2043. gada pievakare. Merķeļa iela. Latvijā daudz kas ir mainījies, taču šie pārsimts metri cirka rajonā ir ieturējuši līdzšinējo attīstības gaitu – lombardu un bomžu skaits palielinājies, bet policijas reidu skaits samazinājies. Mārtiņa ceļu mājup pārtrauca būdīgs stāvs. Pagarš solīda paskata mētelis, klišejiski kantainā jūras kājnieku frizūra, kas izskatās griezta pēc Maļeviča melnā kvadrāta līdzības, nedaudz atauguši rugāji un cigarete. "Valsts ieņēmumu dienests," norūca stāvs, "maku kontrole."
Mārtiņš neminstinoties ķērās pie kabatas. Ar šīm pārbaudēm bija līdzīgi kā ar policijas reidiem pēc Jāņiem – ja iepriekš neesi kodis, tad zini, ka viss it kā būs kārtībā, taču tāpat būsi viegli samīzies.
Maku kontrole: "Tāks... Kas šīs ir par kapeikām?"
Mārtiņš: "Saņēmu kioskā kā atlikumu, domāju iemest kādam bezpajumtniekam..."
Maku kontrole: "Tavuprāt, bezpajumtnieks tev izdos čeku un deklarēs ienākumus?"
Mārtiņš: "Es... es... es nezinu... es gribu tikai..."
Maku kontrole: "He he, nomierinies," nepaceļot acis no rakāšanās pa maku, "es jau tikai jokoju. Neesam jau arī necilvēki, he he... Galvenais, padod ziņu, kuram bomzim iemet, lai esam informēti. Vēl kāda skaidrā nauda ir?"
Mārtiņš: "Nē..."
Maku kontrole: "A ja atradīšu?"
Mārtiņš īsti nesaprata, vai kontrolieris turpina jokot, tāpēc nepārspīlēti pasmaidīja un teica: "Man nav, ko slēpt!" Šoreiz viss beidzās veiksmīgi, taču nevar zināt, kad un kāda būs nākamā reize.
Maku kontrole parasti nozīmē standarta procedūru. Tā ir vizuālā maka inspekcija, daži āķīgi jautājumi, kā arī pieprasījums izstiept rokas plecu augstumā un nedaudz palēkāt, lai dzirdētu, vai kabatās nedžinkst kāda monēta.
Viss sākās 2018. gadā, kad VID nāca klajā ar paziņojumu, ka turpmāk uzraudzīs tos iedzīvotāju kontus, kuros apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus, ar to netieši pasakot: "Ja tavs apgrozījums pārsniedz 15 tūkstošus gadā, tad tavs dzīves līmenis ir aizdomīgi augsts un mēs kaut ko darām nepareizi."
Administratīvie resursi, kas tika tērēti šādas sistēmas ieviešanai un uzraudzīšanai, nebija mazi, tāpēc, augot apziņai, ka tie ir jāatpelna, auga arī paranoja, ka ļaudis kaut ko slēpj. Galu galā arī iedzīvotāju darījumi bija aizdomīgi. Kaut vai tas pats Mārtiņš.
Kāpēc viņš pārskaitīja Artim 50 eiro uzreiz pēc tam, kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju? Kāpēc viņš katru mēnesi Maijai pārskaita naudas summu, kas ir identiska pusei no viņa un Maijas kopīgi īrētā dzīvokļa summas? Kā var būt, ka Maija aizgāja uz naktsklubu, neiztērēja nevienu centu, bet vēlāk pārskaitīja Mārtiņam naudu? Kā var būt, ka Mārtiņš dzēra gan viskiju, gan "Cosmopolitain" kokteili vienlaicīgi?
Teorētiski Mārtiņa sirdsapziņa bija tīra. Arī nodomi bija tīri – tāpat kā darba līgums. Tomēr viņš nezināja, ko nozīmē "tīrs" pēc VID ideoloģijas standartiem, – bija aizvien grūtāk viņus uztvert kā mīlošu māti, kas rūpējas par savu bērnu labklājību. Nespēja uzticēties veicināja apziņu, ka ir jāpatur plāns B.
Drošības pēc savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar vaska sveču darināšanu, Mārtiņš reģistrēja Kaimanu salās līdz brīdim, kad tā apgrozījums sasniegs pirmo miljonu, – tad viņš to pārcels atpakaļ uz Latviju, jo 2043. gadā miljonāri no nodokļiem tika atbrīvoti pavisam.