Foto: Publicitātes foto
Apsteidzot citas eksportētāko preču grupas, aizpagājušajā gadā Latvija atkal visvairāk citu valstu noņēmējiem piegādāja neapstrādātu koksni. Tā ir interesanta tēma diskusijā par valsts ekonomiku, taču šoreiz par ko specifiskāku – par mežizstrādes tehniku, kas palīdz strādāt nozarei.

Pasaulē lielākā smagās un speciālās tehnikas tirdzniecības platforma "Mascus" atgriežas pēc pavasara pārtraukuma, lai šoreiz dotu ieskatu modernajā meža traktortehnikā...

Družbas vietā hārvesters

Foto: Publicitātes foto

Lai gan meža zāģēšanā gājis retu retais, gandrīz visi zina, ka reiz tas bija bīstams rūpals ar sezonālu raksturu, un, lai sasniegtu ražību, bija vajadzīgs liels strādnieku skaits.

Pēdējās desmitgadēs mežizstrāde, tāpat kā lauksaimniecība, ir piedzīvojusi industrializāciju, un smagos darbus nu palīdz veikt modernas specializētās mašīnas, kuru pirmie priekšteči parādījās 70. gadu Skandināvijā.

Ja neskaita kravas automobiļus, kas izved nozāģētos kokus, mežā divi galvenie "strādnieki" tagad ir hārvesters, ko varētu dēvēt arī par meža kombainu, un forvarders. Kā tie uzbūvēti un ko spēj?

Hārvestera mugurkauls ir divdaļīga šasija. Uz viena no rāmjiem ar kārbveida profilu ir uzstādīts dzinējs un kabīne, uz otra – strēle, kuras galā piestiprināts koku satveršanas - nogriešanas mezgls, ko vienkāršoti dēvē par "galvu".

Ja hārvesteram ir astoņi riteņi, tad tie, sadalīti sānu pāros, ir piestiprināti tandēma tipa piekarei un tiek piedzīti, izmantojot sānu pārvadus. Sešriteņu mašīnām vienam riteņu pārim ir individuāla piekare.

Mašīnas sirds ir sešcilindru vai četrcilindru turbodīzelis ar vairāku litru darba tilpumu, un tā galvenais uzdevums ir darbināt vairākas hidrauliskās sistēmas, kas atsevišķi nodrošina transmisijas, strēles un zāģēšanas "galvas" funkcionēšanu.

Ņemot vērā augstās prasības pret izturību, hārvesteri ir ārkārtīgi robusti, bet to masa var sasniegt 25 tonnas. Lielo svaru kompensē milzīgas riepas, kas dod gan saķeri, gan nelielu spiedienu uz augsni.

Jokojot varētu teikt, ka hārvesters ir vien milzu motorzāģis, taču tā spējas ir apbrīnojamas. Pirmkārt, mašīna var strādāt ļoti smagos apstākļos: sarežģītā, šķēršļotā apvidū, staignās vietās, milzīgajiem riteņiem nereti paliekot zem ūdens.

Otrkārt, modernos hārvesterus pilnīgi droši var dēvēt par viedo tehniku, jo tie ar sarežģīto koku satveršanas - nogriešanas mezglu, kas sver vairāk nekā tonnu un maksā kā divi jauni mazauto, spēj ne vien atzarot stumbrus, bet pēc vajadzības tos sagarumot, marķēt pēc koku sugas, automātiski uzskaitīt nozāģētā materiāla daudzumu un informāciju noraidīt mežizstrādes uzraugam.

Aktuālo modeļu ražība var sasniegt 15 000 kubikmetru koksnes mēnesī. Neesot nozares speciālistam, tādu apjomu ir grūti apjēgt, bet priekšstatam varētu noderēt šāds fakts: viena baļķvedēja kapacitāte atkarībā no sortimenta ir apmēram 28-40 kubikmetru. Dažkārt vienu hārvesteru apkalpo uzreiz divi forvarderi.

Lai sarežģīto tehniku vadītu, pilnībā īstenojot tās potenciālu un lieki nebojājot, hārvestera vadītājam nepieciešama augsta meistarība – salīdzinot ar citām mūsdienu mašīnām, hārvestera operatoram ir ļoti aizņemtas rokas un, protams, galva. Tiesa, ražotāji krietni nopūlējas, lai dzīve kabīnē būtu pēc iespējas komfortablāka – amortizēts sēdeklis, klimata iekārta, speciāli saulessargi ir tikai daži no ērtību vairošanas piemēriem.

Latvijā meža mašīnu operatorus apmāca, piemēram, Ogres tehnikumā, kur audzēkņi var trenēties, izmantojot gan simulatoru, gan īstu tehniku. Starp citu, viens no iemesliem, kādēļ hārvesteri un forvarderi reti ir nomas tehnika, ir tieši prasības pret kvalifikāciju – nav prāta darbs šādu tehniku izīrēt, ja nomniekam nav pieredzes tās regulārā lietošanā.

Kad runa ir par mežizstrādi, cits svarīgs aspekts ir drošība, jo paaugstināta bīstamība un nogurums var izraisīt smagas sekas. Hārvesteri ir konstruēti tā, lai apgāžoties to kabīne būtiski nedeformētos, bet kabīnes stikli spēj izturēt spēcīgus triecienus.

Nauris Lūcis, meža tehnikas speciālists no kompānijas "Konekesko", kas pie mums pārstāv ražotāju "Ponsse", stāsta, ka Latvijā modernajai tehnikai nākas strādāt īpaši sūros apstākļos, kādi nav ne Skandināvijā, ne tuvākajās kaimiņzemēs.

"Asā konkurence diktē zemas darba cenas, tādēļ, lai strādātu rentabli, mašīnas mēdz ekspluatēt bez pārtraukuma 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā," skaidro speciālists. Pēc viņa teiktā, ražotāji šo apstākli dažkārt izmanto, lai veiktu jaunu daļu resursa testu. Mežu zāģēšana turpinās visu gadu un kļūst jo intensīvāka, kad sasalst grūti sasniedzamās vietas. Pauzes var rasties vienīgi pavasarī, kad slēdz atsevišķus ceļus, lai nepieļautu to sabojāšanu.

Ņemot vērā smagās tehnikas ierobežoto mobilitāti, mašīnu tehniskās apkopes, ieskaitot pat lielus remontdarbus, bieži veic tieši cirsmā un to intervālu nosaka motorstundas (pēc 600, 1200 stundu utt., lai gan dažādiem ražotājiem šis rādītājs var atšķirties). Kopā šādas mašīnas kalpošanas laiks ir 30, pat 40 tūkstoši motorstundu, pēcāk dārgi remonti var būtiski samazināt to ekspluatācijas lietderību.

Vēl viena interesanta nianse ir degvielas patēriņš, ko mēra litros uz izstrādātās koksnes kubikmetru. Piemēram, "Ponsse" tehnikai tas ir 0,7-1 litrs/m3.

Ja pēc visa iepriekš minētā jums radušās aizdomas, ka hārvesters ir dārga mašīna, tad tēmējat pareizā virzienā – astoņu riteņu "zāģis" var maksāt pat vairāk nekā 400 000 eiro. Augstā cena nosaka to, ka jaunas tehnikas tirgus Latvijā ir neliels – gada laikā pārdod nepilnu desmitu vienību. Hārvesterus piedāvā vēl citas kompānijas, taču trīs galvenie spēlētāji šajā biznesā ir "John Deer", "Ponsse" un "Komatsu".

Pēc "Konekesko" speciālista teiktā, Latvijā jaunus hārvesterus galvenokārt iegādājas kompānijas, kas sniedz izstrādes pakalpojumus, piemēram, Latvijas mežiem, mazāk mežu īpašnieki, kas savu saimniecību izstrādā paši.

Svarīgais transporta posms forvarders

Foto: Publicitātes foto

Kad koki ir nozāģēti, stumbri atzaroti un sagriezti, pie darba ķeras forvarders jeb pievedējtraktors, kura uzdevums ir koksni izvest no cirsmas un to novietot pa tvērienam baļķvedējam.

Pēc uzbūves forvaderi ir līdzīgi hārvesteriem, vienīgi uz otra rāmja tiem ir kravas platforma, bet zāģēšanas "galvas" vietā vienkāršāks hidromanipulators. Vienā piegājienā tie var transportēt līdz pat 20 tonnām koksnes, tādēļ mašīnas ir apveltītas ar nopietnām bezceļa pārvarēšana spējām un, riteņu pārus aprīkojot ar kāpurķēdēm, spēj konkurēt ar kāpurķēžu traktortehniku.

Līdztekus galvenajiem pienākumiem, kas ietver marķētās koksnes šķirošanu, forvarderi veic dažādus papildu darbus: savāc zarus un nogādā to šķeldošanai. Šī tipa meža traktorus iedala trīs kravnesības klasēs – vieglajos, kas piemēroti kopšanas cirtēm, universālajos un smagajos.

Lai gan šo tehnikas klasi nevar raksturot kā "pieejamu", salīdzinot ar hārvesteriem, forvarderi prasa mazākas sākotnējās investīcijas: sākot no 200 000 eiro.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!