Latvijas U-21 futbola izlase šajā sacensību ciklā nospēlējusi neizšķirti ar Andoru un Ukrainu, bet viesos ar 0:3 piekāpās futbola dzimtenes Anglijas tuvākajām rezervēm. Vēl, bez jau pieminētajām komandām, šajā grupā ir Skotija.
Černomordijs cer un tic, ka līdzīgi kā iepriekšējā ciklā arī šajā izdosies iekost grupas smagsvariem, iepriecinot Latvijas futbola līdzjutējus.
- Izskatās, ka Nīderlandē tev gaidāma neliela jubileja – nākamā tev būs 20. spēle Latvijas U-21 izlases rindās!
- Jā, redzēju, ka pirms šīs nometnes esmu aizvadījis 19 spēļu un ka nākamais būs tāds kā jubilejas mačs. Lai arī man nav visvairāk spēļu komandā, laikam jau var teikt, ka esmu viens no šīs komandas veterāniem. (Smaida.)
- Kura no spēlēm spilgtāk palikusi atmiņā?
- Mums (2016. gada martā) bija laba spēle viesos pret Čehiju, kurā gan zaudējām ar 1:2. Bija labi momenti, laba komandas spēle, varējām izraut [neizšķirtu]. Diemžēl paši otrā puslaika sākumā ielaidām nepatīkamus vārtus – nesapratāmies pie saviem vārtiem, vārtsargs no sava spēlētāja bumbu paņēma rokās un bija netiešais brīvsitiens no dažiem metriem.
- Godīgi sakot, biju gaidījis, ka par spilgtāko spēli nosauksi citu iepriekšējā Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikla maču – spēli pret Beļģiju, ko viesos sensacionāli pieveicām ar 1:0, un tu iesiti vārtus!
- Man personīgi, jā - protams, spēle pret Beļģiju. Neviens negaidīja, ka būs tāds iznākums. Arī bukmeikeri prognozēja Beļģijas uzvaru. Protams, ka tas ir spilgts notikums, ja iesit vārtus 88. minūtē pret tik labu komandu un uzvari. Tas mums bija ļoti svarīgi, jo nupat bijām zaudējuši Maltai. Ja neuzvarētu to spēli, grupā paliktu pēdējie, kas būtu nepelnīti, jo kopumā aizvadījām labu ciklu (Latvijas U-21 izlase tajā ciklā atņēma punktus ne tikai beļģiem, bet arī grupas uzvarētājiem čehiem – 1:1 Jelgavā, kā arī uzvarēja Moldovā ar 3:0 un divreiz spēlēja neizšķirti ar Melnkalni – 3:3 un 0:0, ciklā kopā izcīnot 9 punktus). Ja grupā paliktu pēdējie, tā būtu izgāšanās. Uzvara pacēla noskaņoju, lika saprast, ka kaut ko tomēr spējam, ka varam uzvarēt ikvienu. Domāju, mēs to apliecinājām.
- Šajā ciklā aizvadītas trīs spēles. Kā vērtē tā sākumu?
- Nesākām pārāk labi, jo nospēlējām neizšķirti pret Andoru, lai arī bijām favorīti. Mums vēl pietrūkst prasmju spēlēt kā pirmajam numuram. Mačs pret Ukrainu apliecināja, ka labāk darbojamies kā otrais numurs. Bija redzams, ka spēlējam interesantāk, labi kontrolējam bumbu. Godīgi sakot, mums pat bija vairāk momentu, pēc kuriem varējām gūt vārtus. Beigās nospēlējām 1:1 un esam priecīgi arī par punktu.
- Šis cikls piespēlējis ļoti spēcīgus pretiniekus un interesantu grupu reizē. Kad uzzināji izlozes rezultātus, vairāk priecājies, ka būs iespēja pārbaudīt spēkus pret grandiem, vai tomēr nodomāji - kur mēs esam iekūlušies?
- (Smaida.) Gan – gan! Forši, ka ir iespēja spēlēt pret pasaules [U-20] čempioniem angļiem. Tobrīd, kad notika izloze, viņi gan vēl nebija ieguvuši šo titulu. No otras puses, protams, grupa varēja būt mazliet vieglāka, jo salozēti ļoti spēcīgi pretinieki – arī Nīderlande, Skotija un Ukraina. Piemēram, skoti pieveica holandiešus, kas cīnījās 1:1 ar angļiem, lai arī spēlēja labāk. Katram pretiniekam ir jāgatavojas ar pilnu jaudu, jo sliktu komandu vairs nav. Arī Andora. Nav vairs tādu, kam vienkārši var pāriet pāri. Tā pati Malta – it kā skaitās vājāka, bet iepriekšējā ciklā mēs viņiem zaudējām abās spēlēs. Visi [kaut kādā mērā] ir izgājuši vienā līmenī. Protams, arvien ir zvaigznes - angļi, holandieši, kas spēlē Premjerlīgā, stipros nacionālajos čempionātos, ir augstu reitingā. Tāpēc jau viņi spēlē tā brīvi, bet mums ne visi spēlē pat Latvijas čempionāta Virslīgā. To dara tikai kādi pieci puiši, pārējie – dublieros, bet vēl daži nespēlē [regulāri] pat tur. Taču mums ir iespēja sevi parādīt, ka varbūt kāds treneris mūsu pašu klubos nav mūs līdz galam novērtējis, ka mēs tomēr varam spēlēt labā līmenī. Katrā spēlē ir jāmeklē savi plusi.
- Kā tas bija spēlēt Bornmutā premjerlīgas stadionā?
- Zinājām, ka būs futbola atmosfēra. Lielākajai daļai komandas tā bija pirmā tāda pieredze tādā stadionā, pirmā pieredze pilnu tribīņu priekšā. Pašai Anglijai tas stadions varbūt nav tas lielākais – ietilpība 11 tūkstošiem skatītāju, bet atnāca astoņi ar pusi tūkstoši. Domāju, nospēlējām cienīgi – ja ne rezultāta ziņā, tad tajā, kā spēlējām. Manuprāt, labi aizsargājāmies. Par pirmajiem vārtiem jāsaka, ka tādam izpildījumam neko pielikt, neko atņemt. Var redzēt, ka ir Anglijas Premjerlīgas spēlētājs, bet pārējie divi vārti gan vairāk bija mūsu pašu nesaprašanās. Ir tā, kā ir - neielidoti šie vārti, iespējams, ielidotu citi. Lai arī spēlējām pret komandu, kas tēmē uz pirmo vietu grupā un finālturnīru, mūsu spēlē nebija panikas, mēs mēģinājām spēlēt futbolu.
- Uz ko tēmējat cikla turpinājumā?
- Gatavojamies katrai nākamajai spēlei tā, lai uzvarētu. Mērķis ir tikai viens! Gribam parādīt, ka varam, gribam izcīnīt pēc iespējas vairāk punktu - vairāk nekā iepriekšējā ciklā un pārrakstīt vēsturi. Protams, grūti ieņemt kādu no pirmajām divām vietām grupā, lai pacīnītos par finālturnīru, taču gribam pierādīt, ka kaut ko varam. Gribam pieveikt grandus, vai vismaz nospēlēt neizšķirti ar tiem pašiem angļiem, holandiešiem. Arī Skotijai un Ukrainai ir ļoti labas komandas. Tās visas reitingā ir krietni augstāk par mums. Mums ir jātiecas uz augšu, tikai tas var dot rezultātu.
- Vairāki tavi cīņu biedri U-21 izlasē jau pārcēlušies uz Latvijas nacionālo izlasi. Arī Ņikita Koļesovs, ar kuru kopā spēlēji aizsardzības centrā. Kādas ir tavas ambīcijas?
- Pašas augstākās! Protams, arī es gribu spēlēt valstsvienībā, taču jāsāk ar to, ka man ir jāspēlē savā klubā. Kiprā nospēlēju pirmo čempionāta spēli, bet nākamajās paliku uz soliņa. Nezinu, kā būs tālāk. Strādāju! Ja spēlēšu klubā, gan jau arī pavērsies iespēja tikt valstsvienībā, taču būt U-21 izlasē - arī tas ir ļoti labi. Tā arvien ir izlase, mēs varam pārstāvēt Latvijas godu. Lielā izlase - tas, protams, ir katra spēlētāja mērķis: vismaz tā vajadzētu būt! Visam savs laiks.
- Šovasar pārcēlies uz Kipru uz spēcīgākās līgas komandu "Pafos FC". Kā nonāci līdz tādam karjeras pavērsienam?
- "Riga FC" man bija grūts laiks. Pārcelties uz Kipru man palīdzēja kluba vadība - piedāvāja variantu, padomāju, aprunājos un nolēmu pamēģināt. Kiprā ar komandu izgāju pirmssezonu: gāja ļoti labi, biju labā formā. Sāku spēlēt, tad atbraucu uz izlasi, bet, kad atgriezos, tur jau bija mainījies sastāvs - atbraukuši vēl seši jauni futbolisti. Tagad esmu rezervē, spēlē citi centra aizsargi, kuriem ir vairāk pieredzes. Taču es nepadošos, turpinu strādāt - gan sagaidīšu savu iespēju un spēlēšu.
- Kāds ir iespaids par Kipras čempionātu?
- Kipra mīl futbolu. Katrs vīrietis zina par futbolu, par savas pilsētas komandu. Viņiem ir labas komandas. Piemēram, APOEL un "Apollon", kas spēlē UEFA Čempionu līgā un Eiropas līgā. Šīs komandas zina visā Eiropā. Kiprā futbols ir pirmajā vietā. Lai arī valsts nav liela, tur ir daudz stadionu. Arī futbola līmenis ir labs.
- Noslēgumā izstāsti par sevi - kā tu saki futbolista gaitas?
- Skolā! Mums bija parasta sporta stunda, atnāca treneris Aleksandrs Kohans. Viņš noorganizēja stafeti, pat vairs neatceros – ar bumbām vai bez, un tos, kuri iepatikās, aicināja ar vecākiem uz futbolu. Aizgāju mājās, pateicu vecākiem, un nolēmām pamēģināt. Atnācu uz dažiem treniņiem, iepatikās un paliku futbolā. Un bez futbola vairs nevaru! Pat traumas, kas bijušas bērnībā, nav spējušas apturēt. Allaž atgriezos un turpinu spēlēt joprojām!
