No 9. līdz 20. jūnijam galvaspilsētu pieskandinās akadēmiskās mūzikas pasākumu kopums "Rīgas festivāls", kura ietvaros 13. jūnijā Lielajā ģildē notiks Vestarda Šimkus solokoncerts "Bahs un Šimkus", kurā skanēs deviņas Johana Sebastiana Baha korāļprelūdijas Feručo Buzoni versijās klavierēm un deviņas Vestarda Šimkus etīdes "Sapņu ainas". Koncerta gaidās portāls "Delfi" sarunājās ar pianistu Vestardu Šimku, lai noskaidrotu, kāpēc tieši Bahs, un kā šis diženais baroka komponists un ērģelnieks ierakstās viņa sapņu vīzijās.
Kas bija vispirms – Baha korāļprelūdijas vai Šimkus sapņu ainas? Vai arī koncertprogramma radās mijiedarbībā?
Man gluži vienkārši netīšām, braucot mašīnā, sanāca noklausīties ierakstu, kurā skanēja šīs deviņas Baha korāļprelūdijas klavieru versijā, ko izveidojis itāļu komponists Feručo Buzoni 19. gadsimta pašā nogalē. Tas bija diezgan interesantu ieraksts, ko iespēlējis krievu pianists Nikolajs Demidenko, kurš tieši tāpat kā es ir mācījies pie Dmitrija Baškirova. Šajās korāļprelūdijās es sadzirdēju kaut ko patiešām ļoti interesantu un vērtīgu – tieši klavieru versijās, jo oriģināli tās ir rakstītas ērģelēm.
Angļu valodā ir bieži lietots teiciens "larger than life" (lielāks par dzīvi – red.). Amerikāņi gan to lieto, attiecinot teju uz jebko, sākot no ēdiena un beidzot ar supervaroņiem, bet es gribētu šajā gadījumā to aizņemties un sacīt par Feručo Buzoni transkripcijām Baha korāļprelūdijām. Brīžos, kad skan kaut kas ļoti varens, spožs un gaišs, šķiet, ka klavieres skan kaut kā vairāk un ir lielākas nekā parasti. Liekas, ka arī spēlē vairāk roku, nevis tikai divas. Es tiešām apbrīnoju Buzoni par to, ka viņam ir izdevies radīt klausītājā sajūtu, ka klavieru vietā uz skatuves atrodas ērģeles. Bet tā nav bijusi burtiska pārlikšana.
Ko tas nozīmē? Vai viņš licis klāt ko no sevis?
Nē, viņš nav licis neko no sevis klāt, bet ir ļoti gudri pratis izveidot tādu faktūru, kas rada sajūtu par ērģeļu skanējumu. Protams, reāli mēs to nevaram izdarīt. Ērģelnieks, spēlējot šos skaņdarbus, lieto ne tikai abas rokas, bet arī abas kājas. Ar kājām viņš lielākoties spēlē plašās un garās notis, kuras skan kā galvenā melodiskā līnija, kamēr ar rokām bieži tiek ņirbinātas nošu virtenes. Spēlējot klavieres, tas viss jāpaveic tikai ar divām rokām. Kāju palīdzība vienīgi nāk talkā, lietojot pedāli tur, kur es mēģinu satvert kopā visus tos plašos salikumus un faktūru, cik vien tas vispār ir iespējams.
Galu galā Buzoni bija vēlīnā romantisma laikmetā dzīvojošs komponists, un ir jāpatur prātā, ka šīs ir ļoti romantizētas Baha mūzikas versijas. Tādas lietas kā izteiksmīgs piesitiens, sakāpināti dinamiskie kontrasti, rubato, pedāļu lietojums ir ne tikai atļauta, bet gluži vienkārši pat nepieciešama un neizbēgama. Tāpēc arī vēršu klausītāju uzmanību, ka šajā koncertā neskanēs Baha oriģinālmūzika, bet gan Feručo Buzoni romantizētas versijas par Baha mūziku.
Tātad, šķiet, ka pirmais, ko es dzirdēju, bija tieši šīs deviņas korāļprelūdijas, un es uzreiz sapratu, ka gribu tās spēlēt. Tas bija jau pirms dažiem gadiem. Tad manī radās jautājums – ko gan varētu likt klāt? Jo skaidrs, ka pēc hronometrāžas apjoma tā ir mūzika vienai koncerta daļai. Un tad es gluži vienkārši sajutu, ka Baha mūzika man pati kaut ko stāsta priekšā un raisa muzikālas idejas, kas vairs nav Baham piederošas, bet gan man pašam. Tas bija 2013. gads, kad es sāku redzēt neparasti spilgtus sapņus. Es arī agrāk esmu redzējis spilgtus sapņus, bet tas bija laika periods, kad tas notika gandrīz katru nakti. Es redzēju neaizmirstamus sapņus ar fantastiskām vīzijām un tēliem, atrados visneiedomājamākajās situācijās un vietās. Tie nebija murgi, tās bija skaistas, poētiskas atklāsmes, zemapziņas uzplaiksnījumi. Vairākus no tiem, šķiet, es neaizmirsīšu nekad, tāpēc dažiem es izvēlējos veltīt pa skaņdarbam.
Sākotnēji nebiju iecerējis saukt tās par etīdēm, taču, kad atskārtu, ka ik sapnis ar savu konkrētu sajūtu un situāciju manī saistās arī ar konkrētu pianisma faktūras skanējumu, sapratu, ka tās tomēr ir etīdes. Tad nu šajās etīdēs var sastapt dažādus neparastus manu sapņu ainu tēlus – tur ir čūskas, Plūdu vārti, peldošās zvaigznes, sudrabtumši koki un milzīgi cunami viļņi. Dažus no šiem sapņiem es tomēr aizmirsu, un tad šai fantastiskajai kopainai veltīju vienu etīdi ar nosaukumu "Aizmirstais sapnis". Starp citu – tieši šī etīde ir arīdzan veltīta Johanam Sebastianam Baham, jo tieši viņa mūzika, kas ir tik skaidra, skaista un sakārtota savā struktūrā, manī radīja vaicājošu sajūtu – kā būtu, ja es spēlētu Baha mūziku, kuru esmu aizmirsis? Tādējādi manī uzplauka šis skanējums, kas it kā pēc faktūras ir izteikta Baha mūzika, bet tai kaut kas ir pazudis, kaut kas ir greizs un saplīsis. Tas ir bijis kas skaists un ļoti vērtīgs, bet diemžēl ir izgaisis no atmiņas.
Bet kāpēc tieši Bahs un jūsu sapņi? Kāpēc ne, piemēram, Brāmss? Jums ar Bahu līdz šim bija kādas īpašas attiecības?
Bahs šīs korāļprelūdijas rakstīja, apspēlējot baznīcas korāļu melodijas. Ideja par tām viņam radās dievkalpojumu laikā, kad, pavadīdams baznīcas kori uz ērģelēm, viņš mēdza aizimprovizēties un par to dabūt rājienu no mācītājiem. Viņš savas radošās izpausmes neturēja zem pūra un dievkalpojumu laikā mēdza izpausties ļoti radoši. Dažas no šīm improvizācijām viņš pierakstīja. Tā ir visreliģiozākā mūzika, kādu vien mēs varam iedomāties. Arī katras korāļprelūdijas nosaukums ir konkrēta baznīcas dziedājuma nosaukums. Visās ir ietvertas atsauces uz Dievu, Svēto garu, un visas tās vēsta par īstu reliģisku pārdzīvojumu.
Manā uztverē, reliģisks pārdzīvojums ir izteikti mistiska pieredze. Es pats esmu dievticīgs cilvēks, kas nevēlas izskaidrot iemeslus savai ticībai. Proti, reliģisks pārdzīvojums man ir svēts tieši tāpēc, ka ir mistisks. Gluži tāpat kā sapņi, kas ir tieši tikpat neizskaidrojami, noslēpumaini un mistiski. Mēģināt izskaidrot šādu pieredzi ir neveiksmīgi, un tas arī nav nepieciešams, jo, mēģinot empīriski skaidrot reliģisku pārdzīvojumu vai sapņu pieredzi, mēs drīzāk no tā attālināsimies, nevis pienāksim tuvāk. Lielisks veids, kā uz to paskatīties, ir nevis ar prātu un analīzi, bet gan ar mūzikas skaņu palīdzību. Baham tas ir izdevies ārkārtīgi veiksmīgi, un tas arī ir iedvesmojis mani paust savas sapņu sajūtas tieši kopā ar viņa reliģiskajiem pārdzīvojumiem.
Jūsu sapņu ainu nosaukumi ir saistīti ar dabu. Kāda nozīme dabai ir jūsu dzīvē un daiļradē? Vai arī daba ir klātesoša tikai šajā – sapņu ainu – gadījumā?
Tas noteikti nav tikai šajā gadījumā. Tas ir viens nepārprotams pierādījums tam, ka mūsu zemapziņa vistiešākajā veidā ir saistīta ar to, ko mēs pieredzam realitātē ikdienā. Es katru savu brīvo brīdi pavadu mājās, un mājas man ir laukos, dabā. Tieši Ziemeļkurzemes meži man ir ļoti iemīļota pastaigu vieta, es tur tiešām jūtos laimīgs. Dabas nokrāsas, skaņas, vēja šalkoņa, putnu dziesmas, dažādas saules staru spēles kokos – tās ir lietas, kas mani ļoti iedvesmo, turklāt tik ļoti, ka ir klātesošas arī manos sapņos, kur tās ir vēl skaistākas un izteiksmīgākas.
Es nemaz nevaru savā mūzikā to neietvert – es ticu krievu kinorežisora Andreja Tarkovska teiktajam, ka mākslinieks patiesu mākslas darbu var radīt tikai tad, ja viņš to rada par sevi. Un, ja viņš to nerada par sevi, tad viņš melo. Es sevi diezgan lielā mērā identificēju ar to vietu, kur dzīvoju, tāpēc arī savos skaņdarbos nemaz nevaru un arī nevēlos izbēgt no šīs vietas ietekmes. Tas ir veids, kā varu būt savā mūzikā patiess.
Vai jūs vispār spētu radīt, piemēram, Purvciema blokmājas dzīvoklī bez vēja šalkoņas un putnu treļļiem, bet ar trolejbusu taurēm un automašīnu murdoņu fonā?
Dzīvesvieta un reliģiskā pārliecība ir mani dotie lielumi, par kuriem ir parūpējušies mani vecāki. Tētis vēl pirms manas dzimšanas izvēlējās dzīvot šajā vietā, kur šobrīd mītu arī es, savukārt no abiem vecākiem man nāk liela bijība pret Dievu un reliģiju. Līdz ar to abas šīs lietas nav manis izvēlētas, bet abas ir tik lielā mērā veidojušas mani kā cilvēku, ka bez tām es sevi ne tikai nevaru iedomāties, bet bez tām es gluži vienkārši nebūtu es. Es būtu kāds cits. Un, godīgi sakot, – es negribu būt kāds cits.
Līdz ar to es nevaru atbildēt uz jautājumu, vai es varētu radīt Purvciema dzīvoklī, jo man nekad nav nācies to darīt. Vai es to varu darīt, mēs redzētu vienīgi tad, ja man to liktu darīt. Katrā gadījumā vairums manu skaņdarbu tapis tieši šeit, mājās. Šī faktiski ir gandrīz vai vienīgā vieta, kur es varu strādāt, radīt mūziku.
Bēthovens par Bahu ir teicis: "Nevis strauts – Jūra būtu viņa īstais vārds." Kā jūs raksturotu Baha daiļradi un personību?
Baha mūzika, manuprāt, ir idealizētas pasaules attēls. Reālā pasaule ir, iespējams, daudz nesakārtotāka un daudzslāņaināka, pat par spīti faktam, ka Baha mūzika ir ļoti daudzslāņaina. Visu šīs pasaules realitāti tomēr nav iespējams aptvert, bet Bahs, manuprāt, savā mūzikā vispilnīgāk ir izteicis absolūti idealizētu versiju par šo pasauli. Šī absolūtā un idealizētā sistēma strādā nevainojami. Baha mūzikā viss ir kā perfekts zobratiņu mehānisms, kur katra nots ir savā vietā. Viņš acīmredzot ir ticējis ideālai pasaules sakārtotībai un tam, ka to ir iespējams atspoguļot mākslā, mūzikā. Tas, kā viņš to izdarījis, protams, ir pārcilvēciski, ņemot vērā arī nostāstus par to, cik ģeniāls improvizators viņš ir bijis. Tas, ka viņš ir spējis šāda tipa mūziku ne tikai konstruēt, pierakstot noti pēc nots, bet gluži vienkārši uzreiz radīt no sevis atskaņojuma brīdī, klausītāju acu priekšā. Improvizēt Baha stilā, manuprāt, ir visaugstākā pilotāža, ko tikai retais spēj. Taču, no otras puses, tas nav arī nepieciešams, jo viņa stila atdarināšana mūsdienu mūzikas kontekstā drīzāk izskatītos pēc postmodernas mēdīšanās.
Es pats dažkārt aizraujos ar improvizētas mūzikas koncertiem un zinu, cik tas ir grūti. Improvizēt Baha stilā, manuprāt, ir visaugstākā pilotāža, ko tikai retais spēj. Bieži vien mūsdienās, sevišķi Rietumu kultūrā, Bahu mēdz uzskatīt par tādu kā klasiskās mūzikas gramatiku, viņa reliģiozitāti uzskatot ja ne par neeksistējošu, tad nesvarīgu. Manuprāt, tas ir vienpusīgs un kļūdains skatījums uz Baha daiļradi, jo mēs, protams, varam analizēt katru viņa skaņdarbu un atrast tur perfektas matemātiskas kopsakarības, taču tās ir tikai ārējas izpausmes, kuras mūs no šīs mūzikas būtības var drīzāk attālināt, ne tai pietuvināt.
Bahs savas dzīves laikā ieguva lieliska ērģelnieka un klavesīnista slavu, bet viņa komponista talants tika atzīts vien pēc nāves. Kāpēc tā? Kas viņa mūzikā ir tāds, ko laikmets nesaprata, nenovērtēja vai, iespējams, nepamanīja?
Vienkāršā atbilde uz šo jautājumu būtu tāda, ka Baha mūzika ir ļoti sarežģīta. Gan komponistu vidū, kas dzīvoja pēc Baha, gan arī to, kas Baha laikā, reti kurš spēja radīt tik sarežģītas un daudzslāņainas partitūras kā Bahs. Šīs mūzikas klausīšanās prasa intelektuālu piepūli, bez šaubām. Ar to es nekādā gadījumā negribu teikt, ka Baha mūzika ir emocionāli neuzrunājoša, taču, lai to varētu izbaudīt pilnībā, ir jāspēj sekot līdzi ļoti daudziem nošu slāņiem. Šo spēju var izkopt tikai ilgtermiņā.
Savukārt otra lieta, iespējams, ir tā, ka Bahs dzīvoja baroka laikmeta pašā norietā, kad klausītāji un sabiedrība jau vēlējās citu, estētiski citādāku mūziku, kas būtu vieglāk uztverama un savā skaistumā ļoti nepārprotama un tieša. Baha dēli bija vieni no pirmajiem, kas ieskandināja klasicisma periodu, un no kompozīcijas viedokļa darbi nebija tik komplicēti kā viņa baroka estētikai piederīgajā izteikti polifonajā rakstības stilā.
Pēc Baha nāves Fēlikss Mendelszons Bartoldi klausītājiem Bahu atklāja no jauna. Iespējams, arī izpildītāju sastāva ziņā, jo 19. gadsimtā orķestri un kori bija lielāki, skanēja varenāk, droši vien arī izpildījuma maniere bija krietni vien romantizētāka, nekā tas bija Baha laikā. Šādā manierē izpildot Baha mūziku, romantisma laikmetā līdz klausītāja uztverei, iespējams, ļoti spilgti nonāca izteiktais melodiju rakstības talants un ārkārtīgi spilgtā emocionālā tēlainība, kas lieliski izpaužas tādā skaņdarbā kā Baha Mateja pasija. Cilvēki varbūt vairāk uztvēra šo ausij tīkamo Baha aspektu nekā ārkārtīgi izsmalcināto un daudzslāņaino polifoniju.
Savukārt mūsdienās Baha mūziku ir pieņemts un nu jau gandrīz vai tikai atļauts spēlēt uz vēsturiskiem instrumentiem, turklāt vēsturiska izmēra ansambļiem un orķestriem, tādēļ arī, piemēram, šajā koncertā ne velti es Baha mūziku spēlēšu tieši Feručo Buzoni transkripcijā, jo tā nu ir sanācis, ka spēlēt Baha oriģinālmūziku klavieru versijā tiek uzskatīts par slikto toni. Tā kā es neesmu nedz klavesīnists, nedz ērģelnieks, savukārt Bahs savas dzīves laikā klavieres varbūt redzēja, bet tā īsti neiepazina, jo tās bija tikai nupat kā izgudrotas, tādēļ viņa mūziku klavieru izpildījumā atskaņot nedrīkst, vienīgais "legālais" veids, kā to izdarīt, ir spēlēt to klavierēm paredzētajā Feručo Buzoni transkripcijā, ko tad es ļoti labprāt arī daru un esmu priecīgs, ka mēs, pianisti, esam aplaimoti ar tik lieliskām un skanīgām Baha mūzikas transkripcijām.
Šis koncerts tad būs kā tāds muzikāls ceļojums laikā un telpā...
Es teiktu, ka pat vairākos laikos vienlaikus, jo Bahs ir 18. gadsimta pirmā puse, savukārt Feručo Buzoni ir 19. gadsimta nogale, un abi laikmeti šajās korāļprelūdijās satiekas. Savukārt mana mūzika vispār ir 21. gadsimta otrā desmitgade. Kā šie trīs laikmeti savā starpā sapratīsies – to mēs redzēsim koncertā.
Ne tikai Baha korāļprelūdijas, bet visa viņa daiļrade ir izteikti reliģiska, un arī viņš pats bija ļoti dievbijīgs cilvēks. Jūs jau minējāt, ka arīdzan esat dievticīgs, bet ko tieši tas nozīmē un kā izpaužas jūsu daiļradē un ikdienā?
Es negribētu, lai manas attiecības ar Dievu būtu ikdienišķas. Man ir svarīgi, lai manas attiecības ar Dievu man būtu svarīgas. Viss pārējais ir ticība. Tieši tāpat kā ateists tic, ka Dieva nav, es izvēlos ticēt, ka Dievs ir. Un mēs abi esam savā ziņā vienlīdz ticīgi. Ikdienišķas detaļas nav tas, kas varētu pateikt ko būtisku vai raksturīgu par reliģisku pārdzīvojumu un dievbijību.
Vai bez šī Dieva būtu iespējams radīt mūziku?
Tā kā es ticu, ka Dievs ir, es arī ticu, ka bez Dieva nebūtu cilvēka. Ja nebūtu Dieva, nebūtu neviena, kas kaut ko radītu.
Bahs visu savu brīvo laiku, kad nebija galma mūziķis vai baznīcas ērģelnieks, veltīja tieši radīšanai. Kam jūs veltāt savu brīvo laiku, ja tāds vispār ir? Jau minējāt pastaigas mežā. Vai bez dabas vēl kas nepieciešams, lai iedvesmotos un smeltos radīšanas spēku?
Ir pilnīgi skaidrs, ka tīri fiziski es nespētu spēlēt klavieres 24 stundas diennaktī, tas būtu neveselīgi. Man iedvesma rodas no laimes sajūtas. Es esmu laimīgs gan spēlējot klavieres, gan arī pavadot laiku dabā, baznīcā, mākslas muzejā, ar labu grāmatu rokās vai vienkārši kopā ar saviem brīnišķīgajiem un mīlošajiem līdzcilvēkiem. Man dzīvē netrūkst nekā, no kā smelties iedvesmu.
