Pastāstiet par savu darbu būtību – kādēļ tie bieži ietver sāpju tematiku un tumsas valdzinājumu?
Manas gleznas tāpat kā citi darbi ietver smeldzi un tumsu. Tumsā es saskatu ko romantisku, jo īpaši, to apvienojot ar skumjām. Pats sevī es vienmēr esmu sajutis skumjas, un es to uztveru par skaistu īpašību. Tās ir nevis nebeidzamas skumjas, bet gan īpaši melanholiskas sajūtas, kas manī mīt un ik pa laikam piemeklē. Manuprāt, katrs mākslinieks sevī sajūt šādas smeldzīgas emocijas. Un šajās šķietami negatīvajās emocijās ir kaut kas, kas "paķer" – gan garīgi, gan fiziski. Un ar to strādāt vienmēr ir bijis izaicinoši, taču tai pat laikā skaisti.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka māksliniekam ir divas iekšējās balsis. Viena ar otru konfliktējošas, tās cīnās starp labo un ļauno. Un šī cīņa ir tā, kas veido mākslu, – divu pretpolu spēle un savienojums. Tādējādi mākslinieks var sakombinēt ko interesantu ar kaut ko skaistu.
Daudzos darbos Jūs izmantojat arī vēstures tumšo pusi. Kā šī traģiskā "tumsa" ir jūs savaldzinājusi, lai to izmantotu mākslā?
Mans mērķis ir vēsturi un tās tumšo pusi ieintegrēt kultūrā, lai atmiņa par to nezustu. Esmu uzaudzis Otrā Pasaules kara un Holokausta ēnā, piedzīvojot "dzīvi pēc tā". Manos darbos es izmantoju šo subjektu - tam pievienoju nosacītu "asumu" un to izceļu atpakaļ sabiedrībā, kultūrā. Un ar šādu mākslas veidošanas pieeju jūtos vēl vairāk saistīts ar karu un tā sekām mūsu sabiedrībā, tādējādi arī sevi daļēji uzskatot par tā upuri.
Taču tas nenozīmē, ka man ir kāda īpaša saikne ar šo vēsturisko notikumu. Patiesībā tas nav konkrēts laika posms vai reliģija, kam esmu piesaistīts. Tas varētu būt jebkurš cits notikums, bet galu galā koncentrējos uz vienu – smeldzi un smagā zaudējuma sajūtu.
Ja tas nav konkrētais laika periods, tad kas ir tās lietas vai cilvēki, no kuriem gūstat iedvesmu? Tā vienkārši sakot, kas ir jūsu iedvesmas avoti?
Man nav tāds viens vienīgs iedvesmas avots. Sevi vienmēr esmu uzskatījis par cilvēku, kas bauda ik dienu savā dzīvē. Vienmēr jūtos "dzīvs", un tas ir tieši tas, kas mani iedvesmo. Vienvārdsakot, dzīve mani iedvesmo. Vienmēr esmu atvērts jaunām lietām, nenospraužot nekādas robežas vai aizspriedumus. Un iedvesmot mani var jebkas – muzeji, ko esmu apmeklējis, vai cilvēki, ko esmu saticis. Tas pat var būt vienkārši koks ielas malā, kam kādā dienā esmu pagājis garām. Apkārtējā vide mani iedvesmo veidot manus mākslas darbus un iedvesmo mani būt par labu mākslinieku.
Kas, jūsuprāt, veido labu vai izcilu mākslinieku? Un kā mākslinieks izvēlas, kurš no viņa darbiem ir izcilākais karjeras laikā?
Patiess mākslinieks ir cieši saistīts ar savu ego, nebaidoties būt narcisam. Pats sevi arī par tādu uzskatu, taču tas man ir tikai palīdzējis. Un, protams, māksliniekam ir jābūt spējīgam sev likt izdarīt aizvien vairāk. Un, šādu spiedienu uz sevi izdarot pastāvīgi, sāk veidoties tā saucamās "mīlestības un naida" attiecības. Un konstanta atrašanās šādās attiecībās mākslinieku veido tikai labāku un neļauj viņam "atslābt".
Runājot par mākslinieka darbiem – uzskatu, ka visi darbi māksliniekam ir vienlīdz izcili un iemīļoti, jo uz tiem viņš skatās laika perspektīvā. Katrs laika posms māksliniekam ir viņa labākais laiks – tas, ko viņš ir paveicis, būs labākais, ko viņš tajā brīdī būs paveicis. Un, kamēr vien viņš progresē, katrs paveiktais mākslas darbs ir ievērības cienīgs un izcils.
Es pats šobrīd jūtos ļoti droši savā karjerā un novērtēju, ko esmu paveicis un ko daru tagad. Pagāja ilgs laiks, lai es līdz tam tiktu, un tā ir viena no neskaitāmajām lietām, kas mani turpina iedvesmot. Vienmēr vados pēc uzskata, ka laba māksla izraisa kontroversiju.
Runājot par kontroversijām un provokācijām – pastāstiet mazliet vairāk par jūsu slaveno darbu "Māte".
Šo darbu veidoju, izmantojot slaveno attēlu, ko nacistu fotogrāfs uzņēma izsūtīšanas laikā. Tajā attēlots, kā ebreji tiek izdzīti no savām mājām, un bildes fokuss vienmēr ir bijis mazais puisītis, kas izmisuma pilnu izteiksmi un paceltām rokām dodas ārā no mājām, nacistu pavadīts.
Atceros, kad pirmo reizi parādīju darbu sabiedrībai un cilvēki, kas bildi vēroja, nezinot par tās patieso izcelsmi, par sievieti sāka izteikt savus minējumus. Un tā bija mana provokācija, ko arī paredzēju. Vairums bija pārliecināti, ka viņa ir dāma, ietērpusies dizaineru drēbēs un aksesuāros, un ir devusies iepirkties kādā lielpilsētas veikalā. Taču, uzzinājuši, kas patiesībā ir šī sieviete, vairums cilvēku jutās vainīgi. Viņi pārdzīvoja par to, ka nelaimīgu ebreju sievieti, nacistu padzītu un uz koncentrācijas nometni izsūtītu, viņi uzskatījuši par izlepušu modes dāmu. Taču es to neuzskatu par neko sliktu. Jo mazāk par to zini, jo vieglāk ir iemīlēties kādā lietā vai cilvēkā. Un tā, manuprāt, ir vistīrākā mīlestība.
Cik zināms, jūs savu karjeru mākslā iesākāt ar tēlniecību? Kā izlēmāt pievērsties glezniecībai?
Kad pārvācos no Izraēlas uz Ņujorku, sākotnēji man bija daudz brīvā laika. Tajā laikā man pilsētā nebija draugu, tādēļ es ļoti bieži vienatnē izzināju pilsētu un to, ko tā piedāvāja. Kad biju izstaigājis neskaitāmus muzejus, manī radās iedvesma un vēlme pamēģināt arī glezniecību. Un tā es sāku aizpildīt savu brīvo laiku - gleznojot. Ņujorka ir piepildīta ar lielisku mākslu, un viss šajā pilsētā spēj iedvesmot to turpināt veidot – dizains, arhitektūra un cilvēki.
Un kādēļ izvēlējāties pamest mājas un pārvākties uz Ņujorku?
Kad dzīvoju un strādāju Izraēlā, mani sapņi vienmēr bija daudz lielāki par to, kur atrados toreiz. Izraēla man šķita pārlieku maza. Tur biju sasniedzis panākumus, rīkojot neskaitāmas izstādes un atklāšanas. Un man instinktīvi prātā vienmēr bija Ņujorka, un es uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle. Visietekmīgākā māksla, manuprāt, mīt tieši Ņujorkā un Londonā. Šajās pilsētās māksla šķiet liela, nozīmīga un "dzīva".
Pastāstiet, lūdzu, mazliet vairāk par darbiem, ko redzēsim izstādē "Sapņi un drāmas" ("Dreams & Dramas")?
Šie darbi ar nosaukumu "The Life We Left Behind" man kopumā aizņēma četrus gadus. Tie sevī iemieso tradīcijas, kas sajauktas ar moderniem elementiem. Šīs gleznas arī ietver funkcionālo aspektu, kas mūsdienu glezniecībā šķiet visnotaļ svarīgi.
No tehniskā aspekta šīs gleznas parāda krāsas degradāciju uz audekla. Visa darba veidošanas metode ir ļoti komplicēta. Viss sākas ar hroma uzziešanu uz krāsota audekla, pēc kā tas izžūst un tiek ievietots krāsnī. Pēc tam tiek pielietota augstspiediena ierīce, tādējādi izveidojoties tādam kā „saplīsušam" attēlam. Es to saucu par „tīši nejaušu" principu. Visa šī metode darbam ir piešķīrusi vairākus slāņus, to izvirzot pavisam jaunā līmenī.
Un no darba konceptuālā viedokļa būtiski ir tas, ka tās vērotājs redz savu atspulgu hromētajā virsmā. Līdz ar to skatītājs kļūst par šī mākslas darba būtisku sastāvdaļu. Ar šo esmu spēcīgi iespaidojies no Vailda „Doriana Greja ģīmetnes". Skatītājs sevi redz gleznā, kuras kārtas ir daudz dziļākas, nekā pirmajā brīdī varētu šķist. Izveidojot atstarojošu materiālu, esmu no tumsas ieguvis gaismu. Un, lai cik „klišejiski" tas neizklausītos, – līdz ar tumsu vienmēr būs gaisma, jo viens bez otra vienkārši nepastāv. Un šie darbi arī attēlo cilvēka uzvedību – to, kā skatītājs uzvedas un rīkojas, ieraugot pats savu atspulgu. Un tā, kā man tas vienmēr ir bijis svarīgi – šie darbi izraisa skatītāja emocijas un reakciju.
Jau ziņots, ka bijušajā "Sapņu fabrikā" jeb topošajā mākslas centrā "Zuzeum" no 7. oktobra būs aplūkojama kultūras un mākslas izdevniecības "Arterritory.com" rīkotā izstāde "Sapņi un drāmas", kas būs līdz šim vērienīgākā Izraēlas laikmetīgās mākslas reprezentācija Baltijā.
