Portāls "Delfi" ar autora atļauju pārpublicē Mārtiņa Logina blogu par to, kā tīši pārkāpumi maina sporta spēļu garu. "Sporta spēļu komentāros bieži nākas dzirdēt uzskatu, ka sodu nopelnīšana ir spēles normāla sastāvdaļa. Piemēram, kādā futbola mačā, kurā aizsargs, apzināti un rupji pārkāpjot noteikumus, apstādināja pretinieku uzbrucēju, bija dzirdama TV komentatoru atziņa: "Malacis – tā bija pareiza izvēle. Šādā situācijā viņam to noteikti vajadzēja darīt, citādi būtu gols!"," turpinājumā pilns bloga ieraksts.
Līdzīgi uzskata arī Latvijas U-18 jauniešu basketbola izlases līderis Artūrs Kurucs, kurš pēc spēles ar serbiem sacīja: "Pilnīgi piekrītu, ka mums pietrūka auguma centimetru un fizisko dotumu, ko centāmies kompensēt ar daudziem sodiem. Vēlējāmies, lai serbi vairāk met soda metienus, taču šī stratēģija nenostrādāja."
Ticu, ka kaut ko sasniegt, nopelnot sodu, ir zināma stratēģija. Pat grāmatā "Zelta teļš" ir kāds vīrs, kurš pelnīja naudu, "atsēžot" cietuma sodu citu vietā. Tātad varētu domāt, ka šis varētu būt visnotaļ cienījams arods. Bet... vai šo stratēģiju varam izmantot sportā, kura jēdzienā ietverts godīgas spēles princips? Ja nemaldos, tad angļiem vārds sports nozīmē sinonīmu godīgai spēlei. Kā gan tas iet kopā ar sodu pelnīšanu? Sodu tak nopelna par noteikumu pārkāpšanu, kas, kā man līdz šim šķita, ir slikti, slikti!
Saprotams, ka sportistam, kurš galu galā ir tikai cilvēks, cīņas karstumā gadās kļūdīties un pārkāpt tos nelaimīgos noteikumus, bet tas taču nenotiek ar pirmītēju nodomu. Jebšu, ja arī tajā brīdī tas ir apzināti, tad drīz vien tiek nožēlots, jo pēcāk tak kļūst skaidrs, ka ir cietis ne vien pretinieks, bet gan, pats galvenais, – sporta gars, sporta sacensību pamatjēga! Un tā, manuprāt, ir definējama kā sacensība, kurā godīgā cīņā nosaka vienas vai otras puses uzvaru.
Un te ļoti duras acīs vārdiņš "godīgā", jo apzināta sodu pelnīšana nu nekādi nesaistās ar vārdu "godīgs". Vēl mazāk godīguma princips ir saklausāms vārdos, kas vēsta, ka par komandas stratēģiju izvēlēta sodu pelnīšanu. Jo nevar taču noliegt, ka sodu bieži nopelna, izdarot kādu nejaucību pret pretinieku – pret to, kuram pirms spēles svinīgi tiek solīts ievērot sportisko garu un tamlīdzīgas blēņas. Olimpiskais zvērests, starp citu, ietver šādus vārdus: "[..] mēs piedalīsimies šajās spēlēs, cienīdami un ievērodami noteikumus, saskaņā ar kuriem tās tiek rīkotas, īsteni sportiskā garā [..]"
Kopš 2010. gada arī treneri vairs nevar atrunāties, ka šitās muļķības uz viņiem neattiecas, jo tagad arī viņu zvērestā ir vārdi: "[..] mēs šajās spēlēs apņemamies nodrošināt, ka sportiskais gars un godīgas spēles princips tiks pilnībā ievērots[..]" Atliek, šķiet, viņiem tikai pajautāt, ko viņi visi saprot ar vārdiem "sportiskais gars" un "godīga spēle". Var jau būt, ka spēles godīguma princips slēpjas vienlīdzīgā iespējā abām pusēm pārkāpt noteikumus – sak, kā tu man, tā es tev! Nu ir tak godīgi, – nav vārdam vietas!
Bet, atgriežoties pie reāliem notikumiem, pieņemu, ka pieminētais Artūrs Kurucs pat neaizdomājas, ka pretinieks met soda metienus ne jau tāpēc, ka Artūrs&Co viņam tos uzdāvināja, bet gan tāpēc, ka šis pretinieks pirms tam zināmā mērā cieta no kādas minētās Artūra kompānijas pārestības, ko tiesnesis klasificēja kā noteikumu pārkāpumu. Tātad, pēc savas būtības tā tajā brīdī nebija "tīra" spēle, bet vēl "netīrāka" tā šķiet, ja šādu stratēģiju izvēlas apzināti.
Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc spēlētāju par pārkāpumu no laukuma nenoraida uzreiz, ir cilvēciskas kļūdas iespējamība, ko tiesnesim visu laiku vajag paturēt prātā. Gadījumos, kad tiesnesis fiksē nepārprotami apzinātu noteikumu pārkāpumu (nesportisku rīcību), spēlētājs tiek raidīts prom no sporta arēnas. Ja komanda nevar uzvarēt bez noteikumu pārkāpšanas, vai tas nenozīmē, ka tā vienkārši ir zaudējusi? Galu galā, – ja viena puse tik un tā zaudēs, kāpēc gan to nedarīt sportiski, bet gan visu sabojāt ar nesportisku rīcību? Vai no nesportiskā cīņā iegūtas uzvaras īstam sportistam ir prieks?
Ja kāds šajā brīdī sajūt sportisku garu un vēlas augstākminētajam oponēt, tad iedomājieties, lūdzu, situāciju, kurā spēlētāji iziet sporta laukumā, atklāti paziņojo, ka viņu stratēģija ir pārkāpt noteikumus. Daļa skatītāju, protams, aiz sajūsmas rēktu un priecīgi berzētu rokas, bet citi grozītu galvas. Tās būtu mūsu cilvēciskās dabas divas puses – zemiskais un cēlais iet roku rokā. Skaidrs, ka mūsdienu profesionālais sports nav nekas cits, kā senās Romas gladiatoru cīņas – skatītāji maksā un par to grib redzēt pārdzīvojumus, ko uz savas ādas īsti negrib izbaudīt. Kā teica tenisists Džimijs Konors: "This is what they paid for. This is what they want."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
