Foto: Kadrs no video
Mina Čeona (Mina Cheon) ir korejiešu izcelsmes māksliniece, Merilendas Institūta Mākslas koledžas (MICA) profesore un sociālā aktīviste, kura savos darbos iestājas par vispasaules mieru un korejiešu vienotību. Sava jaunākā projekta ietvaros Čeona grasās izglītot izolētās "karaļvalsts" Ziemeļkorejas iedzīvotājus par laikmetīgo mākslu, slepšus caur "pagrīdes tīkliem" nosūtot uz to simtiem USB zibatmiņu ar videolekcijām.

Čeonas mākslas projekts ietver 10 lekcijas, katra teju 10 minūšu gara, kas vēsta par laikmetīgās mākslas vēsturi – sākot no Dišāna slavenās 1917. gada skulptūras-pisuāra "Strūklaka" ("Fountain") līdz pat mūsdienām. Lekcijas ir sadalītas pa tēmām, piemēram, mākslas attiecības ar varu, ēdienu, feminismu un naudu, tādējādi izgaismojot galvenos laikmetīgās mākslas virzienus. Epizodes ierunājusi Minas mākslinieciskais alter ego – profesore Kima Ilsena (Kim Il Soon), kas, kā apgalvo pati māksliniece, ir viņas Ziemeļkorejas "inkarnācija".

Čeonas projekts saspīlēto ASV un Ziemeļkorejas attiecību pašā karstumā ir kā punkts uz "i", jo brīdī, kad ASV prezidents Tramps piedraudējis noslaucīt Ziemeļkoreju no zemes virsas, tas kalpo par atgādinājumu, ka pārējai pasaulei Ziemeļkorejas liktenis nav vienaldzīgs.

ASV ir vairākas organizācijas, kas veicina informācijas nosūtīšanu uz Ziemeļkoreju, piemēram, Kalifornijas biedrība "Flash Drives for Freedom". Šāda veida organizācijas strādā ar lielākām organizācijām Seulā, kāda ir arīdzan nevalstiskā organizācija "North Korea Strategy Center", kas sadarbojas ar aktīvistiem un Ziemeļkorejas disidentiem, kuri nogādā Ziemeļkorejā informācijas sūtījumus. Tajos parasti ir pasaules ziņas, Vikipēdijas raksti, Dienvidkorejas mūzika un filmas, kā arī reliģiska rakstura materiāli.

Ziemeļkorejieši, kuri noskatīsies visas 10 videolekcijas, iepazīsies ar aptuveni 50 mākslinieku darbiem, tai skaitā Čeonas pašas veikumiem, kā arī Damjena Hērsta, Džeksona Poloka, Ņujorkas radikālo feministu aktīvistu grupējuma "Guerrilla Girls", kā arīdzan arī ar vairāku korejiešu mākslinieku darbiem. Tās būs iespējams noskatīties arīdzan Ņujorkas mākslas galerijā "Ethan Cohen", kur no 20. oktobra būs skatāma Minas jaunākā solo izstāde "UMMA: Mass Games – Motherly Love North Korea".

Tiesa, politiskais aspekts nav šo videolekciju uzmanības centrā, lai gan tas ir klātesošs, it sevišķi ķīniešu aktīvista Ai Veivei darbos. Lekcijas ietver arī vienkāršus mākslinieciskus uzdevumus, kas veicina radošo domāšanu. Piemēram, viens no uzdevumiem ir sapņu pierakstīšana un to "atdzīvināšana" pēcāk realitātē. Uzdevumu instrukcijas gan ir izklāstītas gana abstrakti, lai nemudinātu cilvēkus uz kā ļoti konkrēta radīšanu, kas varētu radīt problēmas gadījumā, ja veikumu atrastu varasiestādes.

"Kā māksliniece ar Ziemeļkorejas tēmu es nodarbojos kopš 2004. gada, kad valsts sankcionētas tūres ietvaros apmeklēju Korejas Tautas Demokrātisko Republiku. Mani arīdzan vienmēr ļoti ieinteresējis apskatīt Ziemeļkoreju no postkoloniālā aspekta, kā arī sadalījums starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju man allaž šķitis ļoti neveiksmīgs. Abi mani vecāki ir no Korejas ziemeļu reģioniem, taču Ziemeļkoreja tad vēl neeksistēja. Mana mamma no ziemeļiem nonāca dienvidos, kad sākās Korejas karš. Tāpat kā daudziem korejiešiem, arī mums ziemeļos ir daudz radinieku, un mēs Ziemeļkorejas iedzīvotājus neuzskatām par ļaunuma iemiesojumu kā pārējā pasaule.

Videolekcijas Čeona producēja Baltimorā, kur viņa uzturas līdztekus Seulai un Ņujorkai. Tās veidotas vieglā un homoristiskā manierē uz krāsainiem foniem, bet pati Kima reizēm redzama ar "Snapchat" dzīvnieku filtru uz sejas. "Es negribēju, lai tā ir propaganda," atklāj Čeona. "Es gribēju radīt kaut ko, kas ir komunicējams."

Vaicāta, kā dzimusi ideja tieši par šāda formāta projektu, Čeona atklāj, ka saknes tam meklējamas iepriekšējā radošajā un profesionālajā darbībā, piemēram, iedvesmojoties no intervijām, kuras veidoja radio "Voice of America", ko translē arīdzan Ziemeļkorejā.

"Jau ilgu laiku es veidoju mākslas darbus par Ziemeļkorejas informētības jautājumu, tāpēc šis projekts noteikti bija tikai laika jautājums. Izstādes kurators Nadīms Sammans (Nadim Sammam) man norādīja, ka būtu laba doma nosūtīt informāciju "pa tiešo" uz Ziemeļkoreju. Tad es atskārtu, ka varu taču nosūtīt uz Ziemeļkoreju mākslas vēstures lekcijas, jo esmu māksliniece un mākslas profesore. Es pasniedzu mākslas studijas, digitālo mākslu, mākslas vēsturi un kultūras teoriju jau 20 gadus. Tas ir tas, ar ko es varu dalīties ar Ziemeļkoreju. Un es ceru, ka tas ļaus Ziemeļkorejai atvērties, un – vissvarīgāk – ka ziemeļkorejiešiem būs iespēja uzzināt to, ko pasaule jau zina, uzzināt, ko mēs par viņiem domājam, kā arī izprast viņu apstākļus. No cilvēka uz cilvēku," atklāj māksliniece.

Lekciju nedaudz salkanais un izklaidējošais stils spēlē pretrunu spēli ar to realitāti, kurā tās "pa kluso" nonāk. Un tā kā lielākajai daļai ziemeļkorejiešu nav pieejas internetam, nelikumīga materiāla un preču ievešana – sākot no ēdiena un beidzot ar filmām – ir izplatītāka, nekā pārējā pasaule vispār var iedomāties. Īpaši tas pieaudzis pēc bada deviņdesmito gadu vidū, kad mira vairāk nekā divi miljoni Ziemeļkorejas iedzīvotāju. Lai nodrošinātu pieprasījumu pēc pārtikas, attīstījās melnais tirgus un līdz ar to arī informācijas tirdzniecība. Piemēram, mūsdienās dažos Ziemeļkorejas reģionos ir iespēja skatīties Dienvidkorejas ziepju operas USB zibatmiņās 24 stundas pēc tam, kad tās ir bijušas ēterā, raksta "Artsy".

Tiesa, Čeonas video līdz Ziemeļkorejai ceļoja ilgāk – teju mēnesi. USB zibatmiņas šķērsoja zemes robežu ar Ķīnu, un tika nosūtītas no dienvidiem ar hēlija baloniem, kas ir bieži pielietota metode Dienvidkorejā, lai nogādātu datu nesējus Ziemeļkorejā.

"Drošības iemeslu dēļ, kā arī kamēr informācijas nosūtīšana arvien ir procesā, es nevaru atklāt visas detaļas," saka Čeona, atbildot uz jautājumu par to, kas ir projektā iesaistītie cilvēki. "Cilvēki, kuri USB zibatmiņās, SD atmiņas kartēs un DVD diskos nosūtīja informāciju, līdz šim ar cigarešu, rīsu, naudas un reliģiska satura materiālu "starpniecību" ir veiksmīgi darbojošies Ziemeļkorejas melnajā tirgū." Viņa arīdzan saņēmusi apstiprinājumu, ka sūtījumi veiksmīgi ir nokļuvuši galapunktā.

Lekcijas "Ethan Cohen" mākslas galerijā būs skatāmas uz "Notel" pleijeriem. "Notel" Ziemeļkorejā ir plaši izplatīta pārvietojamā multimediju atskaņošanas ierīce, jo to var uzlādēt ar automašīnas akumulatoru, kas ir obligāta nepieciešamība biežajos Ziemeļkorejas energoapgādes pārrāvumos. Šīm ierīcēm ir arīdzan USB pieslēgvieta, kas ir svarīgi tiem ziemeļkorejiešiem, kuri vēlas izvairīties no varasiestāžu kontroles, jo policija mēdz atslēgt elektrību un pēc tam pārbaudīt DVD atskaņotājos palikušos diskus, lai pārliecinātos, ka tie atbilst "valsts standartiem". Savukārt USB var viegli izņemt un noslēpt.

"Mani vienmēr pārsteidz atšķirības, kādas ir Rietumu medijos par Koreju, un to, kas patiešām notiek Korejā," saka Čeona. "Es esmu dzirdējusi, ka dažās mājās tiek veikti reidi valsts vajadzībām, taču lielākoties ziemeļkorejiešiem ir pieeja medijiem, viņiem ir mobilie tālruņi un viņiem ir atļauts izklaidēt sevi ar ārvalstu mediju saturu un citiem labumiem, kamēr tas netiek demonstrēts publiski."

Savukārt izstādes kurators Sammans uzskata, ka šīs lekcijas varētu arīdzan kalpot par iemeslu, lai cilvēki Ziemeļkorejā sāktu nodarboties ar laikmetīgo mākslu. Viņš uzsver, ka jau iepriekš autokrātiskos pārvaldes režīmos tas ir noticis, piemēram, Padomju Savienībā. "Varbūt arī Ziemeļkorejā, iedvesmojoties no laikmetīgās mākslas, cilvēki sāks radīt kaut ko, kas ir ārpus valdības sankcionētā. Varbūt viņi jau to dara," saka Sammans.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!