Foto: Cehs.lv privātais arhīvs
Tiem, kuri mēdz ceļos un pakaļā izdilušās trennūzenēs ravēt zemenes, noteikti ir gadījies fonā paklausīties LR1. Lieliski pazīstot savu auditoriju, radio nu jau kādu laiku piedāvā klausītājiem raidījumu "Ziņas vieglajā valodā". Tās ir līdzīgas ierastajām, tikai izvairoties no mulsinošiem svešvārdiem un pārlieku sarežģītām teikuma konstrukcijām. Prognozēju, ka šis raidījums ir uz palikšanu, jo nesenais noplūdušo oligarhu sarunu skandāls liecina, ka vienkārša valoda ir cieņā visos sabiedrības slāņos: sākot no 2 litru bamšļa zīdēja līdz pat faberžē olas glāstošam elites pārstāvim.

Neapskaužu tesībsargājošās iestādes, kurām tagad nāksies noskaidrot vainīgos, jo situācija nav tik viekārša, kā sākumā varētu likties, izlasot sarunu:

- Eu, a davai nopi***jam?

- Davai, b** na***.

Pirmkārt, Kalvītis TV24 nesen skaidri pateica, ka būtu nepieciešams izvērtēt sarunu nopludinātāju atbildību, jo tā esot iejaukšanās dalībnieku privātajā dzīvē. Vēl pēc brīža tai pašā TV kanālā Krištopans atzīmēja, ka savu teikto toreiz domājis ironiski. Īpatnējas sakritības rezultātā, tieši šobrīd Urbanovičs sācis uzrādīt senilitātes pazīmes, paskaidrojot valdības veidošanas procesa sarunas ar frāzi "es vēl vairāk atceros, ka es to neatceros." Ar trim A arī viss nav vienkārši: Ainārs ar Aivaru pagaidām neesot sazvanāmi, jo visu laiku aizņemts. Savukārt Andris palicis ēnā, jo acīmredzot izdarījis secinājumus kopš savas atejas izrādīšanas presē 1998. gadā. Tomēr vissliktākajā pozīcijā ir Kalnmeiers, kurš vispār nekādas sarunas neesot saņēmis, bet šobrīd publicētos fragmentus arī nav lasījis, jo baigi daudz darba.

Vienmēr esmu teicis, ka katrā draņķīgajā situācijā var atrast kaut ko pozitīvu (patiesībā mēdzu teikt, ka pat sūdā dažreiz gadās kukurūza, bet esam publiskajā telpā, kur lamāties nepieklājas, īpaši portālam "Cehs.lv", kas ir dziļi intelektuāla literatūra). Šoreiz iepriecina bezpartejiskā prezidenta Vējoņa valstsvīra cienīgā rīcība, kurš oligarhu sarunu skandāla karstākajā punktā nolēmis novirzīt sabiedrības uzmanību uz sevis pārvēlēšanas sistēmas maiņu. Līdz ar to manis augstāk publicētais sarunas fragments vieglajā valodā iegūst trešo rindiņu:

- Eu, a davai nopi***jam?

- Davai, b** na***.

- Bet es tikmēr gribētu, lai par mani balso tauta, draugi.

Esmu gājis skolā deviņdesmitajos, kad valdīja "cilvēks - cilvēkam krājkasīte" likumi un lielie zēni regulāri uz ielas aplaupīja mazākos. Ar laiku iepazinu izplatītākos jauno bandītu trikus. Bija tādi, kuri nāca klāt un pieprasīja "palēkā, lai monētas dzird". Bija arī rafinētāki, kuri mēģināja no naivu pamatskolnieku kabatām izmānīt naudu ar stāstu par savu mazo brālīti, kuram atņēmis naudu kāds, kurš izskatoties ļoti līdzīgs man. Tā kā brālītim pašam nākt klāt bail, tad man jāatdod viss savs maka saturs, kas tiks aiznests bailīgajam brālītim aiz stūra un viņš tad atpazīs savu naudu. Bija arī neizvēlīgāki, kuri nesmādēja barteri un agresīvā tonī piedāvāja "a davai, mainamies jakām", cerot, ka atdošu savas mīlošās mātes sarūpēto skaisto vējjaku pret viņa nošmulēto treniņtērpa augšiņu.

Pieminu to tāpēc, ka saskatu līdzības deviņdesmito gadu sīko ielu huligānu domāšanā un oligarhu sarunās atklātajā. Protams, mērogs ir cits. Trīs A gadījumā "palēkāt, lai monētas dzird" liek visai valstij uzreiz.

Skolas gados kopā ar klasesbiedriem izstrādājām dažus vienkāršus rīcības modeļus, lai nedabūtu pa muti, bet arī nešķirtos no pusdienu naudas: neizrādīt bailes (nepāriet ielas otrā pusē), neskatīties acīs, neskaitāmas reizes atkārtot "man nav" un turpināt iet, kamēr urlēniem apnīk sekot un viņu uzmanība tiek pavērsta citur.

Pieņemu, ka arī tagad jārīkojas līdzīgi. Ja reiz pa muti sadot nevaru, plānoju vismaz ignorēt – neatdot savu balsi vēlēšanās. Ja līdzīgi rīkosies vairākums, kam Latvijā izdevies tikt pie pases, šie mamuta izmēra urlas būs spiesti beidzot pazust vēstures mēslainē kopā ar deviņdesmitajiem, kuros viņi acīmredzami savā prātā dzīvo joprojām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!