbiežāk dzīvo šodienai un neapzinās savu mirstību. Smagās slimības, sāpes, nāve – to visu slāpē aizsardzības mehānisms "tas nav par mani". Arī politiķi, runājot par mazo veselības budžetu, kurā trūkst naudas tam, lai cilvēki Latvijā dzīvotu ilgāk un labāk, runā "par politiku". Nedomājot, ka veselības politika – tas ir stāsts arī par viņiem pašiem, viņu tuviniekiem, kurus, tāpat kā jebkuru, negaidīti var skart smaga slimība, kad ikviena nodzīvota diena, nedēļa un mēnesis ir kā milzīga dāvana.

Slimajiem savā slimībā ir savas prioritātes – viņiem nav spēka cīnīties, lai politiķi katru nodzīvoto mēnesi un gadu cilvēka dzīvē sāktu uztvert kā vērtību. Tāpēc par tiesībām uz garāku un kvalitatīvāku dzīvi ir jācīnās kopīgiem spēkiem – gan pašiem slimajiem un viņu tuviniekiem, gan mediķiem, gan visiem, kas nav vienaldzīgi pret citu sāpēm. Un pirmais solis šajā cīņā ir diskusija sabiedrībā par šīm tēmām, veicinot gan politikas veidotāju, gan ikviena sabiedrības locekļa izpratni.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!