Trešdienas, 28. jūnija, vakarā komponists Mārtiņš Brauns Barselonā, Katalonijā, svinīgā un prestižā ceremonijā saņēma Katalonijas nacionālo izdevēju apvienības starptautisko balvu par ieguldījumu kultūrā. Balvu pasniedza Katalonijas parlamenta prezidente Karme Forkadelja. Publika sveica Braunu ar aplausiem. Kopā ar viņu balvu saņēma arī ievērojams Vācijas politiķis parlamenta deputāts Bernhards fon Grīnbergs (Bernhard von Grünberg) par ieguldījumu demokrātisko vērtību atbalstīšanā un viena no drosmīgākajiem katalāņu žurnālistiem Tšeļa Feiša (Txell Feixas).
Katalonijas sabiedrība apbrīno un augsti novērtējusi Mārtiņa Brauna talantu un pienesumu Latvijas un pasaules kultūrā. Viņa apbrīnojami talantīgā un iespaidīgā daiļrade ir iespaidojusi Katalonijas sabiedrību. Protams, ka vispirms Mārtiņš Brauns tika pamanīts ar savu pilsonisko drosmi, atbalstot katalāņus viņiem tik sarežģītā laika posmā, kad viņi lūdza pašnoteikšanās tiesības pašiem lemt savas zemes un tautas likteni. Brauna skaņdarba "Saule. Pērkons. Daugava" katalāņu versija bija kulminācijas brīdis, kad apmēram 1,6 līdz 2 miljoni katalāņu sadevās rokās Barselonā 2014. gada 11. septembra neatkarības demonstrācijā.
Tai pašā laikā Katalonijas sabiedrība ir novērtējusi ārkārtīgi lielo komponista radošo veikumu, kas, neapšaubāmi, iekļaujams pasaules kultūras kanonā. Mārtiņš Brauns savas radošās karjeras laikā ir radījis mūziku vairāk nekā 200 teātra izrādēm. Viņš ir sadarbojies ar Latvijas kultūras kanonā iekļauto leģendāro teātra režisoru Ādolfu Šapiro, Alfrēdu Jaunušānu, Uģi Brikmani un citiem. Komponists radījis mūziku tādām izrādēm kā "Stāsts par kādu atentātu", "Moljērs", un ar to saraksts tikai sākas. Brauns ir sarakstījis mūziku arī režisora Valentīna Maculēviča iestudētajai Raiņa poēmai "Daugava" Valmieras drāmas teātrī. Vēlāk no šīs izrādes mūzikas izveidojās kormūzikas cikls, ko ārvalstu mediji dēvē par latviešu mesu, – "Daugava". Viens no skaņdarbiem šajā mesā ir "Saule, Pērkons, Daugava". Kopš 1990. gada šī dziesma ir bijusi neatņemama daļa katros Dziesmu svētkos.
Tāpat Brauns ir bijis ražīgs kinomūzikas komponists. Viņa kontā ir mūzika vairāk nekā 200 dažādiem kinodarbiem Viņš komponējis mūziku ikoniskajai režisora Aivara Freimaņa filmai "Puika". Brauns bija arī leģendārā, pasaulslavenā kinorežisora Jura Podnieka komponists. Tieši Mārtiņš Brauns radīja mūziku filmai "Vai viegli būt jaunam?", kas bija īpaši nozīmīgs dokumentālā kino šedevrs 80. gadu beigās. Filmu visā pasaulē noskatījās vairāk nekā 28 miljoni skatītāju. Tiek uzskatīts, ka šīs filmas ietekmē demokratizācijas procesi Padomju Savienībā kļuva neatgriezeniski.
Katalonijas sabiedrība uzskata, ka Mārtiņa Brauna daiļrade, talants ir iedvesmojis tautas apzināties savu garīgo spēku, identitāti un brīvības ideālus. Brauna pilsoniskā drosme atbalstīt katalāņu centienus deva unikālu iespēju viņiem pamanīt un novērtēt komponista neparasti iedvesmojošo devumu Katalonijas, Latvijas un visas pasaules kultūrai. Brauns ir radījis mūziku, kas iedvesmojusi tautas tiekties pēc augstākajiem ideāliem.
Katalonijas parlamenta prezidente savā runā īpaši izcēla Mārtiņa Braunu devumu un teica: "Liels, liels paldies Latvijas tautai un Mārtiņam Braunam."
Pēc balvas saņemšanas Brauns teica uzrunu klātesošajiem un Katalonijas tautai. Tā tika translēta tiešraidē Katalonijas radio. Runā Brauns stāstīja par sev un Latvijai nozīmīgiem brīžiem.
Mārtiņa Brauna uzruna Katalonijai
Ļoti cienījamā Katalonijas parlamenta prezidente Karme Forkadelja!
Dāmas un kungi! Mani patiesie draugi – Katalonijas ļaudis!
Pirms pāris dienām atgriezos no Pasaules latviešu dziesmu svētkiem Vācijā. Liela daļa manas tautas pēc Otrā pasaules kara tika izkliedēta pa visu pasauli, jo 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība un sākās komunistiskais terors. Ļoti daudzi gaišākie prāti tika iznīcināti. Desmitiem tūkstošu nevainīgu cilvēku izsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Sibīrijā, neskaitāmus nogalināja uzreiz. Simtiem tūkstošu bija spiesti doties emigrācijā.
Daudzi tur arī iedzīvojās un palika ārzemēs. Par laimi, tagad mēs varam tikties Dziesmu svētkos gan brīvā Latvijā, gan pasaulē, bet 50 gadus mēs bijām zem svešas un naidīgas padomju režīma varas. Atceros, ja es skolā kādam okupantam atbildēju savā dzimtajā valodā – latviski, mani varēja nolamāt ar vissliktākajiem vārdiem. Mūsu valodu gribēja iznīdēt, to necienīja.
Brūkot šai ļaunuma impērijai, tajā ar varu iekļautās tautas sāka aktīvāk cīnīties par savu neatkarību. Tas atspoguļojās dzejā, mūzikā. Daudz kas bija aizliegts, bet cilvēki riskēja. Dziedāja. Okupanti vēl mēģināja sagraut mūsu neatkarības kustību.
1989. gadā mēs kopā ar brāļu tautām, igauņiem un lietuviešiem, izveidojām 500 kilometrus garu Baltijas ceļu. Rokās sadevās gandrīz divi miljoni iedzīvotāju. Vēlāk, kad Padomju Savienība sūtīja tankus, lai apspiestu mūsu brīvības cerības, neapbruņota tauta Rīgā un Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, stājoties pretī ieročiem, veidoja barikādes, lai sargātu Latvijas Radio, Latvijas Televīziju un citus svarīgus objektus.
Kādu laiku pirms tam es uzrakstīju dziesmu "Saule, Pērkons, Daugava". Skaņdarba teksta enerģētiskais kodols palīdzēja cilvēkiem apzināties savu nacionālo identitāti.
Šī dziesma bija okupantu režīmam nevēlama, bet neatkarības kustība vairs nebija apturama ar rupju varu. Latvieši pulcējās koros un dziedāja to Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Lielajos Dziesmu svētkos to dziedāja vairāk nekā 15 000 liels dziedātāju kopkoris. Atceros, kā 1991. gada barikādēs spēlēju un dziedāju to četros no rīta cilvēkiem, kas sargāja barikādes Rīgas centrā pie Latvijas Radio ēkas. Speciāli pieteicos muzicēt rīta agrumā, lai palīdzētu barikāžu sargiem izturēt garās ziemas naktis – tas bija ļoti auksts janvāris.
Padomju tanki un Maskavai lojālās paramilitārās vienības varēja uzbrukt jebkurā brīdī. Mēs nedrīkstējām aizmigt nevienu mirkli. Viņiem bija smagie ieroči, mums – barikādes, ugunskuri un mūzika. Esmu pateicīgs liktenim, ka šajās agrajās stundās varēju būt savā brīvības postenī – pie sintezatora klaviatūras kopā ar savas tautas drosmīgākajiem vīriem un sievām.
Zinu, ka šajā laikā par Baltijas neatkarību iestājās arī katalāņu tauta, kas rīkoja atbalsta demonstrācijas Barselonā un Madridē. Vairāki bija kopā ar mums Baltijas ceļā un barikādēs. Īsta draudzība tiek pārbaudīta grūtos brīžos. Jūtos pilnīgi nereāli, ka šī pati mūzika tagad skan arī katalāņu valodā ar nosaukumu "Ara és l'hora!" (Tagad ir laiks) un Jūsu izcilā dzejnieka Migela Marti i Pola (Miquel Martí i Pol) vārdiem.
Ļoti priecājos, ka varēju dalīties ar savas tautas brīvības dziesmu. Daudzi mani tautieši teica, ka viņiem bija asaras acīs, kad dzirdēja šo mums tik nozīmīgo skaņdarbu katalāņu valodā.
Vai esmu nesis Katalonijas mūziku arī savai tautai? Jā. Katru gadu Latvijas neatkarības dienā 18. novembrī galvaspilsētā Rīgā notiek lielā svētku – Neatkarības dienas – uguņošana. 2015. gadā man uzticēja uzrakstīt tai muzikālo pavadījumu. Ar pateicību domājot par Katalonijas tautu, šajā mūzikā līdzās savai Neatkarības dziesmai iekļāvu Katalonijas himnas motīvus. Lai skan vienotā blokā! Lai mūsu sirdis skan vienā ritmā!
Svētku uguņošanu klātienē vēroja tūkstošiem cilvēku, bet TV ekrānos – arī latvieši visā pasaulē. Ceru, ka Latvija bija pirmā valsts, kurā Neatkarības dienas uguņošanas laikā atskanēja Katalonijas himnas motīvi. Pārējām valstīm ir laiks sekot: "Ara és l'hora!"
Latvijas valsts himnas vārdi ir "Dievs, svētī Latviju". No savas puses saku jums no visas sirds:
"Visca Catalunya Liure!" (Lai dzīvo brīvā Katalonija!)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
