Pagājušajā nedēļā pēc vokāli simfoniskās mūzikas Dziesmu svētku koncerta "Arēnā Rīga" kāds žurnālists izteica sašutumu par to, ka 13 pasākumā iekļauto skaņdarbu autoru vidū bija tikai viena sieviete. Skaidrs, ka šī problēma ir visnotaļ nopietna, tāpēc nolēmu doties uz noslēguma koncertu, lai pārliecinātos, vai līdzvērtīgi pretīga dzimumu diskriminācija netiks pieļauta arī lielkoncertā.
Tikko ierados Mežaparkā, jau uzreiz nedaudz ievēmu sev mutē, jo ieraudzīju neticamu dzimumu diskrimināciju – lielākā daļa no pasākumu apsargājošā personāla bija vīrieši. Uzreiz bija pilnīgi skaidrs, ka svētku vietā šoreiz piedzīvošu tikai emocionālu vilšanos. To apstiprināja arī ielūkošanās pasākuma programmā.
Proti – no virsdiriģentiem 9 bija vīrieši, bet tikai 4 sievietes, bet goda virsdiriģentu sadalījums bija vēl šokējošāks – 7 vīrieši un tikai viena sieviete. Nemaz nerunājot par pūtēju orķestra virsdiriģentiem, starp kuriem nebija nevienas pašas sievietes. Pasākuma veidotāju vēstījums apmeklētājiem bija nepārprotams – Latvijā sievietes vieta ir virtuvē, nevis uz diriģenta podesta...
Saprotams, ka pasākuma mākslinieciskais vadītājs, režisors, arī scenogrāfs bija vīrietis. Ir skaidrs, ka viņi sievieti uztver tikai kā skaistumobjektu, kas izberž māju, pagatavo ēst un izņem no skolas bērnus. Nekā citādi šo šovinisma parādi nespēju izskaidrot. Likumsakarīgi, ka teju vai vienīgā sieviete pasākuma veidotāju vidū bija tērpu māksliniece. Jo sievietes, kā noprotams, māk tikai šūt, nevis veidot kvalitatīvus pasākumus.
It kā ar šo vājprātu jau nebūtu gana, vīru kori sāka dziedāt: "Es bij' puika, man bij' vara, Es varēju lielīties." Brīdī, kad pamanīju, ka nevienā no koriem nedzied sievietes, es vienkārši piecēlos un aizgāju prom. Daudz ko spēju paciest vai izlikties nemanām, tomēr šis vīru koru maskulīnais pliķis katras Latvijas sievietes sejā bija pārāk brutāls. "Ar krūtīm kalnus gāzu,
Ar kājām rušināju..." Nu jau man aiz muguras savu pārākumu turpināja manifestēt vīriešu tūkstoši, tādējādi burtiski sabradājot sieviešu iespējas uz līdztiesību. Vēlāk televīzijā redzēju, ka daudzas sievietes dziesmu laikā raudāja...
Kā pēcāk noskaidroju internetā, Dziesmu svētku noslēguma koncertā tika atskaņots 41 skaņdarbs, kuru autori bija vīrieši, bet tikai četri darbi, ko sarakstījušas sievietes. Nu, un vēl grupas "Iļģi" (4 vīrieši, 1 sieviete) dziesma. Varētu teikt, ka tas ir pret latviešu komponistēm vērsts genocīds. Tā ir mērķtiecīga sieviešu zemapziņas sadragāšana, sak: "Tu esi tikai sieviete, tu neko nespēj! Mūziku prot radīt tikai vīrieši, tāpēc sēdi, klusē un izbaudi viņu sarakstītos darbus, bet vakarā mājās uzcep vīram kotletes, jo nekam citam tu neesi derīga."
Pats skumjākais, ka Dziesmu svētku veidotāju komandā no 16 cilvēkiem 14 ir sievietes, bet tikai divi vīrieši. Tas vēl precīzāk iezīmē problēmas apmērus, jo skaidrs, ka neviena sevi cienoša sieviete nespētu dot priekšroku vīriešu sarakstītai mūzikai. Tātad – gadsimtiem ilgušais patriarhālais terors ir salauzis šīs sievietes, iznīcinot viņu spēju domāt, kā vietā tās akli seko zemapziņā iekodētām vīriešu domām.
Manuprāt, šī problēma jārisina valstiskā mērogā, nosakot, ka primāri darbi jāatlasa tā, lai veidotos autoru dzimumu līdzsvars. Tikai brīdī, kad visos kultūras pasākumos darbosies vienāds skaits vīriešu un sieviešu, jaunās meitenes sāks pilnvērtīgi apzināties, ka spēj paveikt pilnīgi visu to pašu, ko vīrieši. Līdz tam nekas nemainīsies, jo bez vīriešu palīdzības sievietes tomēr nespēj izdarīt secinājumus un pieņemt pareizos lēmumus.