"Pati esmu no Latvijas, un arī mani kolēģi ir no Latvijas. Vienam no viņiem ir 1. grupas, bet otram – 3. grupas invaliditāte. Abi Latvijā uz vietējiem kontiem saņem naudu. Bet šeit, Skotijā, invaliditāti viņiem nepiešķir, jo būtībā viņi nav invalīdi. Abi strādā 45 stundas nedēļā ar virsstundām," sašutumu neslēpj Anna, kura grib noskaidrot, vai tas ir godīgi.
Pēc Annas domām, invaliditāte jāpiešķir cilvēkiem, kuri patiesi nespēj pilnvērtīgi strādāt. "Vēl labāk, ja naudu maksātu tiem, kuriem tā invaliditātes dēļ tiešām nepieciešama. Man ir ārkārtīgi nepatīkami, ka kolēģi lielās ar savu viegli iegūto naudu no Latvijas. Interesanti, kā Latvijas likumi ļauj maksāt naudu par invaliditāti cilvēkiem, kuri nedzīvo Latvijā?" neizpratnē ir Anna. Viņa uzskata, ka Latvijas prakse, piešķirot invaliditāti un pabalstu uz mūžu, nav taisnīga. Sieviete noskaidrojusi, ka, piemēram, Skotijā invaliditātes pabalstu piešķirot vien tad, ja cilvēks patiešām nespēj pilnvērtīgi strādāt. Kolīdz viņš sāk strādāt pilnu darba dienu, pabalsta izmaksu aptur. Tāpat naudas izmaksu pārtrauc, cilvēkam pametot Skotiju.
Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamenta vecākā eksperte Daina Grabe portālam "Delfi" skaidro, ka saskaņā ar Latvijas likumdošanu personām ar invaliditāti nav nekādu ierobežojumu strādāt. "Cilvēkiem ar invaliditāti, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai," pauž Grabe.
Savukārt invaliditātes ekspertīzi Latvijā veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, kura katru gadījumu izvērtē individuāli, pauž Labklājības ministrijas pārstāve. Vērā tiek ņemta slimības smaguma pakāpe, stāvokļa prognozes. Pēc tam, balstoties Ministru kabineta noteikumos, invaliditāti nosaka vai nu pusgadam, vai gadam, diviem vai pieciem gadiem, vai arī mūža invaliditāti bez atkārtotas ekspertīzes. "Pilngadīgam cilvēkam varēja noteikt mūža invaliditāti, ja viņam konstatēja Ministru kabinetā noteiktos anatomiskos defektus vai veselības traucējumus, kā arī tad, ja cilvēkam bijuši stabili un neatgriezeniski funkcionāli ierobežojumi, kā dēļ invaliditāte bija jau noteikta uz vismaz pieciem gadiem," piemēru min Grabe.
Vaicāta, vai Latvija izmaksā invaliditātes pensiju arī tad, ja persona pametusi valsti, Grabe atsaucas uz likumu "Par valsts pensijām" – tas paredz, ka tiesības uz invaliditātes pensiju ir cilvēkiem, kuri atzīti par invalīdiem, nav sasnieguši pensionēšanās vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par trim gadiem. "Piemēram, persona, kas pārceļas uz kādu no Eiropas Savienības valstīm vai vienotās Eiropas Ekonomikas zonas valsti, nezaudē iepriekš iegūtās tiesības saņemt pabalstus vai pensijas, ja iepriekš tikušas veiktas visas sociālās apdrošināšanas iemaksas," norāda Grabe.
Cilvēkiem, kas devušies ārpus Latvijas robežas un vēlas saņemt valsts piešķirto pensiju, jebkurā no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) nodaļām jāiesniedz iesniegums ar lūgumu turpināt izmaksāt pensiju. Iesniegumā jānorāda bankas konts, uz kuru pensiju pārskaitīt, kā arī jānorāda jaunās dzīvesvietas adrese. Latvijas valsts piešķirtās pensijas izmaksu nekādā veidā neierobežo tas, vai saņēmējs strādā Latvijā vai aiz tās robežām. Šai ziņā izmaiņas likumdošanā tuvākajā laikā neesot paredzētas, pauž Grabe.
Latvijas pensijas saņēmējiem, svešumā dzīvojošajiem, ik gadu laikā no 1. oktobra līdz 15. decembrim personīgi jāierodas kādā no VSAA nodaļām un jāiesniedz iesniegums ar lūgumu turpināt izmaksu. Dokumentu var sūtīt arī pa pastu vai elektroniskā veidā. Tāpat iesniedzējs var būt pilnvarota persona. Šādā gadījumā iesniegumam, rakstītam ne agrāk kā mēnesi pirms iesniegšanas, jābūt notariāli apstiprinātam, jāapliecina, ka pensijas saņēmējs ir dzīvs.
