2014. gada rudens. Ar LNSO direktori Indru Lūkinu un LNSO māksliniecisko vadītāju Andri Pogu plānojam nākamo sezonu, kurā Andris vēlas brāmsiādi. Visām četrām Brāmsa simfonijām klāt pa kādam piestāvošam domubiedram - viņu skaitā ir Haidns, Bēthovens un, protams, arī Šūmanis.
Bez Šūmaņa nebūtu ne tāda Brāmsa, kādu zinām, nedz arī virknes citu izcilu komponistu. Šūmanis, kuru sākotnēji vispār neviens neņēma vērā kā komponistu, bet gan tikai cienīja kā mūzikas kritiķi, šis pats traģiskā mūža īpašnieks Šūmanis - apziņu deformējošu mentālu vētru svaidītais ģēnijs - ver pabiklajam zilacainajam Hamburgas jauneklim Brāmsam vārtus uz plašākiem mūzikas apvāršņiem un stiprina viņa pašapziņu, pats drīz vien iegrimdams pilnīga neprāta skavās. Pabiklais jauneklis Brāmss paliek par mūža draugu un vēstuļbiedru Šūmaņa atraitnei Klārai - izcilai sava laika pianistei ar Eiropas mēroga slavu. Piepildīta draudzība vai nepiepildīta mīlestība? - tā vienmēr būs mīkla. Liekas, Brāmss tiešām sirsnīgi mīlēja Klāru.
Bet nu atpakaļ pie LNSO brāmsiādes. Ar Indru un Andri vienojamies, ka Brāmsa Ceturtajai simfonijai labi piestāvētu Šūmaņa Klavierkoncerts. Nu vajadzīgs solists. Pirms diviem gadiem Rīgā Šūmani ar Tulūzas orķestri un Tuganu Sohijevu spoži spēlēja Elizabete Leonska. Kas brauks pie LNSO? Ieminos, ka derētu pianists mistiķis. Un tad abi ar Andri vienā balsī - Angeličs! Nujā, tā jau nu viņš tagad ņems un brauks uz Latviju. Bet, kā saka Melngailis, - nebridis nezināsi, cik dziļš. Vēstule Angeliča aģentam, un - necik ilgi - šķietami neticamais darījums noticis. Un pie mums brauc pats Nikolass Angeličs.
Viņš ir dažādu asiņu īpašnieks. Viņa tēvs ir melnkalnietis un spēlē vijoli Sinsinati orķestrī. Viņa māte pianiste dzimusi Padomju Savienībā, un viņas dzīslās ir rumāņu un slovāku asinis. Nikolasa vecāki satikās Serbijā un 60. gadu vidū devās uz Ameriku. 1970. gadā dzimušais Nikolass Angeličs sākotnēji spēlēja vijoli, taču viņam nepatika tas, ka jāspēlē, stāvot kājās, un arī intonācija lāgā neturējās, un galu galā Angeličs intervijā pasaules labāko pianistu teicamam pazinējam Frederikam Gosēnam atzīst, ka bijis pārāk slinks.
Cita lieta - klavieres, te pavisam cita interese, cita vilkme. Un par Nikolasa pirmo skolotāju kļūst mamma, kas pati mācījusies pie Korto un Lazara Levī audzēknes Olgas Mihailovičas. "Mamma mācīja ļoti strukturēti. Viņa nebija dogmatiska, viņa bija precīzs priekšstats par to, kā jāvirza mana attīstība, sevišķi repertuāra ziņā... kas man, protams, netraucēja vienatnē izmēģināt arī pašus grūtākos skaņdarbus, bet tā jau dara visi. Mamma vienmēr teica, ka jāprot pašam veidot savu spēles virtuvi", mācoties no citiem un vērojot viņus."
Pēc tam Nikolass Angeličs spodrina prasmes pie vairākiem ļoti labi Sinsinati pedagogiem, tomēr, pēc paša teiktā, vienmēr atgriežas pie mātes mācītā. Līdz 12 gadu vecumam Nikolass dzīvo samērā brīvi, un vecāki neko daudz neuzspiež, lai dēlēns nezaudētu patiku pret mūziku un klavierspēli, lai nezustu viņa atklājēja prieks. Tikai pēc tam Nikolass rūpīgi sāk darbu tieši pie klavierspēles tehniskā aspekta. 13 gadu vecumā nupat jau varētu stāties augstākās skolās, taču Amerikā līdz 18 gadu vecumam tas nav iespējams. Vienudien ģimenē viesojas mammas draudzene, Olgas Mihailovičas audzēkne, kas savulaik studējusi arī pie leģendārā Aldo Čikolīni. Zvans uz Parīzi, un Angeličs drīz vien ir Parīzes konservatorijas students Aldo Čikolīni klasē.
Parīzē viņš sastop Lazara Levī kādreizējo audzēkni Ivonnu Lorio (Olivjē Mesiāna dzīvesbiedri), kas pievērš jaunekļa uzmanību laikmetīgajai mūzikai - Bulēzam, Stravinskim, Štokhauzenam, protams, arī Mesiānam. Ivonnai Lorio ir mazliet cits priekšstats par klavierspēli, nekā Aldo Čikolīni, taču viņa netiecas mainīt kolēģa darba metodes, tikai iedrošina Nikolasu iestudēt, piemēram, Bēthovena sonāti op. 106 jeb "Hammerklavier", kas 17 gadu vecumā liekas neaizsniedzama augstiene. Tas izrādās efektīgs paņēmiens straujai virzībai uz priekšu un augšu - pat, ja saturiski vēl tālu līdz pilnībai, tiek veikts liels darbs, un stāsts dzimst tad, kad tas gatavs nākt pasaulē.
Nikolasam Angeličam daudz deva arī nodarbības ar leģendāro Leonu Fleišeru. "Viņš mani ļoti ietekmēja tieši no pianistiskās refleksijas viedokļa. Iemācīja būtiskas lietas par skārienu, par radāmās skaņas kvalitāti. Daudzos aspektos viņam saskanēja ar Aldo, kurš necieta pianistisku agresiju," saka Nikolass.
Runājot par saviem iecienītiem komponistiem, Angeličs līdzās Baham un Bēthovenam nosauc citstarp Brāmsu un Šūmani. "Brāmss nebija nekāds akadēmiķis un konservators, kā par viņu palaikam izsakās. Viņš bija liels formas meistars, bet arī daudz eksperimentēja šajā jomā. Brāmsam piemita humors un izdoma (kvalitātes, ko biežāk piedēvē Mendelszonam un vēl vairāk Haidnam); viņš spēja izteikt plašu psiholoģisko stāvokļu spektru, viņa mūzikai piemīt intelektuāls spožums un spēks."
Turpat blakus Šūmanis. "Šo komponistu nekad neesmu atstājis ārpus uzmanības loka, viņš vienmēr ir ar mani. Agrākos gados daudz spēlēju Listu un Šopēnu, taču pēc tam vairāk pievērsos vācu mūzikai. To jūt ar sirdi. Un Šūmanis te vienmēr bijis priekšplānā. Šūmanim piemīt liela saprašana par klavierēm. Viņš mācējis likt klavierēm skanēt ļoti īpašā veidā atbilstoši savām iecerēm. Man šķiet, ka pats aizraujošākais pianista darbībā ir mēģināt apjaust to, kā lielie Meistari izteikušies ar klavieru starpniecību, saprast saikni, kas viņus vieno ar klavierēm, identificēt viņu nospiedumus ziloņkaulā. Šis komponistu izpētes darbs padara viņus cilvēciskākus un vienlaikus - vēl dižākus."