Foto: Privātais arhīvs
Tukšums. Divas baltu tautas no vienas saknes, viena celma, taču tik dažādi ceļi! Divas valstis, kuras nesadarbojas tā, kā vajadzētu sadarboties ciltsmāsām, viena neredz otras ekonomiku un aizmirst viena otras ārpolitiku.

Vēlētos kļūdīties, ja kāds noradītu, ka kļūdos, es tam pazemīgi piekristu. Diemžēl nekļūdos. Katru gadu Latvijas Saeimā notiekošajās ārpolitikas debatēs, kā arī to noteiktajās vadlīnijās Latvija neredz Lietuvu. Visbiežāk atrunājas ar dažām vispārinātām frāzēm un atzinumu par vienotību. Kas notiek Lietuvas Seimā? Debašu nav vispār. Lietuva "uzplaukst" arī bez Latvijas.

Absurds pie absurda, šajā absurdā ir caurums. Eksistenciāls jautājums: vai mēs varam izkustēties no nāves punkta? Ja mums mēģinās vaicāt, par kādu vienotību jūs runājat? Par vienotību, kas nepieciešama ģeopolitikai, par vienotību, kas novērsīs mūsu lēnu eksistences, politikas, kultūras izzušanu. Mēs, lietuvieši, savu iespējamo un nepieciešamo vēsturisko partneri atstājam kā svešus prūšus. Bet Latvija? Latvija varbūt arī vēlētos uzsākt sarunas, bet Lietuva stāv uzgriezusi muguru.

Jā, Baltijas asambleja pastāv. Tomēr tā ļoti formāli turpina sekot līdzi triju, vēl atdzimstošu tautu kopības emocijām. Latvijai un Lietuvai ar tādu tuvumu jau sen vairs nepietiek. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvija ar Igauniju komunicē dzīvāk.

Sekas. Nule izskanējušais jaunums, ka Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs paziņo par tuvākajā laikā plānotu Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko vizīti Latvijā. Lukašenko, visticamāk, kopā ar Latvijas prezidentu Raimondu Vējoni draudzīgi pārgriezīs lentu loģistikas centram Krāslavas rajonā, kas tapis Latvijai sadarbojoties ar Baltkrieviju. Tas apliecinās Baltkrievijas kravu pārvadājumus uz Rīgas ostu, apejot līdzšinējo pamatceļu, proti, cauri Klaipēdas ostai.

Tikmēr Latvija sev gatavo placdarmu ekonomikas eksportam uz Austrumiem. Jau tagad Baltkrievija izmanto situāciju un mēģina izmantot iespējas, kas rodas, Latvijai un Lietuvai nesarunājoties. Vienotības trūkumu izmantos, veicot spiedienu uz Lietuvu tās stingrās nostājas par Ostrovas AES ekspluatācijas bloķēšanu dēļ. Nespējot uzturēt draudzīgu vai vismaz aktīvu dialogu ar austrumu kaimiņvalsts līderi, mēs, Lietuva, neizbēgsim no Ostrovas AES būvniecības, jo pati būvniecības vieta tika izraudzīta, ignorējot Espoo konvenciju un Lietuvas protestus.

Jā, mēs pat atbalstījām, ka atomelektrostacija Ostrovā būvējama, atliekot Lietuvas un citu Baltijas valstu atvienošanos no elektroapgādes gredzena BKILL (Baltkrievija-Krievija-Igaunija-Lietuva-Latvija). Tad, kad tika projektētas visas trīs atomelektrostacijas (Ostrova, Visagina un Karalauču apgabals), tika cerēts un par to bijām droši, ka gredzens nodrošinās jaunu un jaudīgu spēkstaciju darbu Krievijas enerģētikas sistēmā. Šādām spēkstacijām nepieciešama sākotnēja jaudas rezerve, kuru var nodrošināt tikai Ziemeļkrievijas hidroelektrostacijas. Ostrovas AES gadījumā - maģistrāle virzās Lietuvas virzienā. Ja Lietuva šo nelūgto enerģiju nepieņems, kurp gan tā virzīsies? Debesīs? Bet varbūt tas viss notik tamdēļ, ka pagaidām nav pieejams tilts uz Latviju un Poliju?

Karavāna tikai paātrina soli. Neviens nezina, kad riešana pieņemsies spēkā. Nav ko brīnīties, ka Lukašenko jau drīzumā atbrauks uz Rīgu. Tas ir elementārs Lietuvas un Latvijas nesadarbošanās rezultāts. Šajā situācijā Latvija, šķiet, neizbēgami dosies pa pragmātisku un tikai savās interesēs balstītu ceļu. Tomēr ģeopolitiski, stratēģiski ir skaidrs, ka izvēles, kas ilgtermiņā ir kaitīgas Lietuvai, agrāk vai vēlāk būs kaitīgas arī Latvijai. Trūkstot kopīgai stratēģijai attiecībās ar austrumu kaimiņiem, sāk griezties kļūdains abu Baltijas valstu "pragmatisko" un atšķirīgo interešu rats. Pašiznīcības rats.

Būtisks ierosinājums. Latvijas un Lietuves intereses ilgtermiņā mums nav saprotamas. Šobrīd arī nestrādājam pie tā, lai tās radītu. Tam iemesls ir abu valstu politiskā elite. Lietuvas elites likums ir tāds, ka "mūsu elite (kas no ubagiem cēlušies) ļoti ātri nodod nacionālās intereses. Galu galā, runājam taču par divu māsu kopīgām nacionālajām interesēm. Izdzīvošanas interesēm.

Līdz šim bijuši atsevišķi mēģinājumi veicināt Lietuvas un Latvijas stratēģisku sadarbību (izveidojot kopīgu informācijas, kultūras un izglītības telpu, kombinējot ekonomiku, enerģētiku un transporta politiku), tomēr politiskā griba šo centienu iedzīvināšanai tā arī neatradās.

Būtiski ir atgriezties pie Latvijas un Lietuvas politiskās Sadraudzības (konfederācijas) idejas. Nē, es nesolu nekādas pārnacionālas institūcijas. Papildu birokrātija nav nepieciešama. Runa ir tikai par jaunu kārtību un rāmjiem, kuri neatļautu abu valstu ierēdņiem tukši dzisināt mutes par it kā dzīviem latviešu un lietuviešu savstarpējiem sakariem. Šobrīd mūsu kopība ir pusdzīva.

Radikāla Latvijas un Lietuvas attiecību iedzīvināšana tuvākajā nākotnē abām valstīm neko nemaksātu. Budžeta līdzekļi nebūtu jātērē. Starpparlamentāras sadarbības grupas ir jau šobrīd, tām ir jāstrādā, nevis jāveģetē. Tās saņemtu nopietnas papildu divpusējas pilnvaras, mudinot valdību, ministriju un citu aktīvu institūciju darbību. Jau 2011. gadā tika sagatavots sadarbības iespēju pētījums (Lietuvas un Latvijas sadarbības pētījums / Ziņojums par Latvijas un Lietuvas perspektīvām). To aprobēja abās valstīs.

Sadraudzības mērķis. Reiz izsapņotajam romantiskajam sapnim, sauktam par Latvijas un Lietuvas konfederāciju, beidzot vajadzētu pārvērsties īstenībā. Šī konfederācija iedzīvinātu pašsaprotamos lietuviešu un latviešu mērķus, par kuriem tikd daudz ir sapņots, runāts un domāts.

Pirmkārt, tas nozīmētu kopīgu informācijas, kultūras, izglītības un zinātnes telpu. Tā būtu abu valstu aizsardzības un drošības telpa, kā arī kopīga ekonomikas, transporta, enerģētikas un vides politika.

Ierosinu pievērst uzmanību XXI gadsimta laimes ekonomikas principiem, kuri ierosina pielāgot uz Sadraudzību balstītu ekonomisko un sociālo politiku. Konfederācija būtu abu valstu "laimes savienība". Laimi iegūs kā Lietuva, tā Latvija vai arī neviena no abām.

Nacionālu valstu kopīgs, savstarpējs atbalsts globālisma un ģeopolitisko izaicinājumu apstākļos. Mūsu valstis ir pārāk brīnišķīgas, lai tās pamestu, tomēr tas notiek visās frontēs. Tāpēc katra par sevi Lietuva un LAtvija nekad nebūs laimīgas. Nekad.

Vienotība nav tikai sentiments. Lietuvas un Latvijas vienotība nav tikai humānistu kārots vienīgais kultūrinformācijas lauks. Vienotība būtu vispusīgs divu kaimiņvalstu tandēms (konfederācija), nodrošinot abu tautu eksistenciālo centienu īstenošanu. Kopīgs piecu miljonu iedzīvotāju tirgus tandēms vairāk piesaistītu pamanāmus investorus, nodrošinātu lielākas iespējas ekonomikai, mudinātu preču cenu samazināšanos, savu preču (piemēram, lauksaimniecības un automatizēto preču) eksportu. Vienota telpa ievērojami uzlabotu tūristu plūsmu.

Lietuvas un Latvijas enerģētikas, transporta un cita infrastruktūra kļūtu par abu valstu konsorciju. Tā būtu kopīga Sadraudzības infrastruktūra, kura tiktu izmantota tā, lai abas valstis gūtu maksimālu labumu.

Labi koordinēta aizsardzība stiprinātu abu valstu drošību no iespējamās agresijas. Abām valstīm ierunājoties vienā balsī, palielinātos to politiskā nozīme starptautiskajā telpā. Kopā būtu vieglāk turēties pretim globālismam, kas nes kultūras nicināšanu un iznīcību, kā arī mūsu pašiznīcību.

Bet kā būs ar trešo Baltijas māsu, Igauniju? Lietuvas un Latvijas tandēms tikai atdzīvinātu attiecības ar Igauniju, radīs apstākļus trīs valstu sadarbību pacelt jaunā, augstākā līmenī. Vienota informācijas telpa, kas tiktu paplašināta arī uz Igauniju, pieliekot papildus pūles, pieveiktu lielo valodas barjeru. Zināms, ka Igaunija līdzīgus sadraudzības un vienotības mērķus lolo ar savu māsu Somiju.

Baltijas tēvzemju savienība būtu primārs, ideāla "tēvzemes savienības" piemērs visai Eiropai. NE-EIROBIROKRĀTISKS, NE-FEDERĀLISTISKS modelis. Stipras savienības avots Eiropā.

Politiskie priekšnoteikumi Sadraudzības iniciatīvai. Utopija? 30 gadus tā patiesi bija utopija. Un tā arī paliks par utopiju, kamēr vien mēs, latvieši un lietuvieši, sarunāsimies tikai, pielietojot arvien sliktāku krievu un vien elementāras angļu valodas zināšanas. Tā būs tikai utopija, kamēr vien mēs neskatīsimies vieni otras TV pārraides, kamēr skolās nemācīsim otras valodu. Jā, utopija. Taču pretējā gadījumā realitāte būs tāda, ka zinātkārie Lietuvas cilvēki par Latviju uzzinās tikai no ārzemju radio stacijām vai no "Pirmā Baltijas kanāla" televīzijā, dažādiem "sputņikiem".

30 gadus esot par utopiju, šī ideja arī ir palikusi tikai par utopiju. Tomēr ledum jau sen bija jābūt salauztam. Tomēr mēs, lietuvieši un latvieši, jau sen varējām justies kā viens vesels divģimeņu mājā. Sadraudzības realitātē.

Ja klusēsim, Lietuvas nacionālais translētājs vēl 30 gadus Rīgā neizveidos televīzijas korespondences punktu. Lietuvas radio korespondents Rīgā Arūnas Vaikutis paliks kā patīkams vēstures izņēmums, bet Lietuvas Ārlietu ministrija, kā arī Kultūras ministrija vēl 30 gadus nesaskatīs vajadzību vēstniecībā Rīgā izveidot kultūras atašeja pozīciju.

Vai mūsu Sadraudzībai būs politiska griba? Viss atkarīgs no apzinīgiem lietuviešiem un latviešiem, bet pēc tam – arī no atmodušās Lietuvas sarunām ar pamodušos Latviju.

Izsludinot šo jaunās Latvijas un Lietuvas stratēģijas vienoto cerību, sagaidu plašākas pārdomas, sabiedrības aizdomāšanos; saprotams, arī uzmanību no politisko oponentu puses.

Cik ilgi vēl atlicis dzīvot, tik ilgi neklusēsim. Pakāpeniski izbridīsim no šī jucekļa, ja vien neesam ieplānojuši kopīgi izdzist uz visiem laikiem. Mūsu tautas, tas nozīmē daudz vairāk nekā tikai mūsu īsā dzīve. Sadraudzības modeļa izklāsts izlasāms šeit: https://www.facebook.com/arvydas.juozaitis.56/posts/147445542810556.

Latvijas un Lietuvas Sadraudzība (turpmāk - Sadraudzība) tiktu izveidota saskaņā ar kompleksu starpvalstu līgumu, kurš ratificējams abu valstu parlamentos.

Līgums, kas būtu noslēgts, balstoties uz paritātes principu, noteiktu Sadraudzības institucionālo un tiesisko struktūru, izmantojot abu valstu jau esošās iestādes. Saskaņā ar līgumu Latvijas un Lietuvas starpparlamentu sadarbības grupai tiktu piešķirtas īpašas pilnvaras un cienījams abu valstu Senāta tituls.

Senāts piedāvātu tiesību aktus, kas stiprinātu Sadraudzību, kā arī apturētu un pilnveidotu aktus, kas Sadraudzību vājinātu. Tiktu identificētas arī citas starpparlamentārās mijiedarbības metodes, kas neietekmētu sadarbību Baltijas Asamblejā.

Būtu jāizveido divpusēja Stratēģiskā komiteja ar relatīvi plašu pilnvarojumu, lai īstenotu Sadraudzību izpildvaras līmenī. Savukārt ārpolitikas koordinēšanai būtu nepieciešams abu prezidentu aizgādībā esošs divpusējs Sadraudzības birojs. Iespējami arī citi pasākumi, ciešākas sadarbības nodrošināšanai.

Arvīds Jozaitis (Arvydas Juozaitis)

31.07.2018.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!