Foto: Privātais arhīvs

Šim rakstam bija trīs pamudinājumi – Pētera Strautiņa vērtīgais komentārs "Delfi" par elites atbildību, 2017. gada decembra slavas raksts "New Yorker" par Igauniju kā digitālo republiku un nesenais "Politico" raksts par Latviju kā izmirstošu zemi, kurā daļu publikācijas pievaidējis Ārlietu ministrijas ierēdnis un sekls, triviāls publicists.

Latvija un Igaunija, protams, ir ar zināmām atšķirībām. Igaunija kopš neatkarības atjaunošanas mērķtiecīgāk reformējusi valsti un sasniegusi, iespējams, lielākos panākumus citu pēcsociālisma valstu vidū. Taču Igaunija izkļuva no sociālisma elles tikpat zemā starta pozīcijā kā Latvija. Mēs – Igaunija un Latvija – bijām stipri aiz Ungārijas, Čehijas, Dienvidslāvijas, Austrumvācijas, Polijas u. c. Šīs valstis tobrīd šķita kā nesasniedzamas labklājības zemes.

Pirmais brauciens uz Ungāriju otrajā neatkarības gadā lika man domāt, ka ceļš uz līdzīga līmeņa labklājību būs tāls. Bet pašlaik gan Igaunija, gan Latvija IKP jomā uz vienu iedzīvotāju ir apsteigusi Ungāriju un Poliju, vairākas bijušās Dienvidslāvijas valstis. Jā, Igaunija apsteigusi arī Latviju, tomēr starpība nav hiperliela un nesasniedzama, ja reiz samērīšanās ir svarīga. Nesenais brauciens uz Budapeštu man radīja iespaidu, ka pilsēta ir nolaistāka nekā Rīga 1994. gadā. Man patīk Budapešta, bet neslēpšu, ka bija zināms gandarījums par to, kur mēs esam.

Tad kāpēc igauņi ar sevi lepojas, bet daļa Latvijas sabiedrības, tostarp tā sauktās inteliģences (bet ne intelektuāļu), turpina īdēt par itin visu, ko redz savā ceļā? Es saprastu to laikā, kad nomenklatūras piebarotajai inteliģencei jaunā Latvijas valsts vairs neuzsauca automašīnas "Volga", tāpēc tā indīgi noskaņota pret "šo valsti". Bet es nesaprotu, kāpēc to dara cilvēki, kas savu karjeru pamatā veidojuši neatkarīgā valstī.

Man būtu pilnīgi vienaldzīgi kā ierēdņa, tā publicista vaidi, ja viņi vaidētu katrs savās mājās vai anonīmo vaidētāju pulciņā, bet man nav pieņemami, ka viņi ietekmē visas sabiedrības mentālo stāvokli un veicina kolektīvo depresiju, un degradē priekšstatu par Latviju ārpus tās. Kā mēs paši kopā jūtamies, tieši tā mūs uztver ārpus valsts.

Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka "New Yorker" vai "Politico" saturs atstāj iespaidu uz to auditoriju, kas mums ir vissvarīgākā, – starptautisko demokrātisko liberālo eliti – ne tikai anglosakšu, bet globālo. Mēs varam izšķiest daudz laika, domājot, ka "kaut kas jādara ar valsts tēlu", bet inde, ko paši par sevi izplatām, padara darbu grūtāk paveicamu. Tas ir reāls kaitējums, ko īdētāji ar megafonu nodara valstij un sabiedrībai, kurā dzīvoju arī es un mana ģimene, un tieši tāpēc tas man ir nepieņemami.

Man grūti pateikt, vai šie cilvēki apzinās savas rīcības sekas. Visdrīzāk, skatās uz lietām fragmentēti – šodien, lūk, paintervējos, bet rīt jau varbūt sēžu kaut kādā darba grupā par valsts tēlu un nejūtos ne par ko vainīgs vai izdarījis ko sliktu.

Lai nerastos pārpratumi, es neiestājos pret atklātību vai par uzskatu, ka mums viss ir kārtībā. Es iestājos par Latvijas naratīvu, kas mums ir krietni bagātīgāks nekā tikai un vienīgi demogrāfija tās plakanā izpratnē. Svarīgi ir ne tikai daži fakti, bet visi fakti un tas, kā tu saistībā ar tiem jūties, kā jūtas tavas informatīvās telpas dalībnieki un ar ko tu to piepildi. Ja runājam par demogrāfiju, tad cilvēki vēlas veidot ģimenes un audzināt bērnus pašapzinīgā valstī un sabiedrībā, kas tic šīs sabiedrības nākotnei. No īdošas sabiedrības visi apzināti vai neapzināti vēlas tikt vaļā. Mēs esam pietiekami gudri un spējīgi, lai varētu būt arī pašapzinīgi un vienreiz beigt vaidēt, – sabalansēts pieauguša cilvēka optimisms un racionāla kritiskā domāšana palīdzēs arī demogrāfijai.

Īdot mēs arī kļūstam par noderīgiem idiotiem un ieročiem to rokās, kas vēlas Latviju padarīt par "failed state", un šis ir tieši tas informatīvais karš, par kuru mēs tik bieži runājam, īstenots ar mūsu pašu rokām pašiem pret sevi. Abi raksti ir divi izcili piemēri, kas ideāli parāda likumsakarības. Divas dažādas attieksmes rada divus dažādus iznākumus starptautiskajā mediju telpā. Nekontekstuāli vērtējot, daži raksti ir tikai daži raksti, lai arī cik prominentos medijos tie būtu, bet, man šķiet, var sākt runāt par tendenci un to, kāda veida saturu pie mums sāk meklēt, jo esam gatavi to piegādāt. Un tas nepavisam nav labi.

Latvijas naratīvā ir arī "Mikrotik", kas ir ne tikai sekmīgs uzņēmums, bet arī liela mēroga ziedošanas kultūras ieviesējs, ir "SAF tehnika", "Hansa Matrix", "Madara", UPB, "Latvijas Finieris", banku sistēma un daudzi citi. Ir Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskola pie Rēzeknes, ir ziedošanas aicinājumam atsaucīga sabiedrība, kas parāda, ka spējam būt empātiski. Rīga ir pilna ar ārvalstu studentiem, tātad Rīgā ir iespēja studēt. Mums ir Mariss Jansons, Elīna Garanča, Kristaps Porziņģis un vēl, un vēl, un vēl... Vai šie uzņēmumi, iestādes un talanti varētu tapt izloloti bēdu ielejā?

Ja kādu intervē kā ekspertu, tad, visdrīzāk, viņš ir piederīgs elitei. Bet, ja esi elite un atrodies informatīvajos krustpunktos, uz tevi gulstas atbildība, un diez vai ir prātīgi triviāli "nesaturēt", jo ar savu rīcību tu atstāj sekas.

Lielajiem starptautiskajiem medijiem vienmēr būs paviršāka un klišejiskāka attieksme pret nelielām zemēm, jo nav tik daudz resursu, lai tās īpaši pētītu, un tās nav arī tik svarīgas, lai "ieraktos" dziļāk. Tāpēc mūsu spējai adekvāti reflektēt ir liela nozīme.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!