Foto: Publicitātes attēls
Pēdējos divus gadus ik pa pāris mēnešiem gribas teikt, ka latviešu reps ir interesantāks, nekā jebkad agrāk. Gan kvalitātes, gan daudzveidības ziņā, žanrs turpina sasniegt jaunas virsotnes, piedāvāt aizraujošus projektus arvien plašākam klausītāju klāstam. Tāpēc vērts īsi atskatīties uz pēdējā gada interesantākajiem latviešu repa albumiem. Albumi nav kārtoti secībā no labākā uz sliktāko, jo tie nevis sacenšas, bet gan raksturo dažādas savstarpēji atšķirīgas tendences, kas attiecīgi uzstāda kvalitātes latiņu.

ansis – 'Balzams'

anša "Balzams" ieguva 2018. gada "Zelta mikrofonu" kā Labākais hiphopa mūzikas albums, un neapšaubāmi attaisno visu labo slavu, ko saņem. Katra dziesma strādā kā atsevišķa vienība, neatkarīgi no tā, vai ansis reflektē par draugu spiedienu dzert ("Zāles"), izmaiņām sabiedrībā ("Ir pagājis ilgs laiks") vai savu radošo procesu. ("Bērni") Līdzās anša asprātīgajām un reizēm aizkustinošajām rindām, albumu īpašu padara arī daudzveidīgais muzikālais pavadījums, kura autors lielākoties ir pats ansis, bet kurā piedalās arī Oriole, dotConcept un Niklāvz. Iespējams, ka tieši anša producenta prasmes paceļ albumu galvas tiesu virs citiem, jo tas palīdz izvairīties no vienveidības, kas reizēm nomāc citādi ļoti baudāmus projektus. Lai arī albums, manuprāt, ir viegli uztverams arī cilvēkiem, kas ikdienā hiphopu neklausās, nevienā brīdī nerodas iespaids, ka ansis uzupurētu jebkādus kvalitātes standartus, lai kādam izdabātu. "Balzams" baudāms gan tīrā veidā, gan izcils kokteiļos.

rolands če & xantikvariāts – "Siera plate"

"Siera plate" ir tīra mačo agresija. Iedvesmojoties no tādiem amerikāņu "trap" gigantiem kā Future un Travis Scott, albumā lielākais uzsvars ir uz enerģijas uzturēšanu, par introspekciju var aizmirst. "Siera plates" pasaulē katra diena ir ballīte un katra nakts ir orģija; kā ievaddziesmā "Viņi mani redz" – "iesvīduši ķermeņi, tālāk stāstīt perversi." Virs viduvējības albumu paceļ rolanda lokanums. Ritmi mainās teju katras astoņas rindas, teksti ir izklaidējoši un brīžiem absurdi – "P****s prom" pēkšņi tiek citēti Flintstoni – un bieži izpildījumu papildina ar "auto-tune" apstrādātas harmonijas. Atslābt neļauj arī bīti, kas bieži ir arpēdžiju un basu viesulis, kuru kopā satur rolanda balss. Par spīti izpildījuma kvalitātei, 15 dziesmu laikā tematika kļūst mazliet vienveidīga un, manuprāt, brīžiem amerikāņu izpildītāju ietekme ir pārāk jūtama. Tomēr šie ir apsvērumi, kas "Siera plati" neskar. Lai arī ir klausītāji, kuriem šī albuma teksti būs pārāk krasi, tas ir augstas kvalitātes ballīšu reps. Koncertā šo izpildot var palikt bez jumta.

Arturs Skutelis un "Tvērumi" – "Nekad nekur"

"Nekad nekur" ir ļoti ambiciozs albums – tas cenšas 33 minūtēs izstāstīt Bībeles fabulā balstītu stāstu, komentēt latviešu hiphopa kultūru un, galu galā, muzikāli izklaidēt. Katra albuma minūte ir piesātināta ar informāciju par galveno varoni Aleksandru, par viņa gaitām un pieredzēm. Koncepta albuma veidošana ir apsveicams mērķis, jo ideālā gadījumā tas gan pierāda žanra daudzveidību, gan apliecina mākslinieku kā virtuozu. Reizēm tas izdodas, un dziesmas stāsta kontekstā gūst papildu vērtību, ("Lampu drudzis", "Atgriešanās") tomēr par spīti Skuteļa un "Tvērumu" augstajai tehniskajai meistarībai, brīžiem šāda pieeja albumam traucē, ("Vārds ir Aleksandrs") jo tā pakārto mūziku stāstam, reizēm kaitējot abiem. Tas, vai albums šķitīs lielākoties izdevies, kā man, vai liksies liela vilšanās, gan jau ir atkarīgs no tā, cik klausītājs ir gatavs meklēt paralēlās nozīmes katrā dziesmā un pievērt acis uz nepilnībām.

Ozols & Tehnikums – "Semestris"

Ozols nu jau ir latviešu repa leģenda, mūsu LL Cool J, tāpēc ir liels prieks dzirdēt, ka viņš vēl arvien meklē jaunas skaņas, jaunu veidolu saviem tekstiem. Līdz ar duetu "Tehnikums", Ozols ir izveidojis repa un sintpopa hibrīdu, kas rada patīkami nostaļģisku skanējumu, košus sintezatoru slāņus un gandrīz kā no "Linndrum" mašīnām izņemtās bungas. Visspožāk izceļas "Draiveri un bezgalība", kas gan ar tekstu, gan pavadījumu, gan dažādiem efektiem ieved klausītāju digitālu "gļuku" pasaulē, un tādējādi reizē skan gan vecmodīgi, gan futūristiski. Lai arī Ozola teksti reizēm ir ļoti vienkārši, šajā gadījumā tas iederas albuma estētikā, atskatā uz pusaudzību, aizgājušu laikmetu.

VIŅA – "Elpo"

Lai arī minialbums "Elpo" iznāca jau 2016. gada nogalē, tas ir pieminēšanas vērts, jo VIŅA ir viena no retajām latviešu reperēm, minialbums piesaka VIŅU kā jaunu, talantīgu censoni latviešu repa vidē. Albuma pavadījumi bieži ietekmējas no elektroniskās deju mūzikas ("Balsis", "Mēness") un teksti ir dzēlību pilni. ("Dzēšgumija") Sevišķi iepriecina VIŅAS prasme rakstīt lipīgus piedziedājumus un labā gaume bītos, kas piesedz dažas teksta nepilnības un palīdz dziesmām palikt atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad "Elpo" 20 minūtes jau izskanējušas.

Kaut arī visi šie albumi ir ar dažādiem skanējumiem, var atrast pāris vienojošus elementus. Pirmkārt, mākslinieki ir pievērsuši lielu uzmanību albuma kopskaņai, un gan izvēloties pavadījumus, gan viesmāksliniekus, albumos nekad nav zudusi sajūta, ka šis ir vienots darbs. Otrkārt, nešķiet, ka kādu no māksliniekiem vada vēlme sasniegt pilnīgi visus klausītājus. Tā vietā viņi turas pie savām mākslinieciskajām idejām, to izkopj, tādējādi izvairoties no neveiklības, kas neizbēgami pavadītu kādu aprēķina vadītu radio dziesmu. Arī tuvākajā laikā gaidāmas labas lietas – pēc daudzsološiem singliem gaidu Kreisā krasta albumu un VIŅAS nākamo albumu, kas rada cerību, ka šis gads būs tikpat daudzveidīgs un kvalitatīvs, cik iepriekšējais.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!