No kāda ilustratora nesen dzirdēju apmēram tādu tekstu: "Gandrīz visi bērnībā zīmē, bet ilustrators no citiem cilvēkiem atšķiras ar to, ka turpina to darīt, arī izaudzis liels." Es laikam arī zīmēju gandrīz vienmēr. Kad es biju maziņa, kā jau visi citi, es zīmēju. Man bija visādas klades, kurās es zīmēju dažādas sev aktuālas lietas. Dzīvniekus, Ziemassvētku egli, ģimeni, dažādas lūpu formas, visas savas kinderolu mantiņas (vismaz tāds bija mērķis, realitātē es tomēr neuzzīmēju tik daudz), iztēlotas apģērbu kolekcijas, rakstīju dīvainus nelielus stāstus un zīmēju ilustrācijas. Kad man bija divpadsmit gadi, es zīmēju kedas, ģitāras un dažādus tēlus, saistītus ar man aktuālajām mūzikas grupām. Mazliet vēlāk es pārgāju uz detalizēti grafiskiem zīmējumiem ar vīna glāzēm, visādām mīlestības problēmām, parasti tie bija dramatiski vai melanholiski un teatrāli komponēti.
Kādu laiku es savā dienasgrāmatā visu zīmēju, nevis rakstīju. Zīmējot man patika, ka nebija jāizjūt tāda atbildība kā gleznojot, varēja viens pats sēdēt gultā un kaut ko tāpat vien pazīmēt, tā bija tāda droša sajūta. Tāpēc es vienmēr zīmēju.
Vienreiz man bija iespēja piedalīties Blumberga vērienīgās izstādes "Es nemiršu", kas notika izstāžu zālē "Arsenāls", aplūkošanā ar paša mākslinieka komentāriem. Tie bija ļoti personiski darbi. Par viņa māti, Sibīriju, bērnības atmiņu ar nocirsto gaiļa galvu un viņu pašu ar bārdu, bet maziņu Dieva plaukstā. Tagad sēžu tumsā vienā no fon Stricka villas telpām un arī maziņa klausos Blumberga vārdos par zīmēšanu, un jūtos kā māceklis. Viņa teiktās lietas manī dziļi rezonē un atbalsojas. Zīmētājam vienmēr jābūt gatavam lēcienam kā tīģerim. Arī tad, ja tu vēl neesi Venēcijā, Venēcija ar tevi var notikt jebkurā brīdī, un tad tev jābūt gatavam to visu uzzīmēt. Velkot līniju, nevar domāt. Tiklīdz uzrodas doma, līnija aiziet nepareiza. Zīmēšana ir uzmanība. Lai līnija būtu dzīva un īsta, zīmējot jābūt pavisam klāt, uz vietas un gatavam. Kā tīģerim. Un, ja tas nav iespējams, tad labāk iet pastaigāties, jo priecāties par pilsētu ir tas pats, kas vilkt līniju. Video Blumberga roka un mazs, ass zīmulītis drudžaini virzās pa lapu, veidojot seju. Zīmulītis paliek arvien trakāks un plosās uz plānās papīra virsmas, līdz seja pārvēršas melnā murskulī.
Fon Stricka villas zaļganās, senatnīga gaisa piedvestās telpas ar tik daudzajiem dekoratīvajiem elementiem sevī bija uzņēmušas Ilmāra Blumberga Venēcijas zīmējumus. Tie rindām iet gar sienām, viens pēc otra, cik vien var salikt. No prožektoriem griestus apstaro zeltaina gaisma. No lielas skandas plūst Venēcijas trokšņi. Kaut kur novīd nedzīva bāra lete. Ir pat iestudēts tāds kā neliels Venēcijas kafejnīcas stūrītis. Zāles galā aiz stikla uz melnas drapērijas apklāta podesta stāv zelta pēdas. Tādas kā Voldemāra Irbītes kailās pēdas.
Savā kabatā taustu pa ceļam paceltā kastaņa zaļās čaulas asumus. Skatos uz gondolas melnajiem ķekšiem un krītošas, baltas gaismiņas adatu. Baznīcu kupoli un sievietes krūtis. Sodrēju un gļotu mākoņi, pelni un dūmaka. Zemūdens dziedzeris. Ar rokām lietais papīrs kā pelēka āda. Uz tā trauslas līnijas veido horizontu, izsmērēts grafīts atstāj sejas nospiedumu. Tas atgādina Jēzus seju. Viņš tur rokās gondolu kā nelielu paplāti, un no viņa pirkstiem nāk ērkšķi. Pilsētas gaismas izstaro vientulību. Tēli atkārtojas kā tēmas skaņdarbā. Mainās salikumi. Kāda smalka šuve ieiet debesīs. Tā ir miglaina pilsēta, kurā mīt mākslinieks, sievietes tēls, mazi, melni gondoljeri un varbūt Dievs.
Gaitenī, kas stiepjas tūlīt no villas ieejas durvīm, abās pusēs izkārti tušas zīmējumi ar gondoljeriem. Vairākos darbos dažādās valodās atkārtojas teksts:
"Es esmu kastīte / Tu esi kastīte / Es esmu Visuma kastīte
Tu esi Visuma kastīte / Es esmu pilns ar zīmējumiem
Tu esi pilns ar zīmējumiem / Tu vari redzēt zīmējumus
Visi var redzēt zīmējumus / Bet zīmējumi ir kastītē"
Zīmētājs sēž pie galda. Uz galda ir papīrs un zīmulis, nodeldēta dzēšgumija, maza otiņa, tuša un smalciņa spalva. Viņš paskatās pa logu un iebāž roku kastītē.
