Viena no filmām, kas iekļauta Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) konkursa programmā, ir norvēģu režisora Ūles Gēvera (Ole Giæver) darbs "Skats no balkona" ("Fra Balkongen", 2016). Par filmu pēc noskatīšanās raksta mūziķis Artūrs Liepiņš, kurš uzstājies kā Dunian un Domenique Dumont, bijis grupas "Dun Dun" dalībnieks, kā arī ir puse no elektroniskās mūzikas dueta ELVI/DUNIAN.
Kā es šeit nonācu, un ko es te daru? Tas izklausās pēc jautājumiem, atbildi uz kuriem varētu meklēt arī kāda populārzinātniska filma par dzīvi uz Zemes, taču šajā gadījumā tie ir tikai daži no neskaitāmiem jautājumiem, ko savā jaunākajā filmā "Skats no balkona" uzdod norvēģu režisors Ūle Gēvers.
Es nekad neesmu bijis Norvēģijā. Tikai Oslo lidostā, atstājot šajā karaļzemē visu savu paaudzēs krāto naudas mantojumu par bulciņu un kafiju. Zinu arī to, ka viņiem tur klājas diezgan labi, teiksim tā – sajūta ir tāda, ka vispārējās labklājības ziņā norvēģi šobrīd uz publiskās skatuves spēlē virtuozu ģitāras solo, kamēr mēs te daži Eiropā vēl mācāmies kratīt tamburīnu aizskatuvē. Protams, tas tāds ļoti virspusējs salīdzinājums. Mums visiem taču tāpat ir skaidrs, ka materiālais komforts tomēr nav pietiekams iemesls, lai izvairītos no tiem eksistenciālas dabas jautājumiem, kuros mēs visi dienas beigās esam vienādi un kuri mums uzglūn neatkarīgi no tā, cik labklājīga ir mūsu dzīve. Lūk!
Līdzīgi kā iepriekšējais Ūles veikums "Out of nature", kas bija skatāms Rīgas starptautiskajā kinofestivālā pirms diviem gadiem, arī šis ir introspektīvs stāsts, kurā režisors reminiscē par dažādiem ar dzīves jēgu saistītiem jautājumiem, tikai šajā gadījumā pārsvarā no sava daudzstāvu mājas dzīvokļa balkona, nevis dodoties kalnos pārgalvīgā pārgājienā, kā tas bija "Out of Nature" gadījumā. Filma ir atklāts un personisks darbs, kas ietver ikdienišķus kadrus no režisora dzīves šodien un pagātnē. Būtībā tāda kā video dienasgrāmata, bet tas, kas, manuprāt, atšķir šo filmu no vienkārša "Youtube" videologa, ir Ūles stāstnieka talants, kas acīmredzot ir izkopts, filmējot sevi jau no mazotnes.
Jau pats filmas sākums, kur episkās Štrausa simfonijas "Tā runāja Zaratustra" pavadījumā ar "Google Earth" programmas palīdzību uz datora tiek pietuvināta dzīvesvieta no kosmosa skatpunkta, iezīmē filmas turpmāko, amatierisko "pats sev režisors" garu un man tobrīd asociācijās ar Pita Majariča (Pete Majarich) topošās grāmatas "Small World" naivajiem pantiņiem par mūsdienu tehnoloģijām un cilvēku attiecībām ar tām, piemēram, "You zoom in on your current location on Google Maps. You see an aerial view of yourself, zooming in on your current location on Google Maps". Dažādu jaunības videoierakstu fonā Ūle runā par saviem bērnības sapņiem, par to, kā iztēlojies sevi izaugam par nākamo Bredu Pitu vai grupas "A-ha" solistu, par to cerības un intrigas pilno neziņu, ko slēpa mīklainā nākotne. Sajūta, kas diemžēl (vai par laimi?) izblāv, kļūstot vecākam.
Kādā citā epizodē, runājot par spocīgo atsvešinātību, Ūle izspēlē situāciju, kā būtu palikt uz Zemes vienam, un kinematogrāfiskā ziņā to atrisina nevis ar dārgu CGI, bet vienkārši ar skaistām pilsētu ainām rītausmā, kad ielās nav redzams neviens cilvēks. Ir arī brīži, kad filma pēkšņi pārsteidz ar negaidītu grāciju, piemēram, popmūziku (starp citu, ar brīnišķīgo Čakas Hanas (Chaka Khan) 80. gadu hitu "Ain't Nobody") un kolektīvām dejām, bet šis prieks līdz ar Ūles muguras sāpēm ātri vien beidzas. Pieļauju, ka, atsevišķi runājot par epizodēm, var šķist, ka runa ir par kaut kādu pusmūža krīzes skarta režisora melodrāmu, bet tā gluži nav.
Vienkāršība laikam arī ir viena no šīs filmas burvībām, kas notur uzmanību. Manā skatījumā tā ir filma, kas rāmi spēlē pingpongu ar lielajām tēmām un īpaši nepretendē uz to, lai es aplaudētu par trikiem un pasludinātu tos par kaut ko iespaidīgu un oriģinālu. Šī arī nav tā filma, kas mani simfoniskās mūzikas pavadībā aizveda no spriedzes līdz smiekliem un beigās izspieda asaru. Es teiktu, ka tā drīzāk ir mazbudžeta video eseja ar vieglu "ennui" (garlaikotību). Tie ir iesildīšanās vingrinājumi pašrefleksijā. Tas ir sveiciens kaimiņu salas Kirkegoram. Starp citu, ja par filozofētājiem, tad Nīče pirms vairāk nekā simt gadiem savos "The Will to Power" darbos nākamos divus gadsimtus pasludināja par nihilisma adventi, par tā eskalāciju, kam neizbēgami būs jāiziet cauri. Un ir jau tā, ka to diezgan uzskatāmi var novērot šā brīža sabiedrībā, interneta vidē un dažādos mākslas darbos. Nihilisms, destruktīvisms un tam bieži vien sekojošais cinisms ir mūsdienu mākslas kanoni. Reizē tas ir aizsargmehānisms un forma, kādā runāt, kad nav ko teikt. Es pat teiktu, ka šīs tendences popularitātes skalā jau atrodas tuvu tam, kur ledusskapju magnētiņi tūrisma biznesā. Filmā "Skats no balkona" šīs tik ļoti populārās bezjēdzīguma kultivēšanas, manuprāt, nav, lai gan, ja labi grib, kāds to tur var saskatīt. Var jau arī būt, ka tās atziņas, pie kurām Ūle nonāk filmas beigās, nav nekas cepuri noraujošs, un droši vien tas viss ir dzirdēts un redzēts neskaitāmas reizes dažādās variācijās, tomēr filmai ir filigrāns, atraktīvs plūdums – to ir vērts skatīties tā vien dēļ. Vai tad nav tā, ka viss tāpat joks vien ir?
