Krievijas prezidents Vladimirs Putins 15. jūnijā nedaudz vairāk kā četras stundas ilgā tiešajā komunikācijā ar tautu atbildēja uz iedzīvotāju jautājumiem un risināja viņu problēmas. Lai gan izskanēja (vai parādījās uz monitora) arī viens otrs ass jautājums, neviens lai nešaubās par šī ikgadējā pasākuma teatralitāti un jautājumu plūsmas virzīšanu noteiktā gultnē, atlasot piemērotos.
Psiholoģija un kognitīvās zinātnes mums palīdz labāk saprast, kā cilvēks domā, kā uztver apkārtējo pasauli un kā mācās. Apmācību procesā principiāli svarīga ir "kopīgās uzmanības" izmantošana laika ekonomijai. Praksē tas notiek sekojoši: tēvs un māte, kaut ko mācot, vērš savu skatienu uz objektu, par kuru stāsta, bērns seko vecākiem un vērš arī savu uzmanību uz to pašu objektu.
Šīs vienkāršās, bet tik svarīgās spējas vairākām personām koncentrēt kopīgu jeb vienotu uzmanību uz vienu un to pašu objektu un procesu nodrošina labu sadarbību ķirurgiem operāciju zālē un celtniekiem būvobjektā. Šo pašu fenomenu izmanto triku meistari uzmanības novēršanai. Iluzionists ar skatienu, kustību un vārdiem vērš mūsu uzmanību, piemēram, uz vienu roku, kamēr ar otru slēpti izņem kādu priekšmetu no kabatas. Uz ko savā ikgadējā mākslinieciskajā priekšnesumā virzīja mūsu uzmanību kaimiņvalsts galva?
Ekonomika un sociālie jautājumi
Jau pirmie moderatoru jautājumi rādīja, ka galvenā uzmanība tiks pievērsta ekonomikai, iedzīvotāju ienākumiem un dzīves apstākļiem. Tika atzīts, ka problēmas pastāv, algas par zemu, slikti ceļi utt. Svarīgi ir, kā tika skaidroti problēmu iemesli. Krievija visu laiku dzīvo sankciju režīmā – tā bija viena no domām, ko pauda Putins. Tas esot sācies jau sen, kopš Krievija esot sākusi celties kājās un ārvalstīs Krieviju sākuši skatīt kā konkurentu, norādīja ilggadējais valsts vadītājs. Šis stāsts par Krieviju – aplenkto cietoksni, pret kuru sazvērējušies Rotšildi, Morgani u. c., – jau bija dzirdēts iepriekš.
Zīmīgi, ka Putina draugi piedalās finanšu plūsmas veidošanā prom no Krievijas – uz Rotšildu, Morganu un citu kapitālistu zemēm, ik gadu no Krievijas aizplūst no 50 līdz 80 miljardiem (2014. gadā pat 150 miljardi) ASV dolāru, kas varētu tikt investēti Krievijā. Šādas problēmas "tiešajā līnijā" netika apskatītas, jo tās tieši un netieši norādītu uz Putina sistēmu un viņa personīgo atbildību par nespēju piecpadsmit gadu laikā reformēt Krievijas nemoderno ekonomiku, kas ir un paliek pārlieku atkarīga no energoresursu pārdošanas. Putins teica, ka Rietumu sankcijas esot likušas Krievijā ieslēgt smadzenes... Tas, protams, ir apsveicami, ka smadzenes tika ieslēgtas, lai gan, pēc 15. jūnija "tiešās līnijas" spriežot, – ne visiem. Daļa jautājumu uzdevēju ir sajūsmā par valsts prezidentu kā problēmu risinātāju un atsakās saprast, ka viņš pats lielā mērā ir veicinājis šādu problēmu pastāvēšanu.
Starp Romas imperatoru un Luksoras priesteri
Ikgadējā tiešā komunikācijas līnija veicina Putina personības kultu, kur komunikācija ar tautas "mazajiem cilvēkiem" ir kā sakrāls notikums, kurā tiek dalīta maizīte nabagiem. Turklāt, pieskaroties problēmai ar TV ekrāna starpniecību, tā brīnumaini izzūd. Jau pirmajos Krievijas TV kanālu ziņu raidījumos pēc šī ilgi gaidītā notikuma (tā "tiešo līniju" apzīmēja RTR TV diktore) žurnālisti steidza vēstīt, ka vietējie ierēdņi ierodas pie tiem, ar kuriem runāja valsts galva, un risina sasāpējušo. Tā, piemēram, kādai "tiešajā līnijā" rādītai kundzei, kurai vietējās varas pārstāvji nebija samaksājuši kompensāciju par mājokļa zaudēšanu, viss tika atrisināts ātri.
Neilgi pēc raidījuma aiz viņas mājas loga kādi cilvēki esot uzsaukuši, lai paskatās kontā, naudai jau vajadzētu būt... Bet kā ar pārējiem? Kā ziņoja "tiešās līnijas" rīkotāji, pavisam tika saņemts ap diviem miljoniem jautājumu un sūdzību. Putins atbildēja uz septiņdesmit. Šāda attiecība – 70 iepretim 2 000 000 – varētu būt līdzīga iespējai vinnēt loterijā lielo laimestu. Pārējiem atliek cerēt, ka viņu jautājums par bedraino ceļu vai sapelējušajām dzīvokļa sienām tiks atskaņots pēc gada...
15. jūnija vakara RTR TV diskusiju šovā Vladimirs Žirinovskis pauda atbalstu šādai sistēmai, kur izteikti centralizētas varas situācijā valsts vadītājs pats risina atsevišķu indivīdu problēmas. "Liberāldemokrāts" skaidroja, ka pirms revolūcijas cars bija tālu no tautas, balstījās uz ierēdņiem un bagātniekiem. Padomju līderi koncentrējās uz vienu partiju, bet Putins, pēc Žirinovska domām, darot gudrāk, jo koncentrējoties uz plašām masām... Lūk, ko panāk televīzija! Cars – tik tālu un reizē tik tuvu, ekrānu ar roku var sasniegt... PSRS stagnācijas periodā, kam Putina valdīšanas posms arvien vairāk līdzinās, Leonīds Brežņevs dažkārt personīgi risināja paziņu dzīvokļa jautājumus.
Atšķirība gan tāda, ka Putins manuālo valsts menedžmentu nevis slēpj, bet izmanto sava tēla spodrināšanai. Starp citu, Krievijas prezidents, atbildot uz jautājumu par 12. jūnija protestiem, norādīja, ka citi nedrīkst izmantot cilvēku problēmas sevis reklamēšanai. Tas, kas ļauts Putinam... Prezidents teica, ka opozīcija drīkst nākt ar priekšlikumiem situācijas uzlabošanai. Alekseja Navaļnija priekšlikums nomainīt valsts vadītāju un demontēt pastāvošo korumpēto sistēmu Putinam, protams, nav pieņemams, tātad arī tautai uz to jāskatās līdzīgi. Uz ko tad vērsa mūsu uzmanību Krievijas galvenais iluzionists? Uz to, ka pastāv pārsvarā tikai ekonomiskas un sadzīviskas problēmas (lielā mērā slikto vietējo vadītāju dēļ), politisko un valsts pārvaldes problēmu nav... Un, pat ja būtu, Putins par tām nav atbildīgs, jo ko gan viņš varēja paspēt nieka piecpadsmit gadu laikā?
Iekšpolitikas nav, toties ir ārpolitika
Tuvojas G 20 valstu vadītāju sapulce Hamburgā, un paredzēts, ka tajā notiks ASV un Krievijas prezidentu divpusēja tikšanās. Kopēja preses brīfinga gan nebūšot, bet Kremlī saglabā cerības, ka izdosies panākt kādu darījumu ar Donaldu Trampu. Putins 15. jūnijā norādīja, ka cer uz konstruktīvu ASV iesaisti Ukrainas problēmu risināšanā. Atgādināšu, ka ASV nav Normandijas formāta dalībniece, tomēr runāt ar ASV nozīmē būt augšgalā, būt par vienu no varas centriem, kuri pārvalda pasauli. Katrā ziņā tā savus ārpolitikas mērķus skata oficiālā Krievija.
Turklāt beidzot taču vajagot apsēsties lielajiem spēlētājiem pie galda un lemt ja ne par "Jaltu 2", tad vismaz par "Helsinkiem 2", kur spriest par jauniem spēles noteikumiem, jo vecie nestrādājot. Šādus vēstījumus no Krievijas pārstāvjiem dzirdam jau kopš Krimas aneksijas 2014. gadā un pat pirms tās. Nav brīnums, ka Austrijā un Vācijā atskan pozitīvas balsis par "Nord Stream 2", privātās kompānijas lobē savas intereses savās valdībās. Labi, ka mūsu Ārlietu ministrija notur ES un NATO kopējo "stratēģiskās pacietības" līniju. Tomēr Latvijā arvien aktīvāk izskan idejas par jaunām "dialoga" iespējām ar Krieviju.
Par "Helsinkiem 2" jau pirms laba laika runāja Igors Jurgens, kurš skata "Baltijas forumu" kā jaunu platformu lielām lietām. Uzmanīgi pieslēdzas arī daži Latvijas politiķi, lobētāji un atsevišķi eksperti, meklējot Rīgai kādu lielāku nozīmi Rietumu–Krievijas attiecību uzlabošanā. Tikai jautājums ir – kāpēc tagad? Vai tāpat jau nepastāv komunikācijas kanāli? Pat ja militārajās mācībās "Zapad 2017" notiks pret mums kāda provokācija, pietiek jau ar pastāvošajiem sarkanajiem telefoniem problēmu novēršanai. Ir kāds ārkārtas stāvoklis? Vai neapzināmies savu spēku? Vai oficiālā Krievija ir pārdomājusi un vairs nevēlas būt par agresorvalsti? Jebkurā gadījumā durvis attiecību uzlabošanai var tikt atvērtas, tikai tam jānotiek uz starptautisko attiecību principu ievērošanas pamata. Kāpēc būvēt jaunu ietvaru? Tikai tāpēc, ka Kremlī nevēlas respektēt Ukrainas tiesības uz tādas ārpolitikas īstenošanu, kas ir neatkarīga no Maskavas?
Ļausim labāk ASV Kongresam īstenot sankciju pastiprināšanas politiku un vispirms sagaidīsim reālu oficiālās Krievijas gatavību mainīt savu nostāju Ukrainā un kopumā ārpolitikā, un tikai tad, neejot uz kompromisiem ar savām interesēm un vērtībām, varam veidot "jaunu dialogu", citādi varam nonākt Kremļa "izdevīgo idiotu" sarakstā. Bet, ja kādam par katru cenu gribas izdabāt agresoram, tad tās ir nevis gudras politikas, bet Stokholmas sindroma pazīmes.