Viena no problēmām ir tiesiskās paļāvības principa šaurā interpretācija un valsts neskaidrā pozīcija šajā jautājumā. Jāatceras, ka tiesiskās paļāvības princips vienlīdz attiecas gan uz OIK aizstāvjiem un uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem un valsti. Neviens nav vienlīdzīgāks.
Iedomāsimies hipotētisku situāciju – Satversmes tiesā pretī viens otram stājas OIK pārstāvji un iedzīvotāji un abi pastāv, ka tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un aizskartas viņu likumiskās tiesības. Ko darīt valstij, kuru pusi izvēlēties? Iestāties par sabiedrības interesēm un uzņēmumu konkurētspēju vai aizstāvēt OIK pārstāvjus? Valstij ir jāizlemj, vai tā nostāsies šauras interešu grupas pusē, vai arī aizstāvēs kopējās sabiedrības intereses.
Pašpatēriņa krāpniecība ir otra būtiska problēma. Pastāv aizdomas, ka uzņēmumi pašpatēriņam ir pirkuši elektrību no "Latvenergo" par vispārējo tarifu, bet pārdevuši lielāko daļu saražotā par dārgāko, OIK tarifu. Ja ir nepārprotami pierādījumi, ka uzņēmumi šādi ir rīkojušies, tad valstij nekavējoties un bez garām diskusijām ir jāanulē to licences. Uzņēmumiem tika piešķirtas tiesības ražot elektrību pašpatēriņam un pārdot pārpalikumu, nevis otrādi.
Ar to saistīts nākamais būtiskais jautājums – zaļā enerģija. Jāievieš limits zaļajai enerģijai, kas ir sociāla vienošanās starp Latvijas valsti un sabiedrību, tas ir kopējs lēmums – cik mūsu sabiedrība ir gatava maksāt, šķirot tiešām "zaļu" elektrības ražošanu, piemēram, vējš, saules baterijas un ūdens, un daļēji "zaļu", kur darbības rezultātā rodas arī siltums. Jo, saražojot elektrību un neizmantojot saražoto siltumu, faktiski dabai tiek radīts vēl lielāks kaitējums un zaļā enerģija kļūst par fikciju.
Trešais ir IRR ("Internal rate of return" jeb latviski – iekšējās atdeves koeficients) princips, kas nosaka, cik lielu atdevi no kapitāla (investīcijām) ir godīgi saņemt konkrētajam OIK investoram. Šī ir ļoti izplatīta metode, kuru bieži izmanto dažādu investīciju projektu atdeves aprēķinos, kā arī tādēļ, lai noteiktu subsidētu biznesu pieļaujamo peļņu. OIK gadījumā būtu nopietni un profesionāli jādiskutē, cik biznesā ir paša uzņēmēja ieguldītās naudas jeb investīciju, bet cik subsīdiju un cita veida atbalsta.
Būvējot dažādus elektrības ražošanas objektus, daudzi uzņēmēji Latvijā ir saņēmuši visdažādāko Eiropas Savienības finansēto programmu atbalstu. Līdz ar to faktiskais pašu ieguldītais kapitāls ir bijis neliels, turklāt daļu no šī riska ir finansējušas arī bankas. Valsts, iekļaujot IRR % investīciju atmaksu ražotāja tarifā, faktiski apkrāpj pati sevi un iedzīvotājus, tādā veidā veicinot un motivējot maksimāli palielināt elektrības ražošanas apjomu visos iespējamos veidos un palielinot peļņu krietni virs plānotā IRR.
Tradicionāli IRR tiek noteikts pie fiksētām (paredzamām) naudas plūsmām. Tāpēc pareizāk būtu nevis iekļaut projekta atdeves rādītājus tarifā, bet gan katram projektam uzreiz noteikt kopējo atgūstamo OIK atbalstu investoram. Turklāt tikai no pašu ieguldītajiem līdzekļiem, pakāpeniski izmaksājot proporcionāli saražotajam elektrības apjomam. Šādā veidā OIK investori un ražotājs skaidri zinātu, cik lielu valsts atbalstu viņš saņems. Savukārt valsts precīzi zinātu atmaksājamo naudas summu, kas jau tiktu iekļauta tarifā kā OIK komponente.
Izmantojot šādu pieeju, var izrādīties, ka daļai elektrību ražojošo uzņēmumu OIK atbalsts jau vairs nepienākas. Turklāt šāda pieeja iedarbinātu tirgus mehānismus zaļās enerģijas ražošanai Latvijā.