Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi skaidro, ka ķermeņa atdzišana jeb hipotermija var iestāties, ja būtiski pazeminās ķermeņa temperatūra, ilgstoši atrodoties aukstumā ārā vai aukstā ūdenī. Atdzišanas rezultātā organisms sāk zaudēt siltumu ātrāk nekā spēj to atjaunot.

Visjūtīgākie pret siltuma zudumu ir bērni un vecāka gadagājuma cilvēki.

Arī nokļūstot aukstā ūdenī, cilvēka ķermeņa temperatūra pazeminās daudz ātrāk nekā gaisā, tāpēc nopietnus draudus veselībai var radīt cilvēka ilgstoša atrašanās aukstā ūdenī.

Arī alkohola lietošana palielina gan atdzišanas, gan nosalšanas risku. Alkohola ietekmē paplašinās ādas asinsvadi, mazinās drebuļu aizsargmehānisms un cietušais nespēj adekvāti uztvert apkārtni un notiekošo.

Hipotermijas attīstību var veicināt arī dažādas saslimšanas - cukura diabēts, centrālās nervu sistēmas bojājumi, traumas un citas. Turklāt zema ķermeņa temperatūra negatīvi ietekmē smadzeņu darbību un cilvēks var nejust hipotermijas iestāšanos.

Tāpēc, lai sevi pasargātu no aukstuma ietekmes, dodoties ārā, gan bērniem, gan pieaugušajiem vajadzētu valkāt siltus apavus un zeķes - ieteicams vilnas vai kokvilnas, kā arī neaizmirst cepuri un šalli. Jānēsā dūraiņi, jo tie silda labāk nekā pirkstaini cimdi, kā arī jāizvēlas mitrumu necaurlaidīgas un siltumu saglabājošas virsdrēbes. Tāpat var uzvilkt vairākas apģērba kārtas, kas nav cieši pieguļošas ķermenim, tādējādi ļaujot asinsritei brīvi cirkulēt. Vairākas apģērba kārtas ļaus novilkt lieko apģērbu gadījumā, ja kļūs karsti. Vilnas, zīda vai polipropilēna audumi ķermeņa siltumu saglabās labāk nekā kokvilna. Nevelciet kustības ierobežojošu apģērbu, aicina mediķi.

Drebuļi ir pirmā pazīme, kas liecina par to, ka tas zaudē siltumu - neignorējiet to, dodieties iekštelpās sasildīties.

Par vieglu ķermeņa atdzišanu liecina ķermeņa temperatūra ir virs 30 grādiem, kā arī tas, ka cietušajam ir drebuļi/trīcēšana, koordinācijas traucējumi, pavājinās domāšana un atmiņa.

Smagas ķermeņa atdzišanas gadījumā ķermeņa temperatūra noslīg zem 30 grādiem un cilvēkam var būt palēnināta sirdsdarbība, asinsspiediena pazemināšanās, paplašinātas acu zīlītes, pavājināti ķermeņa refleksi un pat samaņas zudums.

Ja cietušais ir pie samaņas, ieteicams nogādāt cietušo siltās telpās, saudzīgi (pa apģērba vīli pārgriežot) jāatbrīvo viņš no mitrām vai slapjām drēbēm un apaviem, jāsasedz ar siltām segām, drēbēm, dvieļiem vai jebkādiem citiem pārklājiem, kas nodrošina siltumu. Jāsasedz arī galva, seja jāatstāj neapsegta. Jādod padzerties silts šķidrumu, kas nesatur kofeīnu, kā arī jāizsauc ātrā palīdzība. Nedrīkst gremdēt cietušo karstā ūdenī, tas sasildīs viņu pārāk ātri, kā arī kategoriski aizliegts cietušajam dot alkoholu.

Ja cietušais ir bezsamaņā, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja medicīniskās palīdzības izsaukšana nav iespējama, līdz brīdim, kad cietušajam palīdzību var sniegt ārsts, jāatbrīvo viņš no slapjām drēbēm un apaviem un silti jāsasedz. Pēc iespējas mazāk jākustina cietušais, nemēģiniet viņu sasildīt, berzējot ķermeni.

Turpretī apsaldēšanās liek manīt par sevi ar ādas krāsas izmaiņām un nelielām sāpēm. Sāpes kļūst aizvien stiprākas, līdz sala skartā miesa paliek pavisam nejutīga, iegūst vaska bālumu. Pastiprinoties asinsrites traucējumiem, cietušā apvidus šūnas nonāk anabiozē (palēninātas darbības stāvoklī) un, ja procesu pārāk ielaiž, galu galā šīs šūnas aiziet bojā.

Nereti apsaldējumi rodas alkohola reibumā, kad ir pazemināta organisma jūtība pret temperatūru, un samazinājusies paškritika. Svarīga nozīme ir arī gaisa mitrumam un apģērbam: paaugstināts gaisa mitrums, mitrs, vai nepietiekošs apģērbs sekmē apsaldējumu rašanos.

Visbiežāk no apsaldējumiem cieš kāju un roku pirksti, seja un ausis. Aukstuma iedarbībā asinsvadi sašaurinās, līdz ar to tiek traucēta audu asins apgāde. Apsaldētās daļas netiek apgādātas ar asinīm, un cietušie audi iet bojā.

Apsaldējumi ir bīstami, jo var rasties infekcija un var atmirt audi.

Lai palīdzētu cilvēkam, kurš guvis apsaldējumus, apsaldēto ķermeņa daļu nepieciešams ietīt sausā apģērbā, pasargāt no jaunas aukstuma iedarbības, nemasēt, nesildīt, nekustināt apsaldētās vietas, dot dzert siltu un saldu dzērienu, kā arī čulgas nepārdurt, - tās pārsiet, nesaspiežot.

Pēc mediķu sacītā, visizplatītākā kļūda ir tieksme sarīvēt apsaldēto vietu. Iznākumā no sala jau tā cietušajai ādai vēl jāpiedzīvo mehānisks savainojums. Visbīstamāk ir berzēt apsaldējumu ar vilnu vai sniegu. Vilna plēš ādu, izraisa iekaisumu, veido skrāpējumus, kuri savukārt paver ceļu infekcijai. Savukārt ar ledus kristāliņiem pilnais sniegs ne vien bojā ādu, bet vēl vairāk atdzesē apsaldēto vietu.

Bēdīgi var beigties centieni apsaldējumu sildīt karstā ūdenī vai pie atklātas uguns. Apsaldētā ādā saglabājas temperatūra ar mīnus zīmi, un starpība starp to un pat remdenu ūdeni var sasniegt 20 grādus. Uz mirkli šūnas atdzīvojas, lai tūdaļ nepietiekamas asinsrites dēļ tās skartu nekroze - atmiršana. Minēto apstākļu dēļ cietušos audus vajag iesildīt palēnām, no iekšpuses, lai traucēto asinsriti atjaunotu lēni un pakāpeniski. Tikai tā patiesi var izglābt cietušos locekļus no amputācijas. 

Berzēšanas vietā mediķi iesaka uz cietušās vietas uzlikt siltumizolējošu apsēju, kas varētu būt vilnas šalle, silts lakats. Mājas apstākļos zem šalles var palikt biezu vates kārtu, tad trīskārt salocītu polietilēna plēvi. Tāds pārsējs ir kā termostats, kurš glābjošo siltumu atjauno pakāpeniski.

Tāpat mediķi iesaka arī apsaldēšanās gadījumā griezties pēc palīdzības pie mediķiem.