Vērtējums:
Dons Žuans jau vairākus gadsimtus ir viens no populārākajiem kultūrvaroņiem, kam savas interpretācijas veltījuši daudzi mākslinieki. Arīdzan Mocarts, kura operas mūzika ir jaunā baletiestudējuma pamatā. Arī horeogrāfs Arosarena un dramaturģe Turku pretendē uz savu oriģinālo versiju – mēģinot atklāt Dona Žuana noslēpumaini "sarežģīto" iekšējo pasauli (tās atklāsmi baletā ilustrējot ar Friderika Šopēna mūziku).
Lai skatītājs nenomaldītos šajā cilvēka dualitātes idejā, līdzās titulvaronim uzvedumā darbojas Astoņas tumšas ēnas, ko izdejo un izstaigā vīriešu ansamblis, pie reizes arī pārstumdot scenogrāfijas atslēgas figūras – milzu spoguļa fragmentus (scenogrāfs Marko Japeļs). Grūti mākslā pat iedomāties vecmodīgāku klišeju kā spogulis. Taču tas te ir, izrādes gaitā no tā atsevišķajām daļām tiek sabīdītas dažādas telpas dejai un spēlei, kas izrādes dinamikai, protams, nāk tikai par labu. Taču spoguļa īsto sūtību šoreiz iespējams uzzināt tikai TV sižetos par jauniestudējumu. Spogulī varoņi esot aicināti ieraudzīt savas kļūdas. Jo, kā jau paskaidrots, katram cilvēkam ir gan gaišā, gan ēnas puse. Klasiskajā baletā tas tiešām ir kaut kas revolucionārs, jo parasti te ir tikai vai nu gaišie tēli, vai ļaunie. Kaut gan... tas bija revolucionāri varbūt pirms 100 gadiem.
Vēl viens jautājums, kas īpaši rūpējis horeogrāfam, ir: "Kāpēc Dons Žuans nav Kazanova?" Iespējams būtu arī jautāt, kāpēc horeogrāfam vispār ienācis prātā šāds jautājums. Varbūt tāpēc, lai pamēģinātu, kas sanāk, ja cilvēkam ar masku (Dons Žuans taču visu laiku mānās un slēpjas) pievieno talantu mīlas mākslā (vispāratzīta Kazanovas kvalitāte)? Katrā ziņā Raimonda Martinova sniegumā Dons Žuans, visdrīzāk, atgādina cilvēku bez sejas, bez personības, par seksapīlu vai valdzināšanas prasmēm nerunājot. Un diez vai šis Dons Žuans spogulī redz savas kļūdas. Tādā ziņā precīzi sakrīt Turku versija par Žuanu kā līdz galam pret sevi godīgu un sev uzticamu, jo šim Donam Žuanam vienkārši patīk sevi vērot. Pat bez spoguļa. Un dziļdomīgi sarauktā piere Martinova Žuanam ir pielipusi gluži kā maska. Līdzās šim Žuanam vēl abstraktāks un nesaprotamāks ir Viņas tēls. Tas ir oriģināls izrādes veidotāju radīts simbols, kura uzdevums bijis parādīt Žuana ilgas pēc īstas mīlestības. Taču Alises Prudānes versijā Viņa iemieso aukstu skaistumu, kuram ar īstu mīlestību, šķiet, nevar būt nekā kopīga. Ar citu realitāti gan.
Pieļauju, ka vairums skatītāju "Donā Žuanā" tomēr sagaida emocijas, jūtas, kaislības un, kāpēc ne, arī jutekliskumu, kas uz skatuves panākams ne jau ar ilustratīviem paņēmieniem. Pat izrādes reklāmas plakāts ir uzlādēts ar zināmu spriedzi, tumšu kaislību un īstām emocijām. Tam, ka iestudējuma kustību materiāls ir teju matemātiski ilustratīvs, atminējums, iespējams, meklējams nosacījumos, kādos horeogrāfija tapusi: Arosarena parādījis dejotājiem kustības, bet Turku tām izdomājusi jēgu (tā videosižetos stāsta dejotāji). Vai tas nozīmē, ka kustību sērijas veidotas bez jēgas – vienkārši paņemot no klasiskās dejas pārbaudītas kombinācijas un soļus, nedaudz atjaucot ar dažiem modernās dejas elementiem? Par spīti tam, salīdzinoši vitālākus tēlus tomēr izdevies radīt Aleksandram Osadčijam (Leporello), Baibai Kokinai (Donna Anna), Elzai Leimanei (Donna Elvīra), un, kā allaž, dzirksteļo Jūlija Brauere (Cerlīna).
Tomēr oriģinālas mākslas un notikuma kontekstā uzdrošinos jaunajam baletam dot vien divas zvaigznītes. Pārējās pietaupīšu tiem laikiem, kad valsts kultūrpolitika savu operas un baleta teātri atbalstīs gudri un tālredzīgi, visādā ziņā rūpējoties par to, lai arī Mūzikas akadēmijā izskolotie mūsu pašu horeogrāfi droši varētu iet un strādāt savā teātrī. Kad valsts no mākslas negaidīs tikai peļņu, kad lielāku gandarījumu sniegs vietējo mākslinieku trakākie meklējumi un maldinošākās idejas.
