Foto: Shutterstock
"Jums ir paveicies, ka jūs pamodāties!" tā Darjai pavēstīja Gaiļezera slimnīcas ārsts. Izrādījās, ka privātmājā Pierīgā dzīvojošā ģimene ar suni saindējās ar tvana gāzi, kurai nav ne smaržas, ne krāsas.

Šādi gadījumi Latvijā nav retums, un ne vienmēr izdodas "atgriezt cietušos pie dzīvības", raksta Darja.

"Vēlos šo elementāro informāciju nodot pēc iespējas lielākai auditorijai. Cilvēkiem jāzina, ka tvana gāzes detektors par desmit eiro var izglābt dzīvību," vēsta Darja portālam "rus.delfi.lv" rakstītajā vēstulē.

Darja ieguvusi augstāko izglītību. Viņa mīl savu darbu, nedzer un nesmēķē. Dzīvo Pierīgā. Dzimusi decembrī, bet kopš šī gada 5. aprīļa atzīmēs arī savu otro dzimšanas dienu, jo tieši šajā datumā gandrīz nomira, kā pati raksta, muļķīgas neinformētības dēļ. Viņa par savu pienākumu uzskata izglābt daudzus, kuri ir nāves briesmās, paši par to nemaz nenojauzdami.

"Jūs visi kaut reizi savā dzīvē esat dzirdējuši ziņās vai lasījuši internetā, kā ciemā N ugunsgrēkā gājusi bojā ģimene. Bojā gājis vectētiņš, vecmāmiņa, mamma, tētis un viņu bērni, kaķi un putni. Viss tikai tāpēc, ka tēvocis Vasja stipri iedzēra un aizmiga ar nenodzēstu cigareti. Man vienmēr licies, ka tā notiek tikai ar nelabvēlīgām ģimenēm un mājām. Kaut kur tālu no manas realitātes. Taču man tikai tā likās..." atzīstas Darja.

Saulainajā pavasara rītā, 5. aprīlī Darja piecēlās ar spēcīgām galvassāpēm. Pa ceļam uz vannas istabu viņai sagriezās galva un palika slikta dūša. Viņa nodomāja, ka saindējusies. Sāka dzert glāzēm ūdeni, bet jau pēc dažām sekundēm vēma. Tas tikai pastiprināja viņas pārliecību par saindēšanos. Viņa izdzēra paciņu aktivētās ogles un dienas ēdienkarti samazināja līdz vieglam ēdienam un lielam daudzumam ūdens.

Nepārtraukti bija slikti, bet ap pusdienlaiku kļuva vieglāk. Gulēt aizgāja pilnīgi vesela.

Nākamajā rītā, pat neatverot acis, Darja saprata, ka saindēšanās iepriekšējā dienā bija tikai vāja prelūdija tam, ko viņa izjuta tagad. Viņai bija ellīgas galvassāpes, ausīs pulsēja ar milzīgu spēku. Apkārtējās skaņas dzirdēja saraustīti. Darjai tik stipri sitās sirds, it kā būtu tikko nokāpusi no trenažiera. Asinsspiediena mērītājs uzrādija no 120 līdz 160 sitieniem minūtē. Viņai bija tik slikta dūša, ka tūdaļ metās uz tualeti. Pie durvīm sapinās kājas. Viņa dzirdēja vīra kliedzienus. "Zvani veterinārārstam! Sunim ir sirdstrieka," atminas Darja. Viņa gan tobrīd par suni domāt nespēja.

Šūpojoties un knapi velkot kājās, Darja apģērbās un izgāja pagalmā. Vieglāk nekļuva. Mutē – drausmīgs sausums. Viņa iedzēra ūdeni – sagrieza kuņģi tik ļoti, ka nespēja vairs ieelpot. Asaras bira aumaļām. Arī Darjas vīrs bija bāls, bet viņam bija vieglāk. Sāpēja un nedaudz griezās galva. Pēc pāris stundām svaigā gaisā kļuva vieglāk – bija palikušas tikai galvassāpes un vājums, un ausīs turpināja pulsēt sirds.

"Es stūrgalvīgi atteicos braukt uz slimnīcu. Labi, ka vīrs uzstāja un aizveda mani uz Gaiļezeru. Uzņemšanas nodaļā ieklunkurēju pati. Ārsts nekavējoties mani nosūtīja uz procedūrām, kur noņēma asinis no vēnas un no artērijas. Pēc pusstundas atnesa rezultātus. Viss liecināja par saindēšanos ar tvana gāzi. No ārstiem dzirdēju: "Jums paveicies, ka jūs pamodāties,"" atminas Darja.

Sievieti pielika pie sistēmas un uzlika skābekļa masku. Vēl pēc pusstundas atnāca toksikologs, apjautājās, kā viņai sokas. Arī viņš Darjai sacījis, ka viņai ārkārtīgi paveicies, jo pamodās. To pašu frāzi vēlāk viņai atkārtoja vēl vairāki ārsti Gaiļezerā.

Slimnīcā Darja palika vairākas dienas. Katru dienu bija sistēmas, skābekļa maska, kā arī kopumā vairāki barokameras seansi. Darja bilst, ka Latvijā ir laba medicīnas aprūpe. Gaiļezera toksikoloģijas nodaļā viss bijis tīrs un ērts, mūsdienīgs aprīkojums un videonovērošana, uzmanīgas un gādīgas medicīnas māsas, zinoši ārsti. Darjai par katru slimnīcā pavadīto dienu bija jāsamaksā tikai desmit eiro.

"Ārsts, kurš mani izrakstīja, nolasīja man mini lekciju, kuras galveno domu vēlos nodot citiem. Katrā mājā, kur ir kamīns, plīts, gāzes apkure vai arī sava katlumāja, obligāti jāatrodas tvana gāzes detektoram," teic Darja, piebilstot, ka tvana gāzei nav ne garšas, ne smaržas, ne krāsas un to var salīdzināt ar klusu un maigu slepkavu.

"Jūs vienkārši guļat un nekad vairs nepamostaties. Nav svarīgi, vai jūs esat jauni vai gados, strādājat par mežcirtēju vai par prezidentu, vai jūs esat eiropietis vai aziāts. Ja jūsu mājā ir katls, kamīns, gāzes apkure – obligāti uzlieciet CO sensoru. Tas nav dārgi – celtniecības preču veikalā mēs tādu nopirkām par desmit eiro," raksta Darja.

Jaunā sieviete arī ir neizpratnē, kāpēc šo elementāro un ārkārtīgi būtisko informāciju nepiestiprina pie katra katla un kamīna. Kāpēc par to raksta vien šauri specializēti izdevumi. Darjas mājā ir katlumāja ar mūsdienīgu katlu, ko uzstādīja savas jomas speciālisti. Tomēr arī viņi jauno ģimeni par potenciālajām nāves briesmām nebrīdināja un CO sensoru pirkt neieteica. "Mums ļoti paveicās, ka mēs pamodāmies. Mēs nolēmām darīt visu iespējamo, lai šo informāciju izplatītu cilvēkiem, kuru dzīvība ir briesmās," apņēmusies Darja.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!