Daži bērni 5-7 gadu vecumā nāves neatgriezeniskumu tā īsti vēl neizprot, tāpēc viņiem šo faktu nākas atgādināt vairākkārt, stāstot, ka tuvais cilvēks ir miris un vairs nekad neatgriezīsies. Tomēr jāatceras, ka sērot par aizgājēju bērni mācās no tiem pieaugušajiem, kuri par viņu rūpējas. Ja pieaugušie šajā situācijā cenšas saglabāt aukstasinību, lai it kā nesāpinātu bērnu, un neizrāda savas patiesās jūtas, mazais domās, ka jūtas ir jāslēpj un nav jāuzdod lieki jautājumi.
Lai arī bērnu reakcija ir citāda nekā pieaugušajiem, viņi tiešām dziļi sēro. Tas, kas lielajam var būt tukšums sirdī, mazulim var izpausties kā vēdera sāpes. Viņš var zaudēt apetīti, slikti gulēt, nespēt koncentrēties skolā. Iespējama atgriešanās pie agrākās uzvedības, piemēram, bērns var atsākt slapināt gultā vai viņam var uznākt dusmu lēkmes.
Bērni, tāpat kā pieaugušie, pārdzīvo vairākas dvēseles sāpju stadijas. Pirmais ir šoks. Tam seko aizvainojums un dusmas, un visbeidzot - samierināšanās. Šīs stadijas var savstarpēji pārklāties un turpināties vairākus mēnešus vai pat ilgāk. Līdzšinējā pieredze liecina, ka bērna izjūtas mainās ļoti strauji - vienā brīdī viņš var skumt par aizgājēju, bet tūlīt jau aizrautīgi spēlēties ar draugiem.
Rituālu ievērošana – labas zāles mazajai sirsniņai
Nāves radīto pārdzīvojumu mazināšanā ārkārtīgi liela nozīme ir rituāliem. Piemiņas dievkalpojums, vāķēšana un pati bēru ceremonija bērnam var likt apzināties, ka cilvēks, kuru viņš tik ļoti mīlējis, vairs nekad neatgriezīsies. Ar bēru ceremoniju bērns it kā novelk robežu, aiz kuras atkal sāksies ierastā dzīve.
Ļaujiet bērnam kavēties atmiņās! Kopīgi apskatiet fotogrāfijas un videofilmas. Kaut arī atmiņas vēl ir pavisam svaigas un sāpīgas, bēdas remdējot, ir ļoti svarīgi atcerēties visu labo, kas saistīts ar aizgājēju. Pozitīvas atmiņas ir kā silta villaine, kas klājas pāri saltajai un skaudrajai zaudējuma izjūtai.
Pareizie vārdi – konkrēti, bet saudzējoši!
Ar bērnu par nāvi vajadzētu runāt tieši un konkrēti, tomēr iejūtīgi. Pieaugušo izturēšanās veidam un rīcībai jābūt tādai, kas mazo pārliecina, ka viņa reakcija ir svarīga. Sarunu sākt varētu šādi: "Man tev kas jāsaka. Kaut kas ļoti bēdīgs. Šorīt nomira vectētiņš."
Ja bērnam rodas jautājumi, uz tiem jāsniedz godprātīgas atbildes; tiesa, bez šausminošu detaļu izklāsta. Piemēram: "Vai atceries, ka vectētiņam operēja sirdi? Pēc operācijas viņam sākās infekcija, un vectētiņš saslima ar plaušu karsoni. Parasti šo slimību izdodas izārstēt, bet vectētiņš slimošanas laikā bija zaudējis daudz spēka, tāpēc zāles nepalīdzēja - viņš nomira."
Pēc tuvinieka nāves bērns sāk uztraukties ne tikai par citu mīļo cilvēku, bet arī par savu personisko drošību. Ja mazo satrauc doma par to, ka vēl kāds tuvinieks vai arī viņš pats varētu nomirt, vajadzētu viņu mierināt, pārliecinoši stāstot - mēs kopā ar tevi dzīvosim vēl ilgi, ilgi, tomēr kādu dienu mums visiem būs jāmirst. Lielākā daļa cilvēku nodzīvo līdz sirmam vecumam, un tad jau tu būsi izaudzis liels, kļuvis patstāvīgs, būs pašam sava ģimene un māja, par ko rūpēties.
Dažkārt bērni kļūst pārlieku piesardzīgi - viņus satrauc katrs mazākais sīkums, pat parasta saaukstēšanās vai tas, ka kāds ģimenes loceklis sliktā laikā iet ārā no mājas. Dariet mazajam zināmu, ka saprotat viņa uztraukumu. Šādā situācijā bērnu nepieciešams iedrošināt, solot, ka jūs katrā ziņā uzmanīsieties, lai nekas slikts nenotiktu. Atsauciet atmiņā gadījumus, kad viņa uztraukums bijis veltīgs.
No kā tomēr vajadzētu izvairīties...
"Es saprotu, kā tu jūties, bet māmiņa justos laimīga, redzot tevi kārtīgi paēdam vakariņas..." Jebkurš pieaugušā aizrādījums uz bērna jūtām, kurā jaušams pārmetums, var mazajā izraisīt apjukumu. Viņš var sākt justies vainīgs par to, ka nav izturējies tā, kā to būtu vēlējies mirušais tuvinieks. Tāpēc labāk teikt apmēram šādi: "Māmiņa saprot, ka tev negribas ēst, ka esi ļoti noskumis. Bet zini arī to, ka es ar nepacietību gaidu to dienu, kad tu vairs nejutīsies tik izmisis un sāksi atkal interesēties par dzīvi."
Bieži vien, kad cilvēks ir miris, mēs sakām, ka viņš ir devies tālā ceļojumā un nekad vairs neatgriezīsies vai arī aizmidzis dziļā miegā. Taču bērni 8-9 gadu vecumā visu uztver tieši un nepastarpināti, abstrakcijas viņiem vēl ir svešas un neizprotamas. Lai nejauktu mazajam prātu, vajadzētu izvairīties no liekvārdības, nāves jēdzienu raksturojot ar vārdiem - nomira, miris. Pretējā gadījumā bērnam uz visu mūžu var rasties nepatika pret ceļojumiem vai arī bailes iemigt. Vēl bieži vien sakām, ka vecmāmiņa nomira pēc tam, kad viņu aizveda uz slimnīcu vai arī viņa cieta nelaimes gadījumā. Arī bērniem reizēm gadās nokļūt slimnīcā un ciest satiksmes negadījumā, tāpēc nevajadzētu radīt pārliecību, ka šādi notikumi vienmēr saistīti ar nāvi.
Bet kā tādā gadījumā izskaidrot, ka tētis tomēr nomira? Labāk pateikt, ka dzīvosiet tik ilgi, līdz būsiet sasnieguši sirmu vecumu. Ja bērns raizējas par savu likteni gadījumā, ja nomirtu abi vecāki, varat viņu iepazīstināt ar saviem plāniem attiecībā uz aizbildņa iecelšanu. Tomēr centieties bērnu pārliecināt, ka tas, jūsuprāt, nenotiks.
Vislabākais dvēseles dziedināšanas veids ir paturēt aizgājēju mūžīgā piemiņā. Lai cik pretrunīgi tas izklausītos, bet cilvēkam patiešām vieglāk ar zaudējumu samierināties tad, ja viņiem nav liegta iespēja mirušo atcerēties un reizēm justies saskumušiem. Ja bērns tomēr izrāda lielākas bēdas, nekā jums šķiet pareizi, pastāstiet, ka spējat viņu saprast, un mēģiniet izzināt iemeslu, kas atkal ir licis par to atcerēties.
Ja nomirst brālītis vai māsiņa, nevajag teikt - viņš mani klausīja, bet tu nē! Tad bērnam var rasties vainas izjūta un viņš var noslēgties sevī.
Būt vai nebūt bērnam bēru ceremonijā?
Vairākums mazu bērnu ne pārāk smagi pārdzīvo ar nāvi saistītos rituālus - piemiņas dievkalpojumus un bēres. Tomēr pieaugušajiem vajadzētu vadīties pēc konkrētas situācijas. Ja gaidāmā ceremonija bērnu biedē un satrauc, jāpasaka, ka viņa klātbūtne nav obligāta, ka atvadu ceremonijas domātas galvenokārt pieaugušajiem.
Tā vietā ar bērniem varētu noturēt paši savu atvadu rituālu, iekļaujot tajā, piemēram, kopīgi noskaitītu lūgšanu, ievietot baloniņā vēstījumu un palaist debesīs vai arī uzrakstīt mazu vēstulīti un ierakt zemē. Ja bērna klātbūtne piemiņas dievkalpojumā tomēr paredzēta, vajadzētu pastāstīt, ko viņš tur ieraudzīs, piemēram - tētis gulēs zārkā, rokas viņam būs sakrustotas uz krūtīm. Iespējams, viņš izskatīsies mazliet citāds, nekā tev palicis atmiņā, bet tas nav nekas neparasts, jo miris cilvēks vienmēr izskatās mazliet savādāk nekā dzīvē.
Bērnam ir jāizskaidro, kas un kā notiks, ka daži cilvēki metīsies ceļos, bet viņš var tā nedarīt, ja negrib, utt. Taču pats galvenais ir pateikt, ka mirušais cilvēks vairs neko nejūt, ka viņam nav auksti, ka viņam nesāp. Bieži vien bērni jautā - vai viņam zem zemes nebūs auksti? Ja ir notikusi traģiska avārija, tad zārka atvēršanas brīdī labāk ar bērnu aiziet tālāk pastaigāties, izskaidrojot, ka šis skats nebūs patīkams.
Ekspertiem nav vienota viedokļa par to, vai bērniem 6-12 gadu vecumā vajadzētu redzēt mirušo. Daži uzskata, ka skatīšanās uz mironi bērnam rada traumu, citi apgalvo - ja mazo pareizi sagatavo, tas viņā neradīs bailes. Psiholoģe Sanita Aišpure uzskata, ka 2-3 gadus veciem bērniem bērēs nebūtu jāpiedalās, bet vecākam bērnam ir jāprasa viņa paša viedoklis. Ja bērns tiek pārmērīgi sargāts no nepatīkamā, tad viņam var rasties psiholoģiska trauma.
Ko darīt, ja bērns noslēdzas sevī?
Bērni ir dažādi, un arī viņu reakcija uz lietām un parādībām var būt atšķirīga. Tomēr psiholoģe S. Aišpure iesaka - ja jūtat, ka bērns ir noskumis vai dziļi aizdomājies, mēģiniet sākt sarunu ar viņu, aiciniet izrunāties. Taču nevajag uzspiest! Ir labi, ja vecāki atrod iespēju aizvest mazo pie psihologa – tad, izmantojot dažādas terapijas, piemēram, smilšu, var mēģināt uzzināt, kas bērnu nomāc, kāpēc viņš ir tāds. Tomēr galvenais ir runāt ar bērnu, neatgrūst viņu!
Ar sērām labāk tiek galā ģimenes ar atvērtu saskarsmes modeli un ticīgi cilvēki. Nebaidieties, ka bērni redzēs jūs raudam! Runājiet par vecmammu un jūsu labajām atmiņām par viņu, dzīvojamajā istabā novietojiet viņas portretu. Neesiet pārsteigti, ja bērns jautās, kad vecmamma atkal atnāks ciemos. Viņš var būt uztvēris informāciju, ka vecmamma ir slima, taču nav pietiekami nobriedis, lai saprastu, ka viņa ir mirusi.
Kristiešu ģimenēs parasti mācītājs ir tas, kuram tiek izstāstītas visas bēdas un raizes, un tajās arī nāve tiek uztverta pavisam citādi. Ja vecāki tic pēcnāves dzīvei, tam, ka dvēsele nonāk debesīs, līdz ar to tam tic arī bērns. Tikai pieaugot viņš sāk saprast, kas ir noticis patiesībā. Tomēr nekādā gadījumā bērnam nedrīkst melot! Jāsaka patiesība, lai cik skarba tā būtu.
Uztvere dažādā vecumā
Sešus gadus vecs bērns var neuztvert nāvi kā neatgriezenisku faktu un var iztēloties, ka mirušais cilvēks dzīvo kaut kur citur. 7-10 gadus veci bērni var pieņemt, ka mirusī persona vairs neeksistē pazīstamajā ķermenī, taču var turpināt ar to sarunāties, it kā attiecības ar viņu turpinātos. Viņi var uzskatīt nāvi par neatgriezenisku parādību, taču viņi nedomā, ka tā bijusi neizbēgama. Viņi, visticamāk, meklēs iemeslus, kāpēc, piemēram, ārsti nespēja izglābt viņu mīļoto cilvēku.
Šajā vecumā bērns var uztraukties arī par savu nāvi; viņam nepieciešams apliecinājums, ka tēvoča sirdslēkme viņu neietekmēs. Viņi var uzdot arī jautājumus par to, kas notiek ar ķermeni. Tas ir normāli, tāpēc neuztveriet to kā neveselīgu interesi par nāvi. Nobriedušam 11-12 gadus vecam bērnam var būt sava nāves izpratne; viņi vairāk domā par to, kas notiek pēc nāves.
Lai kā arī būtu, jāmēģina dzīvot un priecāties par katru mirkli, kas mums ir dots, kā arī runāt un saprast, izprast vienam otru, lai veidotu vienotu laimes un mīlestības ieleju, kur kopā vadīt savas dienas.