Uzzinot par topošo "Dirty Deal Teatro" izrādi "Būt nacionālistam", nodomāju, ka tas, iespējams, būs didaktisks, pat demagoģisks iestudējums, kurā tiks klaji paustas atsevišķu politisko spēku idejas un pārliecība, par ko daļēji vēsta izrādes nosaukums. Taču izrāde mani patīkami pārsteidza, jo, pretēji gaidītajam, redzēju dziļi personisku, atklātu, autobiogrāfisku stāstu par atjaunotās Latvijas valsts vienaudža centieniem līdzdarboties dzimtenes veidošanā.
Vērtējums:
Izrādes saturu veido dramaturga Matīsa Gricmaņa piedzīvotais no skolēna gadiem līdz pat augstskolai un darbam Saeimā. Kopā ar režisoru Valteru Sīli, kurš politiskā teātra kontekstā ir labi zināms, izveidots tāds kā terapeitiskais seanss-detektīvs, kura laikā skatītāji, sasēdušies spēles laukuma četrās pusēs, ir aicināti sekot līdzi 1991. gadā (kā izrādē uzsvērts – līdz ar Latvijas valsti) dzimušā dramaturga dzīves līkločiem. Viņš piedalās dažādos mītiņos un publiski pauž savu viedokli, piedāvā visai neparastus priekšlikumus Latvijas Televīzijas rīkotajā raidījumā "Es varu būt premjerministrs", ar laiku pieņem iespēju kļūt par politiķa Imanta Parādnieka palīgu…
Līdztekus politiskajam fonam dramaturgs stāstījumā iekļāvis arī ļoti personiskus brīžus no savas dzīves, kas notikumiem piešķir cilvēcisku, skatītājam viegli saprotamu situāciju: cik daudz un ko ir vērts darīt idejas vārdā, ja tā prasīs upurus?
Līdzās izrādes dramaturgam stāstu virza arī trīs jaunie aktieri: Ance Strazda, Jānis Kronis un Āris Matesovičs. Lielāko izrādes daļu aktieri pavada, sēžot skatītāju rindās un gaidot īsto brīdi, kad notikumu virzītājs Gricmanis norādīs – kas jādara, kas jāspēlē. Izrādes veidotāji raiti liek kopā ainas kā puzles gabaliņus kāda lielāka mērķa labad, un, lai arī Matīsu Gricmani galvenokārt attēlo viņš pats, brīžiem kā spēles elements izvēlēta jaunā censoņa lomas piešķiršana kādam no aktieriem (arī aktrisei). Līdzīgi kā režisora Sīļa iestudējumā "Veiksmes stāsts" Nacionālajā teātrī sezonas sākumā, arī "Būt nacionālistam" aktieri vienādos, neitrālos kostīmos izspēlē vairākus tēlus, kamēr stāsta galvenais varonis kā teicējs secīgi virza, komentē, paskaidro notiekošo gan no malas, gan arī pats tajā iesaistoties. Scenogrāfa Uģa Bērziņa izveidotajā telpā ar mākslinieka Laura Johansona radītajām gaismu spēlēm radīta arī gandrīz vai nopratināšanas telpa, kur par saviem darbiem jāatskaitās, sakot tikai un vienīgi patiesību.
Palūkojoties uz padarīto no šodienas skatu punkta un kopā ar vēl citiem cilvēkiem, izrāde atklāj arī diezgan skaudru vēstījumu par Latvijas politisko vidi un tās darbību.
Kāpēc terapeitiskais seanss? Nepārprotiet, šeit nav salīdzinājums ar slimībām vai to ārstēšanu. Domājams, nav viegli plašākai sabiedrībai atklāt par paša pieredzi politikā un idejām, kas savā laikā cietušas neveiksmi vai tikušas nesaprastas. Tā kā izrāde ir autobiogrāfiska un dokumentāla (divos TV ekrānos, kas izvietoti spēles laukumā, tiek parādīti vairāki fragmenti no dramaturga Gricmaņa dzīves un aktīvās darbības, piemēram, publiskajām uzrunām pie mikrofona un LTV raidījuma), ir jāuzdrīkstas ieskatīties vēsturei acīs un to darīt ar vairākiem desmitiem skatītāju. Turklāt uzdrīkstēšanos paspilgtina skatītāju smiekli par notiekošo un idejām, kuras autors savulaik izteicis. Iespējams, šeit visspilgtāk iedarbojas izrādes nosaukums, jo – vai tad ir viegli "būt nacionālistam", ja domas netiek uztvertas nopietni? Taču tās arī nevarētu nosaukt par pagātnes kļūdām, jo, iespējams, jaunības maksimālisma un patriotisma pārņemts, jauns censonis tik tiešām var vēlēties darīt labas lietas valsts labā un nebīties no sākotnēji apšaubāmām idejām. Palūkojoties uz padarīto no šodienas skatu punkta un kopā ar vēl citiem cilvēkiem, izrāde atklāj arī diezgan skaudru vēstījumu par Latvijas politisko vidi un tās darbību.
Par spīti tam, ka tuvojas pašvaldību vēlēšanas, izrādes autori atkāpušies no konkrētas politiskās ideoloģijas glorificēšanas, un šajā gadījumā "būt nacionālistam" apzīmē visai praktiskus apsvērumus, proti, ko katrs ir gatavs darīt valsts labā? Izrādes kontekstā nacionālisms un patriotisms netiek salīdzināts ar cītīgu fanošanu par hokeju, pašmāju uzņēmēju preču izvēlēšanos ārzemju ražotāju vietā vai valodas aizstāvēšanu. Kā jau pats dramaturgs to ir darījis, izrādē piedāvāta un parādīta aktīva rīcība, tieša iesaiste procesos, kas ved pie kāda rezultāta. Mītiņš 16. martā, piemiņas gājiens, galu galā – arī kļūšana par deputāta palīgu, kas kļūst par izrādes un, domājams, arī tās autora dzīves attiecīgā posma centrālo notikumu, ir tikai daži no veidiem, kā "pacelt" nacionālismu no vārdiem uz darbiem. Un te rodas nākamais jautājums – cik daudz jēgas tajā ir, ja, pat palīdzot Imantam Parādniekam, var nevis ietekmēt procesus nacionālā mērogā, bet gan darboties lapiņu un parakstu vākšanas līmenī.
Lai gan izrāde ir autobiogrāfiska un tajā piešķirta nozīme arī atsevišķām politiskajām figūrām (līdzās jau minētajam Imantam Parādniekam var vērot arī Raivi Dzintaru) un nav iztikts bez neliela to kariķējuma, izceļot amizantākās īpašības, deputātu attēlojums un iesaiste politiskajā stāstījumā nav primārā. Autors iekļāvis arī salīdzinoši nelielus tēlus, kam stāsta attīstībā ir drīzāk sekundāra nozīme, bet kuri notikumiem piešķir plašāku perspektīvu, piemēram, skolotāja, kura neatzīst Gricmaņa ārpusskolas aktivitātes, vai kāda cita sieviete gados, kura atļaujas viņam aizrādīt par puiša tolaik vēl gaužām nelielo dzīves pieredzi, lai izprastu, kā lietas notiek pieaugušo pasaulē. Dramaturgam izdevies stāstu, kas potenciāli varēja kļūt divu personu, viņa un deputāta, sarunu, pārvērst plašā, aizraujošā detektīvā, kur katram cilvēkam ir nozīme kopējā stāsta attīstībā.
Izrādes aprakstā minēts, ka "Būt nacionālistam" ir atmiņu monologs četriem aktieriem, jaunības traģēdija. Konkrēti šī "traģēdija", kas noteikti negadās daudziem, bet kopumā notiek ar, gribētos teikt, visiem, drīzāk atgādina par pieaugšanu, iekļūšanu pieaugušo pasaulē, kas, savukārt, noārda līdz tam gūtos priekšstatus par lietu un procesu kārtību, sagrauj ilūzijas un skaidri parāda, kā (iz)dzīvot.
Iespējams, ka izrāde un stāsts izskatītos pavisam citādi, ja tā galveno varoni neattēlotu pats Matīss Gricmanis. Mūsdienās ir ļoti vienkārši – grims un aktieru talants politiskajā teātrī var radīt vispārsteidzošākās līdzības ne tikai ar pašmāju, bet arī, ticams, ārzemju deputātiem. Taču izvēle iesaistīt dramaturgu izrādē rada pavisam personisku un atklātu reālās personas klātbūtnes sajūtu, un tāpēc ne velti rodas asociācijas ar seansu, kur visi ir ieradušies viena mērķa labad un vienojušies par to, ka bez nosodījuma uzklausīs, iespējams, dažādi tulkojamo "būšanu par nacionālistu". Taču izrādes beigās jādomā par tās mērķi – vai izrāde tapusi, lai parādītu viena bezbailīga, idejām bagāta cilvēka ceļu lielajā politikā? Vai arī tā rāda, ka jebkādi centieni atbalstīt savu valsti un sākt ar mazumiņu galu galā ved nekurienes virzienā? Vai izrāde tomēr vairāk nekā nedaudz skar nacionālisma ideoloģiju, rosinot skatītājus pašiem rīkoties un pielikt savu roku Latvijas labklājības veidošanā? Caur vienu ticamu (jo nav pamata to apšaubīt, lai arī izrādes laikā atsevišķas stāstījuma detaļas tomēr drošības nolūkos tika noklusētas) pieredzes stāstu skatītājs var pats nonākt pie secinājumiem, piemēram, apdomājot, vai vispār autoram bija vērts skolas gados iesaistīties nacionālistu kustībā un kādu gan priekšstatu par politiskajām norisēm var radīt būšana deputāta palīga amatā.
Vai ir viegli būt nacionālistam? Noskatoties izrādi, šķiet, ka nav gan. Iespējams, tāpēc izrādes dramaturgs šobrīd darbojas nevis politikā, bet teātra mākslā (šis ir jau ceturtais dramaturga darbs teātrī), abus veiksmīgi savienojot. Izrāde tam ir lielisks pierādījums.
