Romas pāvests Francisks ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas domā pirmdien aicināja kristiešus uz vienotību, izbeigt lūkoties pagātnes ievainojumos un fokusēties uz to, lai nestu ticību pasaulē.
"Esmu priecīgs par iespēju satikties ar jums šajā zemē, kas ir pazīstama ar savu cieņas, sadarbības un draudzības ceļu starp dažādām kristīgajām Baznīcām, kuras ir spējušas radīt vienotību, saglabājot katras bagātību un vienreizīgumu," savu uzrunu iesāka pāvests. "Atļaušos teikt, ka tas ir "dzīves ekumenisms", kas ir viena no Latvijas īpašajām pazīmēm. Bez šaubām, tas ir iemesls cerībai un pateicībai," sacīja pāvests.
"Paldies arhibīskapam Jānim Vanagam par to, ka viņš ir vēris vaļā šī nama durvis, lai mēs varētu satikties lūgšanai. Šis nams, šī katedrāle jau vairāk nekā 80 gadus uzņem sevī šīs pilsētas kristīgo dzīvi; tā ir arī uzticama lieciniece draudiem mūsu brāļiem un māsām, kas ir nākuši šeit, lai pielūgtu, lūgtos, uzturētu ticību pārbaudījumu laikos un rastu drosmi, lai ietu cauri netaisnīguma un ciešanu piepildītiem brīžiem. Šodien šis nams mūs uzņem, lai Svētais Gars mūs ietērptu dialogam sapratnes, savstarpējas cieņas un brālības bruņās," sacīja pāvests.
Šajā katedrālē atrodas vienas no vecākajām Eiropas ērģelēm, kas atklāšanas brīdī bijušas vislielākās ērģeles pasaulē. Varam iedomāties, kā tās ir pavadījušas visu to cilvēku dzīvi, radošumu, iztēli un dievbijību, kuri ļāvušies to melodijai.
Tas ir bijis Dieva un cilvēku instruments, lai celtu uz augšu skatienus un sirdis. Šodien tās ir šīs pilsētas un šīs katedrāles emblēma. "Vietējam" iedzīvotājam tās ir kas vairāk nekā tikai monumentālas ērģeles, tās ir viņa dzīves, tradīcijas un identitātes daļa. Savukārt "tūristam" tās, protams, ir mākslas objekts, kas jāiepazīst un jānofotografē. Un šeit vienmēr tiekam pakļauti briesmām no vietējiem kļūt par tūristiem, mūsu identitāti pārvēršot par pagātnes objektu, tūristu piesaistīšanas līdzekli un muzeja eksponātu, kas atgādina par kāda laikmeta notikumiem, un kuram ir augsta vēsturiska vērtība, bet kurš vairs nespēj likt trīsēt savu klausītāju sirdīm, norādīja pāvests.
"Tieši tāpat var notikt ar ticību. Mēs varam vairs nejusties kā vietējie kristieši un kļūt par tūristiem. Vēl vairāk, varam apgalvot, ka visa mūsu kristīgā tradīcija var piedzīvot tādu pašu likteni – tā var tikt reducēta līdz pagātnei un, ieslēgta mūsu baznīcas sienās, vairs nespēj intonēt melodiju, kas būtu spējīga virzīt un iedvesmot savu klausītāju dzīves un sirdis. Tomēr, kā to apstiprina nupat dzirdētais Evaņģēlijs, mūsu ticība nav paredzēta slēpšanai, bet gan tai jātiek pazītai un jābūt klātesošai dažādās sabiedrības jomās, lai visi varētu raudzīties tās skaistumā. Un tikt tās gaismas apgaismoti," viņš turpināja.
"Ja evaņģēlija mūzika vairs netiek atskaņota mūsu dzīvē un tiek pārveidota par skaistu pagātnes partitūru, tā vairs nespēs izjaukt žņaudzošo vienmuļību, kas liedz dzīvot cerībai, tādējādi padarot neauglīgus visus mūsu pūliņus. Ja evaņģēlija mūzika vairs nevibrē mūsos, tad būsim zaudējuši no līdzcietības izrietošo prieku, no paļāvības dzimstošo maigumu un spēju izlīgt. Ja evaņģēlija mūzika pārstāj skanēt mūsu mājās, mūsu laukumos, darba vietās, politikā un ekonomikā, tad būsim apdzēsuši melodiju, kas rosināja cīnīties par ikviena vīrieša un sievietes cieņu, neraugoties uz viņu izcelsmi. Mēs būsim ieslēgušies katrs "savā" aizmirstot par "mūsu": mūsu kopīgajām mājām, kas ir domātas visiem," uzsvēra Francisks.
Ja evaņģēlija mūzika pārstāj skanēt, būsim zaudējuši skaņas, kas aizvedīs mūsu dzīvi uz debesīm, pastiprinot vienu no lielākajiem ļaunumiem – vientulību un izolāciju. Tā ir slimība, kas rodas tajā, kuram nav nekādu saikņu un kuru var sastapt likteņa varā pamestajos vecajos cilvēkos, tāpat kā jauniešos bez pieturas punktiem un nākotnes iespējām, sacīja pāvests.
Tēvs, "lai visi būtu viens (..), lai pasaule ticētu" (Jņ 17,21). Paldies Dievam, šie vārdi turpina spēcīgi atbalsoties mūsu vidū. Tas ir Jēzus, kurš pirms upura lūdz Tēvu. Tas ir Jēzus Kristus, kurš, tieši raugoties uz krustu un uz mūsu daudzo brāļu un māsu krustu, nebeidz lūgt Tēvu. Šis nemitīgais un nemainīgais lūgums iezīmē ceļu un norāda virzienu. (..), sacīja katoļu baznīcas vadītājs. Uzlūkojot daudzo jauniešu, veco ļaužu un bieži vien ļaunprātīgai izmantošanai, bezjēdzībai, iespēju trūkumam un vientulībai pakļauto bērnu ciešanu krustu, mēs atklājam vienīgo iespējamo ceļu ekumenismam. Raugoties Tēvā un mūsos, Viņa brāļos un māsās, Jēzus nepārstāj lūgt: lai visi būtu viens, atzīmēja katoļu baznīcas vadītājs.
"Šodien sūtība pieprasa no mums vienotību, misija pieprasa no mums izbeigt lūkoties pagātnes ievainojumos un atmest ikvienu vienīgi uz sevi vērstu attieksmi, lai varētu fokusēties uz Skolotāja lūgšanu. Misija ir tā, kas pieprasa, lai evaņģēlija mūzika nebeigtu skanēt mūsu laukumos," sacīja pāvests.
Daži varētu iebilst, sakot: laiki, kuros dzīvojam, ir grūti un sarežģīti. Citi varētu domāt, ka mūsu sabiedrībā kristieši arvien mazāk spēj kaut ko ietekmēt vai rīkoties neskaitāmu faktoru dēļ, kā, piemēram, sekulārisms vai individuālisma loģika. Tas nedrīkst mūs iedzīt noslēgtības, aizsardzības un noteikti ne padošanās stājā. Mums noteikti jāatzīst, ka šie nebūt nav viegli laiki, jo īpaši tiem mūsu daudzajiem brāļiem un māsām, kuri šodien savā miesā piedzīvo trimdu un pat moceklību ticības dēļ (..), atzīmēja Romas pāvests.
Pāvests sacīja, ka vienotība, uz kādu Kungs mūs aicina, vienmēr ir misionāra vienotība, kas pieprasa iziet un sasniegt mūsu cilvēku un mūsu kultūru sirdis, sasniegt postmoderno sabiedrību, kurā dzīvojam, "kur veidojas jaunas pieejas un paradigmas, ar Jēzus vārdu jāaizsniedz pilsētas dvēseles dziļākais kodols".
Šo ekumenisko sūtību spēsi īstenot vienīgi tad, ja ļausim mūs piesātināt Kristus Garam, kurš ir spējīgs "salauzt visas garlaicīgās shēmas, kurās cenšamies Viņu ieslodzīt". (..) Kristus mūs pārsteidz ar savu nemitīgo radošumu, atzina pāvests.
"Dārgie brāļi un māsas, lai mūsu vidū turpina skanēt Evaņģēlija mūzika! Lai nebeidz atskanēt tas, kas ļauj mūsu sirdij turpināt sapņot un tiekties pēc dzīves pilnības, uz kādu Kungs aicina mūs visus: būt par viņa mācekļiem – misionāriem pasaulē, kurā dzīvojam," savu uzrunu noslēdza katoļu baznīcas vadītājs.
